Pēdējais liecinieks

Juris Strenga: Bebri tagad ir tik nekaunīgi – te tāda maza upīte tek garām, es skatos, kāpēc nekas nenotiek, kāpēc stāv ūdens – izrādās, lejā jau ir uztaisīts dambis, akmeņi sagrūsti un koki virsū. Pat ciemā viņi ir ienākuši iekšā. Mežonīgi vairojas. Viņi visu ir pārņēmuši, mežs lielākoties ir pārpurvots, viss aizaug un tad viņi tur taisa savu kuģojamo sistēmu. Kolosāli arhitekti; vispār, inteliģenti cilvēki. Būtībā te kādreiz ir bijušas pļavas – visi turēja govis, un šajā saimniecībā bija liela kūts. Kara laikā tā nodega, un es tos akmeņus no kūts un arī no vecās mājas sakrāvu kā sētu.

Rīgas Laiks: Bet ko tu savā mežā vari darīt, ja nav runa par sēņošanu?

Strenga: Mežs aizaug, un es tur cērtu pamežu ar mačeti. Labākā atpūta, kādu var iedomāties. Es nostrādāju trīs, četras stundas, pat neapsēžoties. Galva ir pilnīgi tīra, svaigā gaisā. Ko vairāk var vēlēties? Un pie tam tie krūmi ataug mežonīgā ātrumā. Tā ka nepārtraukti no kāda stūra ir jāiet un jātīra. Grāvji arī aizaug, tie ir jāpļauj laukā, citādi mežs pārpurvojas.

RL: Nupat izlasīju tavu grāmatu “Ir tas, kas nav: NErakstnieka kopotie raksti”, un jāatzīst, man ļoti patika. Manuprāt, tā ir izcili asprātīga. Vai tu vairs neraksti?

Strenga: Nu, pirmkārt, nav jau vairs nekāda materiāla, jo dzīve palikusi ļoti neinteresanta – nav vairs nekāda humora. Nevar atrast tādus notikumus, kurus būtu vērts aprakstīt, visu laiku atkārtojas viens un tas pats. Tā ka pēdējos gados vairs neredzu jēgu ar to nodarboties. Jo, kā saka Laodzi – lielāks meistars ir nevis tas, kurš kaut ko ir sasniedzis, bet tas, kurš neko vairs negrib sasniegt. Ja tu esi kaut kas, tad labākais ir būt nekam. To vislabāk ir sajust šeit, Klapkalnciemā, aizvien vairāk visas tās muļķīgās lietas it kā attālinās – nu, kāds ar kādu sakāvies vai piedzēries... Tagad atliek vien pasmīnēt par savu pārmērīgo tieksmi uz loģiku un sistematizēšanu, vēlmi kaut ko pastāstīt par teātra aizkulisēm. Ja es to tagad pārlasu, man tas liekas vienkārši nožēlojami. Ar laiku tam visam pazūd jebkāda nozīme.

RL: Lilija Dzene stāsta, ka kādā viņas lekcijā tu visu laiku esot kaut ko rakstījis un, kad viņa jautājusi, ko tu tur raksti, tu esot atbildējis, ka pieraksti to, ko domā par to, ko viņa runā.

Strenga: Nu jā, šādu pierakstu man ir kaudzēm. Reiz es sēdēju šeit pie krāsns un skumji lasīju vēstules un piezīmes, ko man bija atstājusi muterīte. Viņa nomira 98 gadu vecumā un bija krājusi visas savas vēstules un kartiņas jau kopš 30. gadiem... To bija drausmīgi, šausmīgi daudz! Un šausmīgi daudz fotogrāfiju, kas neizsaka vairs neko. Uz tām jau ir vairs tikai spoki, tāpat kā tās teātra izrādes un tie aktieri, kas ir spēlējuši – viņi jau arī pārvēršas par spokiem, jo visa tā paaudze aiziet projām un neviens vairs pat nespēj pateikt, kas tie par cilvēkiem. Vispār, visa šī darbošanās ar teātri ir pilnīgi miglā tīta, tā pazūd līdz ar aktieri, kurš noiet no skatuves – viss, cauri. Tas vienkārši apliecina, ka dzīvē ir citas vērtības nekā tikai teātris un drausmīga tieksme taisīt karjeru, kaut ko pierādīt, kaut ko nospēlēt... Bet tagad mani uztrauc, ka kādreiz varbūt arī mans dēls Gustavs tā sēdēs pie plīts un skatīsies visus tos manus pierakstus – biezas klades ar izrakstiem no visādām literatūrām, ko es esmu apgrābstījis...

RL: Tu neko nemet ārā?

Strenga: Nē, es neko nemetu ārā. Kā mana māte es visu krāju. Bet es cenšos visu izmest laukā no galvas – nedomāt vairs atpakaļ un domāt par šodienu. Arī lasīt par šodienu un nedomāt par rītdienu, jo tik un tā ir pilnīgi skaidrs, kas mūs sagaida.

RL: Juri, kādā mērā tevi interesē tas, kas notiek sabiedrībā? Vai tā, kā tavai mātei, kura esot gribējusi zināt, ar ko tā visa šļura beigsies?

Strenga: Jā, no vienas puses gribas nolīst malā, jo jēgu nevar saskatīt nekādu. Šeit, Klapkalnciemā, katrā trešajā ģimenē, protams, ir bijis kāds izsūtītais, tagad katrā trešajā, ceturtajā ģimenē kāds ir projām ārzemēs, un optimismu šī situācija nevieš nekādu. Neviens no šiem cilvēkiem nekur neiet, nekur nepiedalās, sabiedriskās dzīves nav nekādas. Kādreiz šeit bija klubs, rādīja kino, kad mēs sākām šeit dzīvot, šeit bija arī telefons, bija pasts, tagad tas ir likvidēts, veikals slēgts, veikalnieks nodzērās, es nezinu, kā tie cilvēki vispār šeit var dzīvot. Tas ir vājprātīgi, taču negribas ielaisties, tērēt savu nervu paliekas... Tāpat atgriežoties uz skatuves – es jūtu, ka zālē ir kaut kāds zvērs, kas tev uzglūn un kas prasa no tevis, lai tu atdotu visu savu enerģiju – un es svīstu baiļu sviedrus. Cilvēkos mīt kaut kāds plēsējs.

