Piektās kolonnas likvidācija

“...nekādas pasaciņas par sabojātiem taimkodiem Latvijā vispār nebūs vajadzīgas, jo ar svešas kaimiņvalsts Krievijas atklāti nacionālšovinistiskajiem kultūras produktiem mūs apdāvina tik dāsni, ka Putins ar bandu Kremlī, kā arī viņu pakaļas laizītāji Latvijā var būt mierīgi – Latvijā piektās kolonnas ideoloģiskās apmācības noris sekmīgi!”

Normunds Naumanis, “Patriotisma stundas”, Diena, 2008. gada 28. februārī

Jirgens Krēgers 1939. gada 2. septembrī klausījās Kēnigsbergas radio un neviltoti priecājās par vācu uzvaras gājienu Polijā. Krēgers savā Zemgales īpašumā gatavojās rudens pļaujai un karš Polijā bija tālu no viņa, bet tik un tā viņš klausījās Vācijas radiostacijas un nebeidza apbrīnot Ādolfa Hitlera spēju iedvesmot vācu nāciju jaunai, gaišākai nākotnei. Jirgens Krēgers, baltvācietis, Kurzemes muižnieku atvase, par spīti tā rudens globālajiem satricinājumiem turpināja kopt savu senču zemi, kas gan 1920. gada zemes reformas dēļ bija kļuvusi mazāka, nekā piederēja viņa senčiem. Viņš arī bieži mēdza aprunāties ar kaimiņiem latviešiem, piemēram, ar Grantiņu, kas viņu šad un tad ielūdza uz latviešu mednieku biedrības rīkotajām medībām. Tās allaž notika Krēgera dzimtai kādreiz piederējušajos mežos. Kad Krēgers 1939. gada augustā sāka rakstīt savu dienasgrāmatu, viņš pat nevarēja iedomāties, ka jau pēc mēneša viņa tajā brīdī apbrīnotais Hitlers sauks baltvāciešus “mājās” un Krēgers pats pārdos visu, kas viņam Zemgales laukos pieder, lai pamestu zemi, kuru viņš savā dienasgrāmatā konsekventi dēvē par “dzimteni”.

Baltvācieši 30. gadu beigās pat mērena latviešu nacionālista acīs bija īsta piektā kolonna: ļaudis, kuri šajā zemē mituši septiņus gadsimtus, visu šo laiku ir bijuši latviešu kaklakungi un vienmēr vēlējušies, lai Latvija būtu vācu, ne latviešu zeme; Vācijai atgūstot varenību, tie kļuva aizvien nekaunīgāki. Dziļā neizpratne bija abpusēja; pat ja Grantiņš ar Krēgeru runā un ir gandrīz vai draugi, tomēr pēc šīm sarunām Krēgers savā dienasgrāmatā secina: “... un aizvien viņš ir latvietis, bet es vācietis.” Par spīti viņu senču kopā pavadītiem gadsimtiem, Grantiņš un Krēgers, stāvot un runājot Zemgales laukos, abi šo zemi sauca par “dzimteni”, bet viņiem bija ļoti dažāda izpratne, ko šis vārds nozīmē. Vienam tā bija Kurzeme (Kurland), ar savām aristokrātijas tradīcijām, otram – Latvija, kas beidzot ir kļuvusi par brīvu valsti, latviešiem atbrīvojoties no vācu jūga.

Risinājums konfrontācijai starp latviešiem un baltvāciešiem nāca 7. oktobrī, kad Hitlers aicināja baltvāciešus atgriezties “dzimtenē”. Pēc šī fīrera aicinājuma ne Jirgens Krēgers un viņa ģimene vien, bet desmiti tūkstoši baltvāciešu pāris nedēļu laikā pārdeva visu savu iedzīvi un īpašumus, un jau novembra sākumā sakāpa uz kuģiem, lai dotos prom no zemes, kas ir bijusi viņu dzimtene paaudzēm ilgi. Lēmumi par došanos prom tika pieņemti ātri, cerībā drīzāk pievienoties atdzimstošajai vācu nācijai.

