Pirmizrādes nakts

Gautamnagara ir viens no mazliet vairāk nekā 30 Mumbajas graustu rajoniem uz Indijas Lidostu pārvaldei piederošās zemes. Līdz piecu pilsētas smalkāko viesnīcu ieskautajam zemes gabalam, uz kura mājo 90 tūkstoši ģimeņu, no starptautiskās lidostas ir desmit minūšu gājiens. Viesnīcas, kurās numura cena svārstās no 200 līdz 1000 dolāriem par nakti, apjož augsti mūri un dzeloņstiepļu žogi, tāpēc to saziņu ar Gautamnagaru galvenokārt noteic viss, ko vienā vai otrā virzienā aiznes vējš. No viesnīcām līdz graustiem atlido kāzu un ballīšu mūzika. Atpakaļ aizceļo pelni no govju mēslu un malkas ugunskuriem. Un ik vakaru tieši pusseptiņos viesnīca Hyatt iededz savas sarkanās un baltās ugunis; neona atblāzma tomēr īsti neaizsniedz abu videospēļu paneļu netīros ekrānus būdiņā ar skārda jumtu.

Spēļu salonu pērn atvēra kāds Gautamnagaras iemītnieks, padzīvojis tamils vārdā Anna, kurš mēdz tērpties ļoti īsos gurnautos. Šo soli viņš drīz vien nožēloja. Līdz ar globālās lejupslīdes iestāšanos peļņa krietni sarukusi, un nu, tāpat kā uzņēmēji visur citur pasaulē, arī Anna mēģina mazliet pārorientēties: spēļu zāles priekšējā daļa pārvērsta par karstu ceptu našķu tirgotavu. Higiēnas noteikumus Annas bodītē ievērot grūtāk nekā Hyatt, jo Gautamnagaras gaisu mūžam pilda tuvējās betona fabrikas putekļi. Tāpēc viņš vienmēr pārklāj pannu ar plāksni, ko izvilcis no kādas atkritumu kaudzes; uz tās lasāms: “Viesnīca InterContinental the Grand”. Turpmākas izklaides izredzes šajā iestādījumā, kas tagad nostājies uz pārmaiņu takas, rada bažas Sunilam, trīspadsmitgadīgam zēnam, kurš strādā lidostā. Viņš tās atbalsta, cik nu spēj, ik vakaru tērējot vienu rūpiju par trīsdesmit minūtēm Metal Slug 3. Stundā, kad apkārtējo viesnīcu spa pulciņš Mumbajas dāmu jau baudīja manikīra, eksfoliācijas un matu ieveidošanas procedūras, gatavojoties tovakar, 22. janvārī, paredzētajai “Graustu miljonāra” Indijas pirmizrādei, Sunilam sāka likties, ka viņš par savu rūpiju - tāvakara izklaides tēriņu - pretī saņem pārāk maz gandarījuma. Tas radījums, kas viņu šobrīd metodiski mala miltos, bija kaut kas vēl ļaunāks par zombijiem vai milzu krabju mutantiem uz ekrāna; tas bija divpadsmitgadīgs ļaunā priekā ņirdzošs knauķis. “Tu esi beigts,” Sunila sāncensis auroja, mežonīgi dauzīdams pults pogas; sabombardētā virtuālā pilsēta drebēja. “Panāciet visi, paskatieties!” Sunils mēģināja mobilizēt savu kaujinieku, raidot raķetes dzītu granātu uz pamesto tanku, aiz kura slēpās viņa ienaidnieks. Apkārt sadrūzmējās citi zēni, lai noskatītos, kā viņš tiks sakauts.

Sunils šo skatītāju uzmanību neņēma ļaunā. Annas salons vienmēr bija stāvgrūdām pilns. Daļēji viņus pievilināja pats Anna - vecā vīra plikais pauris savienojumā ar sirmu spalvu kumšķiem klāto ķermeni bērnos izsauca nebeidzamu jautrību.