RL: Kas ir tas zvērs, kas sēž tev pretī, kad tu spēlē?

Strenga: Nu, jā, ir tā, ka vairs nav... Nē, to ir grūti izskaidrot. Es vairs tos cilvēkus nesaprotu, kaut kā esmu no viņiem atsvešinājies, nesaprotu, ko viņi domā... Reizēm, spēlējot mazās formās aci pret aci, vienkārši viņi nesaprot, ko es domāju, un es nesaprotu, ko domā viņi. Es vairs nevaru ar viņiem atrast kontaktu, kaut kas pa šo laiku ir noticis... Nu, es gaidu kaut ko citu, un viņi arī gaida kaut ko citu, bet tas ir kaut kas naidīgs vai prātam neaptverams. Un tas jau ir visā sabiedrībā. Arī šeit, ciemā, visi ir tādi kā aizvainoti – vai nu par to, ka kaut kur kādam ir jābūt vainīgam, vai nu par to, ka viņi paši neko nespēj mainīt. Cilvēki vairs negrib satikties, vairs negrib uzticēties. Varbūt tādi ir kurzemnieki – viņi negrib piedalīties. Pilnīgi atsakās no visa.

RL: Bet viņi taču piedalās tavos vasaras operas iestudējumos?

Strenga: Ar lielām mokām, jā. Un, protams, kaut ko šeit iestudējot, es jūtu, ka tiek uzskatīts, ka es to daru tikai naudas dēļ... Jo acīmredzot ticības vairs nav nekam, vienalga, vai tu dari kaut ko labu, vai kā. Šovasar tika nofotografēta mūsu izrāde un tā bilde kā tāda denunciācija tika aizsūtīta uz Ir, vārdu sakot, tāda kā tautas balss – mēs, lūk, esot nelietderīgi izmantojuši sabiedrības līdzekļus un propagandējuši Vienotību. Bet tai izrādē bija tāda ironiska aina: mirstot vecais tētiņš izrauj laukā no gultas tādu plakātu, ka tikai “vienotība var mūs glābt” – tas ir Raiņa teksts, “Zelta zirgs”. “Esiet viens un būsit stipri, tikai vienotībā spēks.” Un tur viens brālis bija no Vienotības, otrs – no Saskaņas, un abi divi nepārtraukti kāvās.

Bet nu jābūt kādam, kas kaut ko dara. Jā, kaut kā apbrīnojami... Kādā 2001. gadā mēs uztaisījām vienu bērnu pasaku kopā ar ciema iedzīvotājiem, kas spēlēja vijoli un akordeonu, un tā tas sākās –, bet mēs to darījām, tieši lai tos cilvēkus vienotu, lai iesaistītu kaut kādā kopējā lietā. Ir taču interesanti sanākt kopā un aprunāties, nosvinēt pirmizrādes, vai pēc tam skatīties izrāžu ierakstus un atcerēties. Jā, kāpēc mēs tagad esam tik šausmīgi... Kādās dzirnavās mēs tiekam malti, tiekam sašķelti arvien vairāk un vairāk, un visas tās partijas, kuras ir pilnīgi bezjēdzīgas, visas programmas ir pilnīgi vienādas, un nav nekādas atšķirības – tas ir kaut kas šausmīgs. Un tajā pašā laikā var tik briesmīgi plēsties. Nē, tas nekur nevar aizvest. Tas, kas, manuprāt, pietur latviešus pie dzīvības, tā ir zeme, tie ir lauki, bet, ja tas viss tiek apgriezts, ja viņi tiek padarīti par pilsētas proletariātu, nekas tur nespīd. Skumji paliek, ļoti skumji.

Un cik arī tai zemei var darīt pāri? Manuprāt, zeme patiešām ir dzīvs organisms, un viņa taču atriebjas, to taču jau jūt. Nu, piemēram, kādi kādreiz bērnībā bija mākoņi... Maiji saka, ka mākonis ir tavs brālis. Atceroties mākoņus Siguldā, visas tās ziemas, atceroties dabu – es katru dienu gāju uz pilsdrupām, un dzīvoju it kā tajā mītiskajā, senajā pasaulē, un es visu izjutu daudz savādāk, nekā es to izjūtu šodien. Šodien daudzas dabas parādības es izjūtu kā naidīgas... Arī šajā dabā ir kaut kāds mežonīgs zvērs – sēž iekšā un man uzglūn, un es esmu par to atbildīgs, tāpēc arī es eju uz mežu, es palīdzu šim mežam izdzīvot.

RL: Palīdzi šim zvēram...

Strenga: (Smejas.) Nē. Nu varbūt es to padaru maigāku... Bet kaut kas ir noticis ar laiku, bet varbūt arī ar mani, varbūt es pats esmu vainīgs. Bet daba – viņa vairs nav tāda, kāda viņa bija jaunībā.

RL: Tavā grāmatiņā ir stāsts par to, ka tu esot bijis viens no Smiļģa zārka nesējiem. Tas, šķiet, bija pavasarī, un tu pēkšņi esot ievērojis, ka uz Smiļģa galvas nosēžas tāda liela pavasara muša, bet pēc tam tā muša paceļas gaisā un nosēžas uz galvas tev.

Strenga: (Smejas.) Jebkurš aktieris, kurš piedalījās tajās bērēs, atceras taurenīti, kas pacēlies no Smiļģa galvas un pēc tam uzlaidies uz viņa galvas. Tādu stāstu ir desmitiem!

RL: Bet tu viņus satrieci ar savu mušu.

