Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tikai pirms nedaudz gadsimtiem mežonīgi dabas nostūri cilvēkos raisīja neizzinātu, noslēpumainu briesmu izjūtas. Iekarot, pakļaut, pieradināt… Tagad civilizācijas “labumu” pārsātinātie pilsētnieki uz neskartiem mežiem, kalniem un ezeriem raugās ar domām saglabāt, aizsargāt, veldzēties. Stāvošais Lācis, Oglala cilts virsaitis gan apgalvo, ka tas, ko baltais cilvēks saprot ar vārdu “mežonīgs”, indiāņiem rada māju izjūtu.
“Ja ne sajust, tad vismaz saprast,” ar tādu vēlmi sēdos lidmašīnā, lai dotos uz Britu Kolumbiju.
Britu Kolumbija ir Kanādas trešā lielākā province, 9,5% Kanādas teritorijas, 4 reizes lielāka par Lielbritāniju, tajā ir 4 miljoni iedzīvotāju. Vairāk par pusi Britu Kolumbijas aizņem meži, kuros 96% ir skuju koki. Galvenokārt kalni, lielākā augu un dzīvnieku daudzveidība Kanādā.
Pirmie iespaidi
Britu Kolumbijai, Kanādas rietumu provincei Klusā okeāna krastā, ir daudz pievilcīga — majestātiska daba, mēreni silts klimats, nav darbojošos vulkānu vai zemestrīču. Cunami ietekmei pakļauts tikai Vankūveras salas rietumu krasts.
Gandrīz visu okeāna valgmi mākoņi atstāj Piekrastes kalnu rietumu nogāzē, nokrišņu ir četrreiz vairāk nekā Latvijā, tādēļ šis reģions ir unikāls dabas veidojums — mērenās joslas lietus meži ir īsti skujkoku džungļi ar mūsu acīm pierastām meža augu formām nepierasti lielā blīvumā un izmēros. Zaļās duglāzijas, gigantiskas tūjas, sitkas egles un dzeltenās priedes sasniedz īsteni milzīgus izmērus. Divus metrus garas ķērpju “bārdas”, milzu papardes un leknās sūnas rada īsta pasaku meža noskaņu.
Taču jau 100 kilometrus tālāk austrumu virzienā paveras daudz skarbāks skats, bet Okanaganas ielejā saules un siltuma ir pietiekoši, lai audzētu vīnogas, persikus un aprikozes. Turpinot virzīties uz austrumiem, ceļš aizved uz Alpiem līdzīgām vietām. Klinšu kalnus varētu saukt par Kanādas Šveici, tikai ar krietni mazāku iedzīvotāju blīvumu. Visa Kanādas Klinšu kalnu dienvidu daļa ir viena nebeidzama nacionālo parku virkne — Kūtenejs, Gleišers, Banfs, Joho, Džaspers... Šīs vietas pārsteidz ar izteikti dzidriem tirkīzziliem kalnu ezeriem, ledājiem un daudziem savvaļas dzīvniekiem. Lielragu aitas, kalnu kazas, briežus, melnos un grizli lāčus te nevajag meklēt. Tie atnāk paši.
Līdzko iegāju mežā, es ieraudzīju tuvumā pirmo lāci. Sākumā bija šoks un tāds kā izbīlis, bet tad visa šī krāšņā daba, šis miers visapkārt un lāča mierīgā izturēšanās, tas pilnīgi lika man saprast, ka ar mani nekas nonotiks. Es to vārdiem nevaru aprakstīt, es to sajutu vienkārši, tā kā roku no augšas, kā aizsardzību, un es, zinot, ka šiem zvēriem neko ļaunu nevēlu un netaisos darīt, es vienkārši jūtu, ka tā vide mani pieņem, uzņem sevī.