Tomēr vēl neatvairāmākas šķita viņa salona piedāvātās ērtības - divi spēļu paneļi, divas elektrības spuldzes un īss metāla soliņš. Sunila mājā, kas atradās vienā no daudzajām mazajām ieliņām aiz Annas salona, nebija ne gaismas un ūdens, ne mēbeļu, uz kā apsēsties. Katru vakaru ap to uzvirmoja smārds, kas bija tik daudzkārt briesmīgāks par visu citu Gautamnagarā saožamo, ka cilvēki, to ieelpojuši, riebumā saķēra vēderu. Smakas avots bija pūstošu viesnīcas ēdienu atkritumu krava, ko ik dienu izgāza pie Sunila mājas; no tās pārtika trīs simti savā vaļā klaiņojošu cūku. Sunils būtu gatavs maksāt vēl vairāk nekā vienu rūpiju, lai tikai mazliet paelpotu kaut kur citur.

Otru spēļu paneli bija okupējuši divi vecāki zēni - slīpēti tipiņi ar sarūsējušām ložu čaulītēm ausu ļipiņās izdurtajos caurumos. Šis modes kliedziens draudēja ar infekciju, taču tika uzskatīts, ka tas esot amerikāņu stils.

“Lai nobeigtu mani, tev vajadzēs kaut ko pamatīgāku!”

“Novāc savu raķeti!”

“Nē, nē, tad viņi uzmetīs to bumbu!”

“Kādu bumbu? Man vairs nav nevienas bumbas.” “Zaudēji! Tu zaudēji.”

Slīpētie tipiņi nebija tik skaļi kā ņirdzējs, taču spēles gaitā viņi pamazām vien bija pievākuši sev visu soliņu. Sunils principa pēc piecēlās un pavilka to atpakaļ uz savu pusi. Tas iecirta vēl lielāku robu viņa punktu skaitā, taču savā prātā zēns kauju bija jau tikpat kā norakstījis. Šādam intereses zudumam bija mazāk sakara ar soliņa okupantiem vai ņirdzēju, vairāk - ar pārmaiņām Sunila attiecībās ar Metal Slug 3 vispār. Amerikas ekonomiskās krīzes atbalsis nesen bija piespiedušas zēnu pamest darbu, kas viņam patika - atkritumu vākšanu un pārdošanu pārstrādātājiem -, un pievērsties daudz netīkamākai nodarbei. Sunils zaga metālu starptautiskajā lidostā, un tagad, kad viņam ik dienu draudēja gluži reālas briesmas, turklāt bez kādiem ieročiem vai bruņām, spēļu draudi uz konsoles ekrāna vairs nesagādāja tādas patīkama satraukuma tirpas. Sunils nožēloja, ka sava rūpiju nav iztērējis par Bomberman - spēli, ko bija izvēlējušies divi jaunāki puikas, kas nu ieņēma viņa vietu uz soliņa. “Bumbu vīriem” bija apaļas galvas un viņi izskatījās pēc rotaļlietām; ja kāds uzsprāga, atskanēja cirkus mūzika.