Strenga: Jā, varbūt tas varētu būt taisnība. Var jau būt, ka Smiļģis teātrim arī uzlicis tādu kā lāstu – toreiz mēs nesām viņu garām sastatnēm, jauno Daili tikko sāka celt... Visiem ar šo teātri iet grūti, gluži tā, kā viņš par to teica, ja vien tas nav mīts: “Pēc manis jau šeit nekā nebūs.” Varbūt viņam ir taisnība, ka pēc Smiļģa vairs nevar būt tāda Smiļģa teātra – tas bija viņējais, ar viņa uzskatiem, tā laika ideoloģiju, balstījās vēl 20., 30. gadu estētikā, taisni brīnums, kā viņš bija to pamanījies ievilkt iekšā padomju laikā, visu laiku kaut kā izšļūcot sveikā. Un tad nāca Pētersona teātris, un viss viņam sabruka, jo viņš neatrada veidu, kā to saglabāt... Ferda visu laiku teica, nē, nē, nē, tas viss ir svēts, tas ir jāsaglabā... Nu, ko var saglabāt, ja viss jau ir miris, nekas jau vairs neatbilst tai sabiedriskajai situācijai?

RL: Es reizēm sevi pieķeru pie domas, man liekas, ka teātrim vajadzētu mani smīdināt. Tu savā mūžā esi spēlējis diezgan daudz tādu smieklīgu lomu. Vai tevi tas nekaitina?

Strenga: Jā... Iespējams, ka tas ir līdzeklis, lai piesaistītu publiku un teātris izdzīvotu. Mans teātra ideāls ir vairāk uz Brehta pusi, uz to, lai piespiestu cilvēku domāt, būt sabiedriski aktīvam. Un ja šo savu uzskatu es esmu realizējis, tad tikai šeit – Klapkalnciema operās, kur var ielikt šo mūsdienīgo saturu, pārvērst to par farsu, bet tajā pašā laikā paust savu attieksmi, aktīvu attieksmi pret šodienu. Labākais, ko es šajā ziņā esmu redzējis, ir teātris Prāgā, 1966. gadā. Viss, kas notika sabiedrībā, visa tā elektrizēšanās, tā sabiedrības kopības sajūta bija jūtama uz skatuves. Mēs skatījāmies Čehova “Trīs māsas”, un viņas bija pilnas ar jaunu laikmetu, ar gaidām, ko, protams, saprata tikai tā sabiedrība, un arī mēs sapratām. Mēs ar Kupli un Pētersonu staigājām stundu Prāgā naktī pa ielām un nevarējām pateikt ne vārda. Es esmu par šādu teātri. Bet mums jau nav šīs... šīs... Atnāk vienkārši izklaidēties, un lai viņus ar kaut ko aizrautu... Nu, kā iekustināt pilnīgā apātijā iedzītu tautu, kas atrodas tādā bedrē? Bet ja sabiedrībā nekas nenotiek, nekas nenotiek arī teātrī.

RL: Jau 2007. gadā bija rakstīts, ka Strenga vairs nav ne aktieris, ne režisors – tagad viņš apzinoties pats sevi. Mums taču visiem liekas, ka Strenga ir aktieris, bet izrādās, ka viņš ir kaut kas cits. Kas viņš ir tagad?

Strenga: Viņš ir viņš pats. Vairs neizliekas ne par aktieri, ne par režisoru. Un tas viņu absolūti neuztrauc.

RL: Tā tomēr ir abstrakcija. Vajadzētu saprast, kas domāts ar šo “pašu”.

Strenga: Grūti izskaidrot. (Pauze.) Arī būdams aktieris un režisors, viņš vienmēr ir bijis pašdarbnieks, kurš neuzskata, ka tas, ko viņš dara, ir profesija. Var jau būt, ka šajā profesijā ir kaut kādas lietas, kuras ir jāzina; iespējams, būtu labi, ja tagad veciem meistariem liktu klāt audzēkņus kā viduslaikos, kad katram bija savs māceklis, kurš apgūst kaut ko arī no tās cilvēcīgās puses, kaut kādus pieņēmumus, gudrības. Taču visgrūtāk ir tikt galā ar tiem gatavajiem šabloniem, kas varbūt neatbilst ne tev, ne vispār kādai jēgai. Jautājums ir, kā saglabāt pirmatnējo un godīgo attieksmi pret profesiju.

RL: Vai tev tāda ir bijusi?

Strenga: Jā, sākumā, bet tad, kad tevi ierauj teātrī iekšā, tur jau tas izmainās. Lai gan es arī īpaši neesmu mācījies. Tāpat kā Pūcītis, kurš arī ļoti nosacīti mācījās teātra fakultātē; viņi bija trīs draugi, kuri vairāk tur nodarbojās ar alkohola patērēšanu, visi jau sen kā ir prom. Pūcītis, Stūris un Rudusāns. Jā, bet tas bija labākais, ko viņš iemācījās no šīs fakultātes – neiemācoties neko, paturot kaut ko savu. Brīnišķīgs aktieris, brīnišķīga domāšana, pilnīgi neatkarīgs no visa. Es nevaru teikt, ka esmu Pūcītis, tomēr es arī vienmēr esmu centies sevi saglabāt. Dailes teātra studiju es apmeklēju maz, viss notika kaut kā pats no sevis. Arī mācoties konservatorijā neklātienē, es to tikpat kā neapmeklēju, tā ka biju it kā neklātienē neklātienē. Tas, ko es iemācījos, bija masu pasākumu režisors. Nu, ko man vairāk vajag.

RL: Un to tu beidzot liec lietā šeit, Klapkalnciemā.

Strenga: Jā. Beidzot es esmu apmetis loku un nonācis tur, kur man galu galā vajadzētu būt.

RL: Bet interesanti, ja tev būtu tāds audzēknis, ko tu viņam mācītu?

Strenga: Jā, tas ir jautājums. Tad mēs droši vien drusku staigātu pa kafejnīcām, pa izrādēm. Es nezinu. Daudzi no tiem cilvēkiem, kas jau tagad ir milzīgi mākslinieki, savulaik man ir prasījuši: “Eu, Juri, pasaki, kas man ir jālasa.” Bet man ir grūti pateikt, kādas grāmatas tev jālasa. Absolūti viss jālasa. Man bija tā laime, ka es sāku lasīt visu pēc kārtas, jebko. Tā bija bibliotēka, izmesta gravā Siguldas sanatorijas teritorijā. Jā, droši vien ir jālasa tik ilgi, kamēr uzdursies virsū tam, kas tev ir vajadzīgs. Tagad es esmu pilnīgā sajūsmā par Stīvenu Kingu. Viņam ir tik briesmīgi gabali, bet dzīvē ir vajadzīgas arī šausmas. Un tagad ciemā mēs ar tām operām esam nonākuši tādā kā ideju izsīkumā. Varbūt vajadzētu ņemt kādu šausmu gabalu.