Un ir vēl kāda īpaša vieta Britu Kolumbijā. Tas ir attāls ciemats Bellakūla (Bella Coola) okeāna piekrastē, kuru pa sauszemi var sasniegt pa 20. ceļu no Viljamsleikas. Vietējie šo ceļo dēvē par Wild 20. Tie ir 450 km bez redzamām civilizācijas pazīmēm, cauri Čilkotinai un Tvīdsmuiras provinces parka dienvidu daļai, šķērsojot Piekrastes kalnus pa Norvēģijas troļļu ceļam līdzīgu pāreju. Kalnu ceļa posms nav asfaltēts, tāpēc stāvākos kāpumos prasās pēc “četriem velkošajiem”. Bet baļķu vedēji pa kalnu ceļiem brauc ar maksimālo atļauto ātrumu, to samazinot tikai īpaši nepārredzamos līkumos. Bellakūlu ar okeānu savieno 120 kilometrus garais Barkī fjords ar zaļganu ledāju ūdeni. Fjordi ir izrobojuši ne tikai Skandināvijas, Lielbritānijas un Jaunzēlandes, bet arī Ziemeļamerikas rietumu piekrasti. Tāpat kā Norvēģijā, arī šeit fjordu nogāzes klāj biezi skuju koku meži ar neskaitāmiem dažādu izmēru ūdenskritumiem.
Ievērības cienīgs ir fakts, ka Bellakūlu pirms 100 gadiem dibinājuši tieši norvēģi. Tas bija Kristiāns Saugstads, Minesotas Brīvās Luterāņu draudzes mācītājs, kas ar 120 sekotājiem nolēma iekārtot šajā vietā paradīzi zemes virsū. No visiem ideālistiem un utopistiem garo ceļojumu neizturēja tikai kāds Ole Olsens, ko aizsūtīja atpakaļ par to, ka viņš Viktorijā piedzērās. Jaunās kolonijas Konstitūcija nepieļāva alkohola lietošanu.
Kolonijā regulāri iznāca ar roku rakstīta avīze Nybyggeren. “Metiena” vienīgais eksemplārs ceļoja no mājas uz māju.
Piligrimiem mūžamežā izdzīvot palīdzēja izsenā norvēģu prasme celt izturīgas guļbūves un uzkrāt pārtiku ziemai, kūpinot gaļu, žāvējot zivis, saglabājot ogas un kartupeļus. Šodien Bellakūlā neviens norvēģiski nerunā, šodien šeit dzīvo: 1000 vietējo indiāņu, 500 norvēģu un 500 kaukāziešu. Izplatīti personvārdi ir Hanss, Ingrīda, Kāre.
Lāči
Cilvēku rīcību saskarsmē ar lāčiem parasti nosaka bailes un iztēle, nevis situācijas reāls vērtējums. Lāča zobi un nagi nav ne tuvu tik bīstami kā paša cilvēka uzvedība lāča tuvumā. Lācis nav ne asinskārs slepkava, ne arī bezpalīdzīgs, mīļš mājdzīvnieks vai klauns. Viņš jūtas līdzīgi normālam cilvēkam — spēcīgs, inteliģents, neatkarīgs, miermīlīgs.
Lācis meklēs iespēju izvairīties no konflikta. Uzbrukumu var piedzīvot tikai tad, ja lāci negaidīti pārsteidz, it īpaši brīdī, kad tas ietur maltīti. Ļoti bīstama ir grizli māte ar lācēniem.
Statistikas dati liecina, ka laikā no 1978. līdz 1994. gadam Britu Kolumbijā melnie lāči nogalinājuši 9, bet ievainojuši 71 cilvēku. Uz grizli “rēķina” ir 2 nogalinātie un 27 ievainotie. Upuri pārsvarā ir bez uzraudzības atstāti mazi bērni, pārmēru bravurīgi tūristi un malu mednieki. Briesmīgi skaitļi? Salīdzinājumam — reģistrēti mājas suņi tajā pašā Britu Kolumbijā minētajā laika posmā nogalinājuši un ievainojuši vairāk cilvēku nekā abas lāču sugas kopā ņemot. Nav reģistrēti gadījumi, kad lāči būtu ievainojuši vai saplosījuši kādu neapbruņotu spirituālu ceļotāju. Tas ir kā Andreja Tarkovska Stalkerā. Ir jāsajūt “zona”. Ir jāzina, ko te drīkst un ko te nedrīkst. Galu galā arī X-failus filmē Britu Kolumbijā. Duhovnijs gan nespējot šeit ilgstoši uzturēties.