Indiešiem, kuriem bijusi iespēja apskatīt pasauli, patīk dēvēt valsts finanšu galvaspilsētu Mumbaju par savas zemes Ņujorku. Tātad iznāk, ka lidostas apkaime pilsētas nomalē atbilst Kvīnsai. Atšķirība tāda, ka Mumbajas Kvīnsai piemīt krietni vairāk spožuma. Visapkārt viesnīcām strauji aug elegantu biroju ēku rindas; vienu no šiem namiem sauc pavisam vienkārši - More. Savukārt Gautamnagara savu vārdu ieguvusi par godu kāda atkritumu savācēja astoņgadīgajam dēlam, kurš pēc kārtējās graustu nojaukšanas kampaņas saslima un nomira ar plaušu karsoni. Vietējā kopiena sastāv no aptuveni tūkstoš cilvēciskas izcelsmes iedzīvotājiem, 17 ūdens bifeļiem, kazām, suņiem, cūkām un diviem baltiem zirgiem ar uzkrāsotām zebras svītrām (kāda galīgi prātu izkūkojuša veca graustu iemītnieka roku darbs). Galvenais rūpals šeit ir lidostas atkritumu savākšana pārstrādes vajadzībām - darbs, ko plašais pasaules tirgus un galvu reibinošā tempā augošais Indijas IKP padarīja ne gluži tik nožēlojamu, kā varētu likties. Pēdējos piecus gadus lidostas apkārtnē mētājās pietiekami daudz ūdens pudeļu, austiņu, diētiskās kolas skārdeņu, lietotu tamponu aplikatoru, bateriju un indiešu Vogue numuru, lai ļautu vairumam Gautamnagaras ģimeņu pacelties virs Pasaules Bankas nospraustās oficiālās nabadzības robežas; Indijas pilsētās tā patlaban ir 22 rūpijas dienā. Darbavietas viesnīcās vietējiem iedzīvotājiem ļautu pakāpties vēl krietni augstāk, taču to vadība vēlējās algot cilvēkus, kuri runā angliski, nevis tikai hindi, marathi, tamilu, nepāliešu vai kādā citā no sešām vai astoņām valodām, kādās sazinās lidostas graustu iedzīvotāji. Visi lieliski zināja, ka viesnīcu vadība tāpat vēlas arī darbiniekus ar gaišu ādas krāsu; daudzi Gautamnagaras iemītnieki no darba saulē kļuvuši izteikti tumšādaini. Lai vai kā, bet atkritumu pārstrādes bizness laika gaitā bija ļāvis nomainīt lielāko daļu brezenta jumtu ar skārdu; dažas ģimenes pat bija izlikušas grīdas ar keramikas flīzēm. Taču pagājušajā rudenī, kad visā pasaulē saruka banku kredītu apjomi, celtniecība kļuva gausāka un pieprasījums pēc reciklētiem materiāliem strauji kritās, Gautamnagaras ciešā saikne ar pasaules tirgiem sagādāja tai lielus zaudējumus.

‘Amerikas bankām bija zaudējumi, tad zaudējumi sākās šejienes lielajiem un tad sabruka arī atkritumu tirgus graustu rajonos,” tā vietējiem iedzīvotājiem krīzi izskaidroja Anna, kurš lasīja tamilu laikrakstus. Par kilogramu tukšu ūdens pudeļu, kas agrāk bija 25 rūpijas vērts, tagad maksāja tikai desmit. Tā šeit saprata krīzi.

Sunils atkritumu biznesā iesaistījās aptuveni septiņu gadu vecumā, kad ar tuberkulozi nomira viņa māte. Tēvs strādāja ceļa darbos, kad tādi bija pieejami, un nopelnīto pēc tam nodzēra. Sunila māsa Sunita bija divus gadus jaunāka; reiz, kad zēns vēl bija pavisam mazs, viņš māsiņu pazaudēja uz veselu nedēļu. Pēc tam gan Sunils sāka uzmanīties, lai mazo nekur nepamestu. Viņš dalīja ar Sunitu naudu, ko nopelnīja, klaiņojot pa lidostas ceļiem ar maisu rokās, paceļot un apskatot visu, ko citi bija nometuši. Vislabprātāk Sunils strādāja kopā ar kādu mazliet vecāku zēnu, jocīga paskata puiku, kurš nemitīgi mirkšķināja. Vēl tagad viņš uz kravas zonas atkritumu konteineriem raudzījās ar īpašnieka aci - tie savulaik bija zēnu lielākais ienākumu avots. Vispār jau Sunils arī tagad nejutās īsti kā zaglis. Vannojoties pamestā betona fabrikas bedrē, viņš pastūma sāņus aļģes, lai aplūkotu savu atspulgu. Profesijas maiņa pagaidām nekādi neatspoguļojās zēna sejā: vēl joprojām tā pati lielā mute, platais deguns, nīkulīgais torss. Viņš viscaur bija pārāk sīks. Pat Sunita tagad bija par viņu garāka, taču vismaz matu ziņā Sunils māsu pārspēja. Abus bieži sakoda žurkas, un kodumi reizēm pārvērtās par augoņiem. Šī iemesla dēļ Sunita nesen bija kļuvusi par tādu pašu plikgalvi kā Anna - viņas augoņos bija iemetušies tārpi.

