Pilsoņu nācija

"Preses konferencē Turcijā 6. aprīlī prezidents Obama teica: "Viens no Savienoto Valstu lielākajiem balstiem ir tas, ka, lai arī mums ir ļoti liels kristiešu skaits, neuzskatām sevi par kristiešu nāciju vai jūdu vai musulmaņu nāciju. Mēs uzskatām sevi par pilsoņu nāciju, kuru vieno ideāli un vērtības."

Salon.com, 2009. gada 20. aprīlī

Izcilais politikas zinātnieks Semjuels Hantingtons ir teicis, ka piederību ASV nācijai var pielīdzināt reliģijai. Ja citu valstu gadījumā svarīgi ir piedzimt tās teritorijā, būt saistītam ar tās tautiešiem, pārzināt tās vēsturi un kultūru, tad ASV gadījumā piederību ir iespējams arī nopelnīt. Cena, kas jāmaksā, ir ticība ASV vērtību sistēmai un ideāliem. Situācija, kad kopējas idejas var būt svarīgākas par radniecīgām saitēm, ir skaidrojama ar imigrāciju, kas ASV sākās ap 1600. gadu un tā arī līdz šim vēl nav beigusies.

ASV katru gadu ierodas vairāk imigrantu nekā visā pasaulē kopā ņemot. Kamēr Lielbritānijā, Francijā un Skandināvijas valstīs jaunie imigrācijas viļņi rada šķelšanos un bailes par nākotni, tikmēr ASV īsā laika posmā spēj asimilēt meksikāņus, ķīniešus, taizemiešus, poļus un citus, padarot tos par lojāliem ASV pilsoņiem.

ASV noslēpums slēpjas apstāklī, ka tā ilgstoši, atklāti un galvenais - apzināti kultivējusi ideju par sevi kā imigrantiem atvērtu valsti. Imigranti, šķērsojot ASV robežu, legāli vai nelegāli, ar cerībām par labāku dzīvi, jūtas gaidīti, un tas nekas, ka vairākumā gadījumu viņu “Amerikas sapnis” apstāsies darbā kādā vietējā makdonaldā. Amerikai ir talants likt tās iedzīvotājiem justies svarīgiem neatkarīgi no to ieņemamā amata vai materiālā stāvokļa. Starp valsti un imigrantiem pastāv attiecības, kurās valsts piever acis uz indivīda sākotnējo neamerikāniskumu - piemēram, šķobīgo angļu valodas lietojumu, bet imigranti apņemas sekot jau iedibinātiem ideāliem.

Ideja vai ilūzija par to, ka Amerika ikvienam dod vienlīdzīgu iespēju un nākotne tur dzīvojot ir atkarīga tikai no paša paveiktā, bez lielas piepūles un ar minimālām izmaksām spēj pozitīvi noskaņot indivīdus pret valsti. ASV nav likuma par karoga pacelšanu pie privātmājām, tomēr daudzi to izvēlas darīt. Nav likuma par himnas dziedāšanu, tomēr ļoti daudzi to izvēlas darīt. Var teikt, ka vismaz daļēji piepildās Kenedija teiktais: “Neprasiet, ko valsts var darīt jūsu labā, bet drīzāk, ko jūs varat darīt valsts labā.”

ASV sistemātiski spēj uzņemt labākās idejas no ikviena indivīda neatkarīgi no tā rases vai reliģiskās pārliecības. Tiem, kuri norāda uz to, ka Amerika vienkārši pārpērk pasaules gudrākos prātus, ir tikai daļēja taisnība. Protams, ka nauda spēj nodrošināt talantīgu cilvēku piesaisti, tomēr izcilas idejas vislabāk materializējas atvērtā un nepiespiestā atmosfērā, kur inovācijas un nestandarta pieejas tiek veicinātas un novērtētas. Tiesa, naivi un nepareizi būtu uzskatīt, ka ASV spēks nāk tikai no tās idejām. Ģeogrāfiskais novietojums, iedzīvotāju skaits un 5400 kodolieroču arī varētu būt par iemeslu ASV pašreizējām pozīcijām pasaulē, tomēr tieši atvērtība jaunām idejām ir palīdzējusi būt vismaz soli priekšā citiem.