RL: Varbūt tiem cilvēkiem Klap­kalnciemā liekas, ka tu esi tāds pašiem sava ciema frīks?

Strenga: Nu jā, droši vien. No malas jau varētu izskatīties savādi. Piemēram, man te augšā ir ļoti daudz grāmatu, un visādas. Ciemā bija bibliotēka, to likvidēja, izsvieda visas grāmatas ārā, un es esmu lūdzies – nu nāciet, ņemiet grāmatas, lasiet. Viena tantiņa te pāris reizes atnāca, paņēma dažas grāmatas, bet vispār – neviens nenāk! Un mana Ilze kaut kad viņām prasa – nu, bet kāpēc jūs neejat? Tad viena no tādām vecākām dāmām teikusi: “Man no viņa bailes.” Tā ka diemžēl Moriartija lāsts guļ pār mani. (Smejas.)

RL: Moriartijs “Šerlokā Holmsā” tiešām ir viena no tavām pazīstamākajām lomām. Bet, runājot par baidīšanos, daudzi atceras arī tavu Sīkstuli filmā “Sprīdītis”.

Strenga: Jā, man ļoti daudzi pusmūža cilvēki nāk klāt un saka, ka es esmu ļoti viņus nobaidījis bērnībā. Bet es jau neesmu ne tik ļauns, ne arī tik labs kā manis spēlētās lomas.

RL: Tad jau iznāk, ka tu esi tāds kā vidējās paaudzes latviešu bērnības traumas cēlonis.

Strenga: Jā, un par to man ir jāmaksā. Tāpēc mani nepārtraukti uzrunā – visvairāk čigāni un arī krievi, kas mani atceras no filmām, bet pēdējā laikā – arī daudzi, kas iznākuši no cietuma. Diezgan draudīgos apstākļos es tieku apturēts, un šeit jau es esmu tas, kurš baidās. Es saprotu – ja nedošu naudu, ar mani ir cauri. Vakarā Rīgā tukšā ielā... Beigas! Es stipri baidos!

RL: Tev joprojām nāk klāt cilvēki?

Strenga: Joprojām!

RL: Nāk klāt tādēļ, ka joprojām pazīst, vai tādēļ, ka esi tāds tipāžs, kuram nevar nepaprasīt naudu?

Strenga: Acīmredzot gan tā, gan tā. Bet ir arī tā, ka nemaz neko neprasa, vienkārši stāsta savus dzīves stāstus. Un tas mani reizēm ļoti satrauc, jo – kāpēc tieši es esmu tāds, kuram kaut kas ir jāstāsta? Reizēm mani jauc, teiksim, ar Skulmi, kā pirms gadiem pieciem, kad ap Ziemassvētkiem pie manis pienāk divas tādas dāmas un saka: “Valentīn, nu, apsveicam tevi jaunā gadā!” Es saku: “Paldies, ļoti patīkami, tikai es neesmu Valentīns.” “Kā, tu mūs vairs neatceries? Kas tad tu esi?”

RL: Tev vajadzēja teikt: “Paukštello”!

Strenga: Jā. (Smejas.) Ja es nebūtu bailīgs cilvēks, es vairāk staigātu pa kafejnīcām un krogiem. Deviņdesmitajos bija tā tradīcija, ka pēc izrādes gāja un visur pa 50 gramiem, obligāti! Un tad arī bija daudzi ļoti interesanti stāsti, dažreiz es skrēju uz mājām un tos pierakstīju, dažreiz tie bija tik fantastiski, ka pat nevarēju atcerēties. Bet pēdējā laikā šīs mazās kafejnīcas diemžēl ir ciet – kā, piemēram, Zvaigznīte uz Tērbatas ielas. Ja es toreiz būtu drosmīgāks, varbūt ka vajadzēja staigāt pa krogiem un pierakstīt. Varbūt tādēļ man bija arī ļoti daudz sapņu, ko esmu pierakstījis, neiedomājami interesanti sapņi, sižetiski, ar turpinājumu...

RL: Kā tas par Anatolija Gorbunova amputēto kāju?

Strenga: Jā. (Smejas.)

RL: Kā tev šķiet, ko no tevis gaida režisori – īpaši kino?

Strenga: 90. gadu sākumā viens Mosfiļm režisors Maskavā teica, ka vienai lomai viņam obligāti vajadzīgs Strenga un tikai Strenga – jo Pugačova sacelšanās laikā vajag pakārt vienu astrologu. Es varētu atbilst tādam Rietumu inteliģenta astrologa tipam, ko pakar tatāri un visi tie kalmiki, kas tur sapulcējušies – kas grāmatas nelasa un neko arī nezina no zvaigznēm. Diezgan efektīgi, jā. Aukstumā, ziemā, kailām kājām mani tur karināja vairākas reizes, kamēr pakāra.

RL: Kā tā pakāršana notiek? Aizmugurē piesien striķi?

Strenga: Protams. Bet tik un tā nepatīkami. Tātad manī ir kas no tiem, kas lasa grāmatas un skatās zvaigznēs un ko viņi gribētu iznīcināt. Varbūt kaut kas tāds ir manā vājajā izskatā – kaut kas apgarots un ne no šīs zemes. Šis tipāžs ir ļoti reti izmantojams, un es saprotu režisorus, kas saka – nē, teātrī man šis tips vairs nav vajadzīgs, es tagad spēlēju ar citiem tipāžiem.

RL: Tu gribi teikt, ka kādreiz pret cilvēkiem, kas lasīja grāmatas un skatījās zvaigznēs, izturējās ar naidu un kāra, bet tagad viņus pat vairs neievēro?

Strenga: Viņi jau nav produktīvi. Viņi neko neražo, aktieri un visa mūsu kultūra ir liekēži – tāds ir tas uzskats.