Latvieši par to nesēroja; nāciju bija pārņēmis prieks par to, ka beidzot viņi, tie, kuri latviešiem radījuši tik daudz ciešanu, vienkārši aizbrauc. Daudzi vienkārši ļaudis, pat ostā redzot raudošos baltvācu repatriantus, teica: “Ko jūs tā raudat, mēs priecājamies, ka jūs beidzot aizbraucat.” Nekādas līdzjūtības, vien atvieglojuma sajūta, jo pēkšņi atrisinājusies “problēma”, kādas citās pasaules malās pirms un arī pēc tam ir risinājuši ar etnisko tīrīšanu un deportāciju palīdzību. Vēl vairāk, Latvijas valsts ar aizdomām un nepatiku lūkojās uz tiem vairākiem tūkstošiem baltvāciešu, kuri dažādu iemeslu dēļ bija nolēmuši palikt Latvijā un politiskās policijas šefs Fridrihsons saviem aģentiem lika palicējiem paskaidrot, ka labāk būtu aizbraukt, bet ja nu viņi tomēr paliek, tad vairs nebūs vācieši un atzīs sevi par latviešiem. Nekādas piektās kolonnas – visi prom! Kolonnas likvidācija nebija vien baltvāciešu repatriācija; patiesībā tās bija kolonnas likvidācijas operācijas negaidītas beigas, kuras Ulmaņa režīms pat nebija paredzējis. Kurš gan pirms 1939. gada rudens varēja iedomāties, ka baltvācieši Latviju pametīs formāli brīvprātīgi, fīrera aicināti, iniciatīvai nenākot no latviešiem?

Ulmaņa režīms ceļu uz baltvāciešu “problēmas” risinājumu sāka jau 1934. gadā, uzreiz pēc nākšanas pie varas. Viens no pirmajiem darbiem, ko tas veica, bija ne jau represijas vai izrēķināšanās ar baltvāciešiem, bet gan pagātnes “atgūšana”. Tieši “atgūt pagātni” bija galvenais režīma uzdevums, jo citādi padarīt latviešus par nācijas eliti un baltvāciešus izstumt no tās nebija iespējams. Vēsturnieku uzdevums bija pierādīt, ka vācieši šai zemei nav atnesuši kultūru un civilizāciju, ka kultūra un civilizācija ir bijusi šeit jau pirms vāciešu ierašanās, jo mums taču ir bijušas savas “valstis”, “ķēniņi” un “pilsētas”, radīt nācijas vēsturi (balt)vāciešus izstumjot, “ierādīt tiem vietu”, nereti pat balansējot uz ideoloģiskas vēstures un prastas vēstures falsifikācijas robežas. Arveds Švābe ar apšaubāmu filoloģisku paņēmienu palīdzību centās padarīt hronistu Heinrihu par “latvieti” Indriķi, Augusts Tentelis un Fricis Balodis radīja “pareizo” Latvijas aizvēsturi un Marģers Stepermanis Kurzemes hercogisti atzina par “latviešu valsti”. 1935. gadā dažādām baltvācu organizācijām piederošie arhīvi tika nacionalizēti, jo latviešu tautai būtiski vēstures avoti nedrīkstēja atrasties mazas, ideoloģiski neuzticamas minoritātes rokās, tiem bija jākļūst par nācijas īpašumu. Latvijas Universitātes vēstures profesors, baltvācietis Leonīds Arbuzovs uzrakstīja visai kritisku recenziju par vēsturnieka, diplomāta Arnolda Spekkes “jaunās” vēstures garā sarakstīto Latvijas vēsturi un 1934. gadā bija spiests atvadīties no savas profesora vietas Latvijas Universitātē. Turpmāk Arbuzovs, Latvijas pilsonis, kurš nebija ne nacists, ne baltvācu šovinists, savu konstruktīvo kritiku vairs nevarēja publicēt Latvijā un bija spiests rakstus ar dažādiem pseidonīmiem ievietot Vācijā izdotos žurnālos.

Baltvācieši kā piektā kolonna vēl pirms 1939. gada vēlā rudens repatriācijas bija ideoloģiski iežogoti. Nevar noliegt, ka viņu vidū patiešām bija cilvēki, kas aktīvi sadarbojās ar nacistiskās Vācijas varasiestādēm un slepenajiem dienestiem, vai arī, kā Jirgens Krēgers, simpatizēja Hitleram kā vadonim, bet daļa baltvāciešu tomēr bija Latvijas republikai uzticīgi pilsoņi. Ulmaņa režīms centās veidot Latviju, kuras jaunajā vēsturē un arī nākotnē vairs nebūtu nekā no baltvāciešiem, un kolonna tika likvidēta, nacionalizējot baltvāciešu arhīvus, muzejus, atlaižot baltvāciešu vēsturniekus un nojaucot daļu no “vācu” Vecrīgas.