Ja kādu interesē lāču vērošana savvaļā, tad Britu Kolumbija ir īstā vieta, kur to darīt. No pusmiljona Ziemeļamerikā mītošiem melnajiem lāčiem 300 tūkstoši dzīvo tieši šeit. Visvairāk lāču var sastapt pavasarī, no aprīļa beigām līdz maija beigām, kad kalnos augi vēl nav saplaukuši, bet ielejās jau zaļo jaunā zālīte. Šajā laikā no kalniem ielejās nokāpj ne tikai biežāk sastopamie melnie lāči, bet arī grizli, kurus citā laikā nav tik vienkārši redzēt. Visi sastaptie ķepaiņi mielojās ar pieneņu, skunksu kāpostu, kazrožu un ledāju liliju dzinumiem. Tikai vienu redzēju laiski guļam piesaulē, pārējie nemitīgi čāpoja, naski ošņādami zāles cerus. Mana klātbūtne tos netraucēja. Pat pieci metri tiem nelikās par tuvu.
Gan Interneta lapās par Britu Kolumbiju, gan turienes viesnīcās, gan iebraucot nacionālo parku teritorijās ļoti iesaka iemācīties uzvedības pamatpostulātus, kas jāievēro, satiekoties ar lāčiem:
Daži mīti par lāčiem
Lācis ceļas pakaļkājās, lai uzbruktu.
Nē, tas cenšas kaut ko labāk saost vai saskatīt. Pirms uzbrukuma lācis pieplok pie zemes un pieglauž ausis.
Lācis nemāk skriet lejā no kalna.
Māk. Un kā vēl. Attālums starp pēdu nospiedumiem no kalna skrienošam lācim ir līdz pieciem metriem. Ātrums līdz 50 km/h gan no, gan pret, gan gar kalnu skrienot. No lāča aizmukt spētu tikai Forests Gamps.
No lāča var paglābties, uzkāpjot kokā.
Melnie lāči paši glābjas kokos no grizli. Ja radīsies nepieciešamība, arī masīvais grizli tur uzkāps.
Lāču tēvi “adoptē” bez mātes palikušos lācēnus.
Gluži otrādi. Tie tos bieži vien nogalina, regulējot populācijas blīvumu, vai arī cenšoties ātrāk atjaunot sakarus ar lāceni. Tieši tāpēc lāču mātes ir tik agresīvas un bīstamas, ja mana kādu tuvojamies lācēniem.
Lāči un cilvēki nevar sadzīvot bez konfliktiem.
Var. Kanādas rietumu piekrastes ciltis to dara jau gadsimtiem ilgi. Nevienam no indiāņiem, kurus sastapu Čilkotinā, klejojot desmitiem jūdžu no apmetnēm, nebija līdzi ieroču. Pie tam sastapto lāču skaits bija vienāds ar sastapto indiāņu skaitu.
Četrdesmit tūkstošus melno lāču ik gadus nošauj dārgo žultspūšļu dēļ. Austrumu medicīnā izmanto lāča žultī esošo ursodeoksiholskābi, kas ir 20 reizes dārgāka par zeltu. Galvenais nelegālais uzpircējs — Honkonga. Ķīnā apmēram tūkstotis lāču mīt tā saucamajās žults slaukšanas fermās, kur nelaimīgie dzīvnieki nodzīvo īsu mocekļa mūžu ar metāla caurulēm žultspūšļos. Šajā valstī neievēro ne tikai cilvēku tiesības… Ziemeļamerikā tirdzniecība ar lāču žultspūšļiem ir nelegāla, lai gan Kanādas ziemeļrietumu teritorijās un ASV Aidaho štatā par to nesoda. Neapstrādāta lāča žultspūšļa cena Kanādas melnajā tirgū ir 200 ASV dolāru, Āzijā — 2000 ASV dolāru.
Malu mednieki pārdod arī lāču ķepas, no kurām izsmalcinātos restorānos gatavo zupu. No vienas vidējas ķepas sanāk 6 šķīvji zupas. Vienas zupas porcijas cena — 250 ASV dolāri.