RL: Pieņemu, ka “Zemeņu laukā” – diemžēl es neesmu redzējis lugu, tikai filmu – profesoru Īzaku Borgu tev varēja būt diezgan smagi spēlēt, šis pirmsnāves sapņu stāvoklis, un viņa mēģinājums vēl saprast, kas ar viņu notiek un ir noticis, šī mirkļa traģisms. Tu gan saki, ka nelaid savas lomas iekšā, bet vai vecā profesora, aizejošās dzīves loma uz tevi ir atstājusi kādu iespaidu?

Strenga: Nē, šī loma man nebija sveša, jo es jau biju... Es jau nekad neesmu bijis tāds jauns cilvēks; kopš vidusskolas laikiem, kad sāku darboties pašdarbībā, es jau spēlēju večus, un man bija tāda veca cilvēka sajūta. Kādreiz es nedaudz meditēju, Rasma Rozīte mūs ar Ilzi mācīja, un šajās meditācijās es biju pie viņiem – vai nu pie tiem, kas jau ir bijuši, vai pie tiem, kas vēl gaida. Tādi bārdaini, viedi, veci vīri, baltos tērpos... Es sapratu, ka tā ir mana kompānija, bet sabijos, jo nodomāju, ka man vēl nevajadzētu ar viņiem tik ātri biedroties. (Smejas.) Ka vajadzētu vēl kādu laiku pagaidīt. Bet šī lieta man nekad nav bijusi sveša.

RL: Būt vecam?

Strenga: Jā, dzīves un nāves problēma... Tāpēc arī tagad es ar prieku gaidu to brīdi, jo es esmu nobriedis, mani nevar vairs pārsteigt, sabaidīt ar to. Es esmu tam sagatavojies jau diezgan sen.

RL: Tu runā par nāves brīdi?

Strenga: Jā, jā...

RL: Gribētos, lai tas... Tā, kā Harijs Liepiņš, kurš tiek atrasts laivā upē...

Strenga: Lai būtu smuki, mīksti...

RL: Jocīgi, it kā jau tā vairs nav mūsu darīšana.

Strenga: Jā, bet nepatīkami ir palicējiem, kas tevi atrod. Bet tas ir labāk, nekā kaut kā citādi. Manu draugu Rūsiņu Rozīti atrada mazmājiņā sēžam uz poda. Jauns cilvēks...

RL: Dīvaini ar tiem spokiem, par ko tu teici, ka viņi izgaist no dzīves, no vecām fotogrāfijām – patiesībā jau tā ir mūsu dzīve, kas izgaist. Vai tev šķiet, ka arī tu pats kļūsti par tādu spoku?

Strenga: Jā, es jau lēnām aizeju tajā pasaulē – ar to savu mugursomu sačākstējušo ķermeni lēnām kāpju nevis lejā, bet augšā pie tiem ledājiem tur, Norvēģijā. Kā man patīk Norvēģija! Nemaz jau nerunājot par Ibsenu. Vispār Skandināvija. Es esmu pūlējies mācīties zviedriski un drusku arī norvēģiski, bet nekas nav sanācis. Es jūtu, ka nav jau vairs laika, jo... par vēlu to darīt.

RL: Kad tu meditēji, tu teici, ka vēl nav laiks. Bet tagad saki, ka nav vairs laika.

Strenga: Vienkārši ir laiks darīt soft-landing un nebeigt vairāk nervus. Nu, paskaties, kas tur tagad notiek – visi tie politiķi taču dzīvo kaut kādā citā izplatījumā! Un lai mēs vēl par to kreņķētos, lai mēs uztrauktos! Ak Dievs! Tāpat arī teātrī – lai es vēl mācītos šausmīgi daudz teksta... Nu, ir man kaut kādi piedāvājumi, bet diez vai es to vairs dabūšu gatavu. Ko vēl man pierādīt? Man liekas, šeit godīgi jāsavāc viss kopā – viss, ko es esmu darījis – un jāsamierinās ar tādu mierīgu došanos pie baltajiem tēviem.

RL: Kad tu saki “jāsavāc viss kopā”, kas tā ir par darbību? Man likās, ka tev ir apnicis krāt visus tos papīrus.

Strenga: Tiesa. Tā ir pretrunu vienotība. No vienas puses, protams, man ir apnicis, un protams, ka vajadzētu to visu aizmirst un izmest laukā, jo šī bagāža šausmīgi apgrūtina dzīvi. Daudz vieglāk ir iet mežā un nodarboties ar tiem krūmiem, cirst un attīrīt krūmus, un redzēt sava darba rezultātus. No otras puses, var jau kaut ko vēl varbūt no tā izkratīt un savākt – vienkārši, lai sakārtotu tos papīrus, pirms Gustavs sadedzina tos šausmīgi daudzos pierakstus. Jāizvētī, ko tur var mest ārā un kur varbūt ir kaut kas...

RL: Šķiet, ka Alvis Hermanis teica, ka zināmā vecumā cilvēkiem nevis pietrūkst laika, bet nav vairs to kur likt. Vai tu hokeju skaties tādēļ, ka paliek pāri daudz laika?

Strenga: Nē, es skatos tādēļ, ka tur ir šausmīgi interesanta dramaturģija. Šādu dramaturģiju piedzīvoju arī cirkā Kijevā. Bijām tur kopā ar Artūru Dimiteru, un viņš nepārtraukti atkārtoja, ka tas ir baigi interesanti un ka tas ir jāredz. Tur neesot nekādas čakarēšanās – viss esot tā, kā dzīvē. Un patiešām! Bija viens numurs ar bulgāru vingrotājiem, sešiem, septiņiem brāļiem, kas uz trapecēm lec, uz tādām laipām – uzmet vienu uz pleciem, tad otru un tā tālāk. Un pašās beigās ir maza, maza meitenīte. Met to meitenīti augšā, un tā meitenīte netrāpa. Tie tur staigā, sarosās, sakliedzas un nu taisīs visu pa jaunam. Un meitenīte atkal netrāpa! Brāļi paliek sarkani, kliedz, brēc viens uz otru... Taisa vēl vienreiz un meitenīte atkal netrāpa! Skaisti kaut ko tādu redzēt – dramaturģiju, kur ne viss vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek. Tas pats ir teātrī, kad skatos izrādi un jūtu, ka kaut kas sajūk vai kāds aizmirsis tekstu, vai kad kāds neiznāk īstajā brīdī un aktieris sāk improvizēt... Tie ir brīnišķīgi brīži, kas tā atveldzē! Es smejos, bet arī hokejs ir dramaturģija. Kā tur viss beigsies, un kā treneris tiks galā ar uzdevumiem, kad no malas it kā skaidri redzams, ko vajadzētu mainīt – vai tas notiks vai nenotiks? Un kā treneris var pieļaut, ka tik ilgi nevar iemest – kāpēc nevar apspēlēt vārtsargu, kāpēc nevar izdomāt trikus?