Jauno amatu Sunilam ierādīja kāds lādzīgs sešpadsmitgadīgs kaimiņu puisis, kuram pašam bija tārpu apsēsta plikgalvaina māsa. Kāpēc gaidīt, līdz mantas tiks izlietotas un izmestas pa logu? Cilvēks, kuru interesē peļņa, šajā patērēšanas procesā var iesaistīties jau agrāk. Vecākais zēns pat ļāva pirmajā reizē bez maksas izmantot savu divriteni, ja vien Sunils savu laupījumu pārdotu viņam. Puisis toreiz teica: ‘Atnes man džholu,” - proti, netiešā ceļā iegūtu preci. Un tā nu Sunils, savulaik gluži likumīgs atkritumu savācējs, kļuva par vienu no jaunās ekonomikas mikrosabotieriem.

Bija astoņi vakarā. Pie spēļu salona pa izbrāķēto atkritumu kaudzēm rušinājās ūdensbifeļi, meklējot kaut ko ēdamu un no nepareizas izvēles sekām atbrīvojoties spilgti zaļu straumīšu formā.

Bifeļu pienu to saimnieks pārdeva ģimenēm no pārtikušākiem rajoniem, tāpēc Sunils lopiņus vietējai kopienai tā īsti nepieskaitīja. Viņš šodien varēja lepoties ar veseliem diviem paveiktiem darbiem. Zēna darbadiena bija sākusies ap pusnakti, kad viņš slepus ierausās topošajā lidostas četrstāvu auto novietnē, kurai vajadzēja būt gatavai jau pēc mēneša.

No ārpuses ēka laistījās zilā un sudrabainā tēraudā. Iekšpusē cits aiz cita pletās betona klajumi. Sunils jau zināja, pa kurieni vislabāk iekļūt novietnē - garām spilgti sarkandzeltenām barikādēm, garām buldozeram un ģeneratoram, kas pa nakti tika paslēpts zem pārklāja, garām apsardzes postenim, no kura sargi raidīja uz mašīnu korpusiem kabatas bateriju staru kūļus, garām rūgto mandeļu kokam, kura lapas jau sārtojās (tātad mandeles jau kļuvušas saldas), visbeidzot, garām diviem U formas bunkuriem. Bunkurus veidoja cits uz cita augstu sakrauti cementa maisi. Pirmo reizi Sunils tos ieraudzīja novembrī, kad citā pilsētas daļā, kas arī, šķiet, bija pilna ar viesnīcām, teroristi, atceļojuši laivā no Pakistānas, nogalināja daudzus cilvēkus. Tos šāvējus rādīja televīzijā; Sunils viņus redzēja pa Annas mājas logu, divas būdiņas no spēļu salona.

Auto novietnes griesti bija zemi. Visas gaismas bija izslēgtas, ieskaitot dažas zilas spuldzes, kas izskatījās pēc zirnekļiem. Dienā pa auto novietni šurpu turpu spurdza zvirbuļi, bet naktīs taču putni nelidinās. Tāpēc Sunils nebija drošs, kas tie par dzīvniekiem, kas te šobrīd trokšņo. Žurkas tās nav, viņš nolēma; tās viņš šeit nekad agrāk nebija sastapis. Satikt sargus Sunilam gan bija nācies, taču šonakt zēns nevarēja saklausīt, kur viņi atrodas. Viņš uzmanīgi piegāja pie kāpņu ailes; sienu vietā to norobežoja tērauda līstītes, starp kurām atstātas spraugas. Pa tām ailē ieplūda balta gaisma no nesen atjaunotās lidostas, kur tuvinieki vēl joprojām māja atvadas aizlidojošajiem pasažieriem. Gaisma palielināja risku, ka Sunilu varētu ieraudzīt kāds no sargiem, taču tā bija nepieciešama, lai novērtētu laupījumu.