Vinnijs Pūks īstenībā ir Vinnija Pūka
Vinnija Pūka prototips, izrādās, ir nevis lācēns, bet gan lācene Vinnija, kuras dzimtene ir Kanādā, Ontārio provincē pie Vaitriveras, kur 1914. gada augustā Harijs Koleburns, virsnieks ar veterināra izglītību, nopirka bez mātes palikušo lācenīti no kāda mednieka. Lācenītes vārds ir Koleburna dzimtās pilsētas Vinipegas mīļvārds.
1918. gadā Vinniju uzdāvināja Londonas zoodārzam, kur tā nodzīvoja līdz 1944. gadam. Tieši viņu Alans Milns izmantoja par savas slavenās grāmatas varoņa prototipu. Rakstnieks ar dēlu bieži apciemoja zoodārzu. Vinnija bija abu mīlule.
Cilvēki
Nomaļās vietās dzīvojošie cilvēki Kanādā, tāpat kā citur, atšķiras no komfortablas un komplicētas pilsētvides iemītniekiem. Tur nav vajadzības izlikties par citādu. Tevi akceptē tādu, kāds esi. Tur ir tīrāku attiecību pasaule, kurā valda savstarpējas atkarības sajūta. Aiz rezervēti robusta izskata bieži vien slēpjas labsirdīgs sapņotājs.
Mani neapdomīgi mazie benzīna krājumi taigas plašumos palīdzēja iepazīties ar Pamelu Deo un Džo Bišofu, pie kuriem nodzīvoju pāris dienas. Sākumā likās, ka esmu nonācis pie skarba un nerunīga vientuļnieku pāra. Pēc trešās brendija glāzes sapratām, ka mums ir apbrīnojami līdzīgas attiecības ar apkārtējo pasauli, un tā bija nepieciešamība dzīvot saskaņā ar sevi. Un “saskaņā ar sevi” labāk izdodas tajā vidē, kur ir mežonīga daba. Šis “mūža mežu romantisms” man nāk vēl no bērnības, Džeka Londona un Dersu Uzalas lasīšanas, un varbūt tādēļ es arī aizgāju studēt mežsaimniecību… Mežonīgā meža neskartais plašums ļauj atraisīties no pragmatiskā, prāts atbrīvojas. Ne velti Kanādas un ASV garīdznieki atjauno dvēseles enerģijas krājumus, dodoties braucienos uz attāliem Aļaskas nostūriem un klīstot pa mežiem. Starp citu, nomaļas vietas Ziemeļamerikā mēdz apmeklēt arī vientuļi japāņu velosipēdisti.
Tā ir dabiska dvēseles sanācija, kuras nepieciešamību izjūt daudzi mūsdienu nervozie un pārcivilizētie pilsētnieki. Pavērojiet tālbraucēju šoferu uzvedību policistu vai muitas ierēdņu priekšā. Mierīgs un pārliecināts smaids… Nosvērts, labdabīgs balss tonis… Kas viņiem dod šo spēku? Varbūt paradums skatīties tālumā, garāmslīdošās ainavas terapija?
Nākošajā rītā ar interesi vēroju skarbo Džo virtuvē ar apsietu puķainu priekšautiņu — apbrīnojamā rūpībā viņš gatavoja omleti. Kad atzinīgi novērtēju kulināra sniegumu, Džo seja atplauka platā un bērnišķīgi sirsnīgā smaidā. Tieši tādu pašu izteiksmi viņa sejā redzēju, kad pēcpusdienā mežā ar rungām jeb bear sticks padzinām tālāk no sevis pāris lāčus.
Septiņdesmitajos gados sērijā Apvārsnis izdota Erika Koljera grāmata Trijatā Čilkotinas mežos, kurā aprakstīta autora ģimenes dzīve mežā, pūloties atjaunot novadā iznīcinātos bebrus. Ar mednieka Džo un Kanādas armijas manevru kartes palīdzību man izdevās nokļūt vietā, kur risinājās grāmatā aprakstītie notikumi. Uz Madena ezera pussalas vēl no 40. gadiem ir saglabājušās atliekas no Koljeru mājām, kas pamestas pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Sešdesmitajos gados kāds mednieks salāpījis galvenās ēkas jumtu, tādējādi saglabājot dažus interesantus Koljeru sadzīves priekšmetus — 1888. gada krāsniņas durvis, Vīzija un Lilianas zābakus, tālskati, Erika tabakas dozi.