RL: Bet vai tad tu visos šajos gadījumos – gan cirkā, gan ar kolēģiem aktieriem, gan hokejā – nejūti viņiem līdzi?

Strenga: Tur jau tā lieta! Protams, ka visā šajā lietā mani iesaista – es trīcu, es esmu iekšā.

RL: Tad jau skatīties Rīgas Dinamo spēles ir sava veida mazohisms, jo tur jau tās izredzes, ka viņi varētu uzvarēt, ir viens pret pieci. Tādas brīnuma gaidas, jo tu jau tāpat zini – es jau teicu, ka zaudēs, bet varbūt tomēr... Un viņi atkal zaudē!

Strenga: Un atkal uz tiem pašiem noteikumiem!

RL: Kaut kāds apburtais loks.

Strenga: Bet es gaidu to brīdi, kad tas soms pieņems lēmumu kaut ko kardināli mainīt. Labi, tagad aizsūtīja mājās to vienu zviedru, bet kaut kas taču vēl tur ir jāmaina! Kāpēc nevar iemest? Labi hokejisti, un nevar iemest. Kāpēc? Es skatos arī tādēļ, ka es visu dienu kaut ko fiziski esmu darījis. Lasīt es vairs nevaru – acis vairs netur, tātad man vajag kaut ko citu. Tad es lasu Korānu pamīšus ar hokeju, un tad kaut kā viss nostājas savās vietās.

RL: Kāpēc Korānu?

Strenga: Tāpēc, ka galu galā gribu uzzināt, kas tas ir!

RL: Kuru tulkojumu?

Strenga: Bērziņa tulkojumu. Līdz šim es tur neko citu kā tādu Bībeles notikumu atstāstījumu vēl neesmu atradis. Es visu laiku meklēju, kur ir tas, kas atšķir – kāpēc vajag nogalināt miljoniem cilvēku, un kur ir tas, kas ļauj to darīt.

RL: Savulaik Kurtam Vonnegūtam es uzdevu jautājumu, kas bija saistīts ar Hermaņa Heses “Stepes vilku”. Savulaik tu arī esi spēlējis izrādē pēc šī viņa romāna galveno varoni Hariju Halleru. Un, lūk, Harijs nonāk tādā kā maģiskajā teātrī, kur ir daudzas durvis, aiz kurām piepildās vēlēšanās. Uz vienām rakstīts “Kā dresēt vilku” – tur sākumā ir dresētājs un vilks, bet pēc tam viņi mainās vietām. Uz citām rakstīts “Jautrās medības” – aiz tām var uzkāpt kokā un šaut uz garāmbraucošām automašīnām. Ieejot pa trešajām, sāk īstenoties romāni ar visām sievietēm, kuras kādreiz tu esi iekārojis, bet kas ir aizgājušas tev garām. Kuras durvis tu izvēlētos?

Strenga: Ar tām sievietēm – laikam ka nē, tur man ne sevišķi ir gājis... Es izvēlētos to vienkāršāko – varētu priecāties un šaut pa mašīnām.

RL: Tepat pie bijušā veikala uzkāpt priedē un...

Strenga: Jā, tas būtu interesanti. Pie tam turpat ir kapi blakus. Un ko tad Vonnegūts?

RL: Vonnegūts bija vecs, viņš visu laiku smējās. Bet atbildēja: “Es izvēlētos motociklu.” Un atkal ļoti smējās.

Strenga: Jā, Vonnegūts neglābjami ir mans mīļākais rakstnieks.

RL: Atcerējos, ka grāmatas beigās tu stāsti par to, kā brauc uz Tukumu ar velosipēdu, bet savu takseni Bretu atstāj mājās. Un tev šķiet, ka viņa grib tevi it kā par kaut ko brīdināt. Un pie Tukuma tevi sakož liels suns. Kad tu atgriezies, Breta tevi sagaida ar pārmetumu: “Es taču teicu, ka būs slikti.” Vai tev, piemēram, ir tāda māņticīga piesardzība par to, ka liktenis tevi brīdina?

Strenga: Jā, brīžiem es ļoti sabīstos – piemēram, kad man kaut kas pazūd, turklāt tāda lieta, ko es acīmredzami noliku sev blakus, bet vairs neatrodu. Teiksim, es pumpēju riteni, jo priekšējais ritenis laiž gaisu, bet man jābrauc uz Apšuciemu kaķim pēc pārtikas. Kaķis visu laiku briesmīgi ēd – laikam būs auksta ziema. Lai gan vardes mežā vēl joprojām nav aizgājušas gulēt, tātad varbūt arī ne – kas to lai zina!

RL: Varbūt tas kaķis ēd tās vardes?

Strenga: Nē, vardes viņš neēd. Viņš ēd tos kraukšķus, kur acīmredzot liek klāt narkotikas, jo viņš uz tiem ir pilnīgi traks! Viņš man izēd vienu paciņu dienā, es kā pensionārs drīz izputēšu! Tātad, es noskrūvēju mufīti, nolieku blakus, un viņas vairs nav! Izstaigāju visu – nu nav! Tā ir zīme – nebrauc, tev uzbrauks virsū kāds no tiem milzīgajiem furgoniem. Labi, es apsēžos, pasēžu drusku, pagaidu – un tā mufīte atkal tur stāv, tai pašā vietā! Kā es nevarēju atrast? Apbrīnojami. Domāju – pie velna, tomēr braukšu! Es izaicinu likteni – piepumpēju riepu, uzsēžos virsū un braucu pa pašu maliņu, rokas man trīc... Kā nāk garām tā lielā mašīna, tā vējš nopūš mani no ceļa. Šausmas, vienas vienīgas mokas! Beigās tomēr atvedu kaķim to barību un nenobrauca mani. Tā ka vienmēr tām zīmēm arī nevar ticēt...