Tiem, kam liekas, ka šāds kultūras un ideju sajaukums ASV var apdraudēt tādas ilgstošas vērtības kā kristietība, maldās. Iemesli, kāpēc eiropieši sākotnēji mēroja ceļu uz Jauno pasauli, bija dažādi, tomēr viens no galvenajiem bija baznīcas pārliekā iejaukšanās indivīdu personīgajā dzīvē un dažkārt pat tās pilnīga kontrolēšana. Negatīvās atmiņas par baznīcas lomu transformējās valsts un baznīcas nošķiršanā, kam vēlāk izrādījās milzīga nozīme valsts attīstībā. Obamas norāde uz to, ka ASV nav kristiešu nācija, bet gan nācija, kura tiek saturēta kopā, balstoties uz kopējiem ideāliem, neliecina par jaunā prezidenta ateismu. Tieši otrādi - Obama pats ir apmeklējis vienu no Čikāgas baznīcām vairāk nekā divdesmit gadus, ierodoties tur ne tikai svētdienās, bet arī tur strādājot. Diez vai arī viņš ir aizmirsis par to, uz kādas grāmatas (Bībeles) atradās viņa roka, nododot savu prezidenta zvērestu. Tajā pašā laikā Obama ir studējis Hārvardas Juridiskajā fakultātē un ļoti labi izprot brīdi, kurā personīgā ticība un politika ir jānošķir.

Lieki meklēt atsauces uz kristietību ASV konstitūcijā, tādas tur nav. Tuvākais, ko ir iespējams atrast, ir vārds “Radītājs”, kura interpretācija var būt ļoti plaša. Interesanti, ka lielākā daļa no 55 gudrajiem, kas sarakstīja ASV Konstitūciju, paši piederēja pie Kristus mācības, tomēr kristietību viņi tā arī neiekļāva vienā no svarīgākajiem pasaules dokumentiem. Lai gan reliģija ASV konstitūcijā nekādi nav izcelta, kristietības nozīme ASV vienmēr ir bijusi liela. Tiek gan prognozēts, ka kristiešu skaits (šobrīd ap 77 %) ASV varētu arī samazināties, tomēr vismaz pārskatāmā nākotnē kristietībai joprojām būs liela nozīme amerikāņu dzīvēs, un tāpēc, ka tā tiek nevis uzspiesta, bet gan tiek piedāvāta brīvprātīgi. Protams, ka kristietības, islāma, hinduisma un citu reliģiju un kultūru lielais sajaukums ASV spēj dažkārt radīt situāciju, kad kādam Kalifornijas pavalstniekam liekas smieklīga Etiopijas iebraucēja vēlme valkāt kādu arhaisku apģērba gabalu.

Rasu naids vai reliģiska neiecietība nav nekas unikāls arī ASV, tomēr nācijas kolektīvā atmiņa par pārcelšanos no vienas vietas uz otru palīdz labāk izprast to, ar ko saskaras tie, kas ASV ierodas pirmo reizi. Tomēr jau esošo pilsoņu attiecības ar jauniebraucējiem nav balstītas tikai uz līdzjūtību. Abas grupas labi apzinās, ka vienam bez otra neiztikt. Ne ASV var saglabāt savu attīstību bez etiopieša, ne etiopietis var atrast līdzvērtīgi atvērtu valsti, kur strādāt. Pēdējie dati liecina, ka ASV iedzīvotāju skaits turpinās pieaugt pietiekami strauji, no 305 miljoniem 2009. gadā līdz 438 miljoniem 2050. gadā. 82 % no šī pieauguma balstīsies uz jaunajiem ieceļotājiem. Amerika ne vienreiz vien ir nonākusi pretrunās, ko un kad uzņemt savā valstī. Vīzu piešķiršanas procedūras un debates par vēl viena politiska mūra nepieciešamību, šoreiz uz Meksikas robežas, parāda to, ka arī ASV dažkārt nobīstas no savas spējas uzņemt visus, kas vēlas tajā iekļūt. Viens no imigrācijas pētījumiem liecina, ka pilsoņu attieksme pret jauniem ieceļotājiem ir saistīta ar ekonomikas procesiem valstī. Jo labāka ekonomiskā situācija, jo tolerantāka ir amerikāņu attieksme pret imigrantiem, savukārt ekonomiskas lejupslīdes gadījumā attieksme kļūst negatīvāka. Pēc šīs loģikas spriežot, ASV ir lielu debašu priekšā par imigrāciju.