Pagalmā sastapām divus sargus — melno lāču pāri, kas gan izprata mūsu vēlmi apskatīt mājvietu tuvāk, taču mājā varēju atrasties tikai viens, kamēr Džo ar rungu ārpusē vēroja “sargu” uzvedību. Pieredzējušais mednieks apgalvoja, ka galvenais drošībai ir neizlaist ķepaiņus no acīm un neaiziet
tik tālu vienam no otra, lai lāči mūs varētu nošķirt.
Minētie unikālie priekšmeti atceļoja uz Latviju, lai rotātu Koljeru memoriālo stūrīti autora privātkolekcijā. Izšķirties par tādu soli palīdzēja
divi argumenti. Pirmkārt — mājvieta atrodas taigā ļoti grūti pieejamā vietā, 50 kilometrus no tuvākā ceļa, kur, iespējams, tikai reizi piecos gados iegriežas kāds mednieks vai indiānis. Mājvieta ir nolemta iznīcībai. Otrkārt, sarunā ar kādu vecu kovboju no Riskrīkas izdevās uzzināt, ka Vīzijs, viens no trijiem grāmatas varoņiem, ir dzīvs. Atradu viņa vārdu Viljamsleikas tālruņu katalogā un piezvanīju.
70 gadus vecais vīrs ilgi nespēja noticēt,
ka kāds grāmatas lasītājs ieradies no zemeslodes otras puses, lai taigā sameklētu viņa vecās mājas,
un lūdz atļauju izvest no valsts viņa zābakus un sarūsējušas krāsns durvis.
Kad jautāju Vīzijam, kas viņam visvairāk palicis atmiņā no mežā pavadītajiem gadiem, viņš īsi un aprauti atbildēja: “Hard work.” Es reizēm domāju,
jā, es arī varētu iedomāties sevi dzīvojam pie tā ezera un pat iztēlojos, kā tas būtu. Bet es nenovēlētu šādu dzīvi savam dēlam, ja viņš negribētu to pats. Vīzijs to negribēja. Un pie pirmās izdevības aizmuka.
Mēs pārcietām šo pirmo neganto odu nakti, tāpat kā pārcietām visas daudzās likstas, kas mūs piemeklēja vēlāk, kad pūlējāmies
kaut kā nopelnīt sev iztiku šajā simt piecdesmit tūkstoš akru
lielajā mežu valstībā, kura tik ilgu laiku ir bijusi mūsu mājas.
Paraugoties atpakaļ, mēs ar sievu vienprātīgi atzīstam, ka šās pirmās nakts mokošajās stundās bija brīži, kad mēs abi, gulēdami vaļā acīm, šaubu mākti, domājām vienu un to pašu domu: “Ir taču dzīvē vieglāki ceļi, vai gan mums patiešām vajadzēja izvēlēties šo?”
Bet no rīta, sēžot pie liesmojošā ugunskura
un redzot, kā mežs atviz uzlecošās
saules zeltā, mēs abi dziļi uzelpojām.
Te mēs bijām, un te mēs paliksim.
Eriks Koljers Trijatā Čilkotinas mežos
Sešdesmitajos gados
kāds mednieks salāpījis
galvenās ēkas jumtu,
tādējādi saglabājot dažus interesantus Koljeru sadzīves priekšmetus — 1888. gada krāsniņas durvis,
Vīzija un Liliānas zābakus, tālskati, Erika tabakas dozi.
Kad pienāca šķiršanās brīdis, mēs ar Lilianu nebijām ne pārsteigti, ne satriekti.
Mēs to bijām gaidījuši un tam gatavojušies
kopš tā laika, kad pirmoreiz ievērojām
Vīzija paradumu pēkšņi pārtraukt darbu
un lūkoties tālumā,
it kā kaut kur aiz horizonta būtu vietas,
kas viņam jāredz un jāiepazīst.