RL: Tu kaut kur teici, ka varbūt pat padomju laikā bija labāk, nekā tagad.

Strenga: Jā, mēs dzīvojām kaut kādā iekšējā emigrācijā, un arī kontakti ar cilvēkiem bija kaut kādi savādāki; bija skaidrs, par ko mēs esam, un skaidrs, kāpēc mēs ko darām. Protams, nebija nekādas nākotnes, nekādas perspektīvas, bet tā iekšējā brīvība bija kaut kāda lielāka. Nē, nu to nevar salīdzināt, jo tagad ir pavisam cits laiks. Toreiz bija kaut kādas noteiktas robežas, kurās varēja spēlēt, un tajās bija spēlēt vieglāk, nekā tagad ļoti izplūdušās brīvības robežās. Bija tā spēle ar totalitārās iekārtas apjāšanu – tā bija saistoša un aizraujoša. Šodien jau vairs nav nekādas spēles...

RL: Nav ko apjāt...

Strenga: Nav. Tas viss ir diezgan skumji, un nevar nekā savu pilsoniskumu izpaust, nav jau pret ko cīnīties – pret sevi? Kāpēc es padomju laiku esmu izdzīvojis – tā ir mūzika, alkohols un dzīve šai citā dimensijā. Neņemot vērā to, kas apkārt notiek. Bija tāda vieglprātīga gaisotne, jo nebija jēgas kaut ko krāt vai gatavoties kaut kam nākotnē, vecumdienām, nebija nekādas perspektīvas. Kad pavērās kaut kādas iespējas tikt pie īpašuma, es sāku domāt uz priekšu.

RL: Vai tev liekas, ka aktieris noveco kaut kā citādi nekā citi cilvēki? Teiksim, Uldis Pūcītis vecumā Āgenskalna tirgū pārdeva pīrādziņus. Proti, ir tāds milzīgs un sāpīgs kritums no kādreizējas slavas lejā uz šo spoku pasauli.

Strenga: Protams, ka tas tā ir un ar to nevar samierināties. Tie aktieri, kas visu laiku ir bijuši uz skatuves – ja viņi to pārtrauc, viņi neko citu dzīvē iesākt vairs nevar. Tas pārējais nenes nekādu gandarījumu, un tas ir traģiski, protams. Ar Pūcīti es esmu to pieredzējis ļoti daudz, jo es biju no tiem, kas mēģināja viņu pieturēt pie teātra. Braucu, meklēju viņu dažādos dzīvokļos, kur viņš bija nomucis, un mēģināju viņu pierunāt. Kādu brīdi tas izdevās, bet pēc tam atkal bija bedre un viņš atkal nolaidās.

RL: No kā tad viņš bēga?

Strenga: Pēkšņi uznāca kaut kādas neaprakstāmas lietas... Acīmredzot tas krājās, krājās, krājās – un atkal lūza. To jau esmu pieredzējis arī pie Luija Šmita, ko es uzskatu par tādu kā savu garīgo tēvu. Bezgala talantīgs cilvēks, bet arī šī nelaime. Pilnīgi neizskaidrojami – kāpēc? Kāpēc viņam vajadzēja tik briesmīgi krist tajās dzeršanās? Viņš lamāja visus: “Mensch, Mensch!” – tas bija zemākais apzīmējums cilvēkam, ko viņš varēja iedomāties.

RL: Tu tikko teici, ka padomju laikā tev palīdzējis izdzīvot arī alkohols.

Strenga: Nē, tur ir jāpaskaidro, ka tas ir alkohols, lai “izsistos ārā”, lai atvērtos... Tāpat kā mēģinājumos teātrī – lai izsistos no pieņēmumiem un rutīnas, vajag vai nu drusku ieraut, vai arī sākt muldēt. Vienkārši atļauties runāt pilnīgas muļķības, krustām šķērsām, kamēr atbrīvojas smadzenes no saspringuma un izšķiļas kaut kādas interesantas idejas, kas citā stāvoklī nekad nevar rasties!

RL: Bet, ja mēs ņemam vērā, ka iedzeršanās ne sevišķi mīl tos, kuri nedzer, vai tos, kuri – vēl jo sliktāk – atmetuši dzeršanu... Un ja tu saki, ka tu mēdz palikt pēdējais un novērot, tad man jāsecina, ka vai nu tu izvairījies no tās dzeršanas, vai arī ļoti labi spēji kaut kā saglabāt kontroli.

Strenga: Jā, acīmredzot nevis izvairos, bet tieši mēģinu visu laiku nepazaudēt kontroli. Jo man ir kaut kāds uzdevums, es neesmu šeit vienkārši tāpat, lai piedalītos dzeršanā – mani ir sūtījusi kāda augstāka vara. Es muļķojos, protams...

RL: Kad es tev prasīju – ja tev būtu audzēkņi, ko tu viņiem mācītu, tu teici, ka pastaigātu pa kafejnīcām un tā... Un tad man ienāca prātā, ka tevis spēlētais Sokrats “Dzīrēs”, no rīta, kad visi ir pakrituši kur nu kurais, vēl mierīgi turpina sarunas, bet tad pieceļas un aizsteidzas uz ģimnāziju.

Strenga: Acīmredzot man jau visas aknas un nieres ir sabeigtas – pilnīgi jau nu ne, bet kaut kādā veidā es to visu esmu spējis izfiltrēt. Neiekrītot melnajās bedrēs.

RL: Tu jau esi tāds salīdzinoši atklāts cilvēks, taču, kā pats saki, bailīgs. Vai tu vari kaut ko pateikt par plaši izplatīto viedokli, ka pazīstami aktieri bieži uz skatuves atrodas krietnā ķitē?

Strenga: Beidzamajos gados uz mani tas vairs neattiecas, bet iepriekšējos gados spēlēt lielas lomas – tā bija neiedomājama spriedze. Vienubrīd es katru dienu spēlēju lielās lomas, bet svētdienās vēl pa divām izrādēm – ar “Šerloku Holmsu”. Dienā es atgūlos uz kušetītes un teicu: “Es nevaru vairs,” atbrauca ātrie un tūlīt pat aizveda mani pirmsinfarkta stāvoklī uz 1. pilsētas slimnīcu. Alkohols brīžiem noņem to stresu, jo cilvēks jau nav galīgi lops, ka viņu varētu tā ekspluatēt.

RL: Aktieriem šī nepieciešamība noņemt stresu ir īpaši svarīga?

Strenga: Jā, tas ir vienkāršākais veids. Turpat ir bufete – ieej un iedzer. Var iedzert – nedaudz! – arī pirms izrādes. Nelaime ir tad, ja šī dzeršana ir ievilkusies: ja iepriekšējā naktī bijušas viesības, dienā salāpies un kaut kā nospēlē, bet tad atkal salāpies... Un tad jau kādā otrajā, trešajā, ceturtajā dienā tas viss var nākt ārā briesmīgā veidā.

RL: Bet tu droši vien zini, ka dzeršana, arī paģiras, ja tās nav smagas, var radīt tādu neparastu pacilātības un eiforijas sajūtu. Vai aktiera profesija arī nav šāds kādreiz piedzīvotas eiforijas stāvoklis, kam draud sekot krišana arvien drūmākā atkarības stāvoklī?

Strenga: Jā, to varētu attiecināt uz visu aktiera mūžu. Ja tu to eiforiju esi piedzīvojis un tā vairs neatkārtojas, un ir sajūta, ka tu vairs neesi nekas – cauri, beigas, tu esi bedrē. Jā, skatuve ir narkotika. Tas cilvēks ir beigts, viņš ir saindēts uz mūžu – kas ir bijis uz skatuves un izjutis šo varu pār skatītājiem, pār pūli, un to, kā tu vari ar viņiem izrīkoties...

RL: Bet tu, šķiet, esi kaut kā izslīdējis, izbēdzis no šīs atkarības.

Strenga: Jā, mani tas nekad nav pilnīgi izsitis... Varbūt kādi sīki gadījumi ir bijuši ar aizgulēšanos jaunībā, bet nekad...

RL: Nē, es nerunāju par dzeršanu! Es runāju par aktiera eiforiju un atkarību.

Strenga: Tur jau ir mana nelaime, ka es saprotu, ka tas ir īslaicīgi un tam nevar padoties. Tik daudz man saprāta ir, lai to neuzskatītu par alfu un omegu.

RL: Cik dīvaini, ka par īslaicīgumu runā tu, kurš 53 gadus ir pavadījis uz skatuves dēļiem.

Strenga: Ir viens tāds brīnišķīgs vācu sacerējums “Piedzīvojumi Brēmenes vīna pagrabā”. Tur visi mežonīgi dzer vīnu, un nevar saprast, kāpēc viens no viņiem nekādīgi nevar piedzerties un visu laiku ir skaidrā. Un tas stāstītājs vienu brīdi paskatās un redz, ka tas cilvēks augšā – galvā – attaisa ventili un izlaiž ārā to tvaiku. Tā ka es arī pa brīžam to tvaiku izlaižu un nepielaižu klāt varbūtību, ka mani varētu noķert uz tādām muļķībām, ka es pilnībā esmu tai visā iekšā – ka es esmu ģeniāls aktieris, kāds es neesmu, un ka tā būtu vienīgā lieta, ko es dzīvē varētu darīt.

RL: Varbūt tādēļ, ka tā tautas mīlestība pret aktieriem ir tik liela, viņiem piedēvē visu ko, tai skaitā, gudrību. Par tevi reizēm saka, ka tu esot viens no intelektuālākajiem latviešu aktieriem. Vai tev pašam arī šķiet, ka tu esi gudrs?

Strenga: Es nezinu, es nezinu. Tas nav pats labākais – ja aktieris ir gudrs... Pie tam, ja tur vēl režisors ir klāt. Pētersons reiz man pienāca klāt un teica: “Juri, tu daudz lasi. Nāc par asistentu!” Bet nelaime tāda, ka aktierim jābūt daudz atvērtākiem nerviem un viņš nedrīkst skatīties no malas. Aktieris, kas reizē spēlē un skatās no malas, ir briesmīga lieta! Piemēram, partnerim šausmīgi traucē, ja viņš jūt, ka tu domā par kaut ko citu. Nē, tas nav kompliments aktierim – ka viņš ir gudrs. Nu, gudrs – nu un tad? Ko tas dod? Neko. Dzīvē palīdz tas, ka tu redzi, kā cilvēki kaut ko dara, un tu mēģini saprast, kāpēc viņi to dara – mēģini atšifrēt viņu motīvus un neapvainojies, ka viņi ir tādi. Es neuzskatu sevi ne par režisoru, ne par aktieri, es esmu šai dzīvei liecinieks. Un tāpēc man arī patīk palikt visās dzeršanās pēdējam un noskatīties, jo – ko mēs vairāk varam izdarīt? Mēs varam apliecināt to, ka mēs esam bijuši un neko neesam izmainījuši. Viss.

RL: Nu jā, kā Pītagors, kurš visus cilvēkus, kas apmeklē spēles, esot iedalījis trijās grupās – vieni nāk kaut ko pirkt un pārdot, otri – sacensties, bet trešie – skatīties.

Strenga: Jā, jā. Filozofs liecinieks.

Intervijā minētas leģendāras teātra personības –

teātra kritiķe un vēsturniece Lilija Dzene (1929–2010),

Dailes teātra dibinātājs, režisors Eduards Smiļģis (1886–1966),

aktrise, kustību režisore, pedagoģe Ērika Ferda (1914–1997),

aktrise Dina Kuple (1930–2010),

režisors, dramaturgs, teātra teorētiķis Pēteris Pētersons (1923–1998),

aktieris, kinorežisors Uldis Pūcītis (1937–2000),

aktieris, vēlāk ugunsdzēsējs teātrī Gunārs Stūris (1928–?),

aktieris Zigis Rudusāns (?-?), aktieris Valentīns Skulme (1922–1989),

aktieris Harijs Liepiņš (1927–1998),

mākslinieks dekorators Rūsiņš Rozīte (1943–1978),

aktieris Artūrs Dimiters (1915–1986),

aktieris Luijs Šmits (1907–1985).