Pēdējā laikā Sunils visvairāk meklēja ‘vācu sudrabu”; šo apzīmējumu Gautamnagarā izrunāja ar lielu cieņu un nezin kāpēc vienmēr angliski: “German silver”. Graustos tā dēvēja alumīniju, niķeli un sakausējumu, no kura mēdz izgatavot nažus un dakšiņas. ‘Vācu sudraba” cena pēdējā laikā bija kritusies no 100 līdz 60 rūpijām kilogramā, taču visu citu metālu cenas bija sarukušas vēl vairāk.

Sunils palēnām zagās augšā pa kāpnēm. Katra kāpņu laukumiņa betonā bija izurbts caurums, kas acīmredzot paredzēts ūdensvadam. Taču pagaidām caurums noderēja, lai Sunils varētu pārliecināties, vai viņam pakaļ nelavās sargi.

Trešais stāvs - divas alumīnija sloksnes. Sunils aši tās pakampa. Tas nebija nekas tāds, par ko vēlāk pie Annas būtu vērts palielīties. Sloksnes vienkārši mētājās zemē, un Sunils bija pārsteigts, ka neviens cits metāla zaglis tās jau nav uzgājis. Zēns sprieda, ka tās varētu būt loga rāmja sastāvdaļas, lai gan auto novietnē logu nemaz nebija. Nozagto priekšmetu praktiskās funkcijas viņam bieži vien palika noslēpums. Darbu jau tas nekādi neietekmēja, tomēr Sunils tik un tā mēdza lauzīt par to galvu.

Tālāk zēns izgāja uz jumta. Vienīgais “vācu sudraba” gabals, ko Sunils jebkad tur bija uzgājis, atradās koši sarkanajā skapītī ar uzrakstu “Ugunsdzēsības šļūtene” - pavisam viegls liesmu slāpētāja turētājs, ar ko varēja nopelnīt tikai nieka grašus. Jumts bija arī vieta, kur draudēja vislielākās briesmas satikt sargus. Visvairāk Sunilam bija bail no nepāliešu sargiem, jo viņi bija gandrīz ķīnieši - gluži kā Brūss Lī. Neraugoties uz to, zēns katru reizi centās tur uzkāpt. Četrstāvu celtnes jumts bija augstākā vieta, kādā Sunilam bija laimējies pabūt. Viņa pilsētā, kurā dzīvo aptuveni 16 miljoni cilvēku, tik liels plašums ir reta parādība.

Patiesībā jumts piedāvāja divu veidu plašumu. Viens bija tāds, ko sajūt zēns, kurš nostājies tieši pašā vidū un zina, ka, pat ja viņa rokas būtu desmit reizes garākas, viņš, griežoties uz vietas, tik un tā nekam nepieskartos. Taču šāds plašums pazudīs, kad novietne sāks darboties un piepildīsies ar automašīnām. Plašums, kas nezudīs, bija tas, kurā varēja noraudzīties, pārliecoties pāri margām. Sunilam patika skatīties uz sarkanastainajām Air India lidmašīnām, kad tās pacēlās gaisā, un uz sarkanbalti rūtoto pilsētas ūdenstorni. Viņam patika vērot Hyatt zīmes neona mirdzumu un minēt, kurš no tumšajiem laukumiem tur lejā ir Gautamnagara. Bet visvairāk Sunilam patika skatīties, kā cilvēki nāk ārā no lidostas un iet tajā iekšā. Citiem zēniem, kas kāpa uz jumta, arī patika cilvēki, jo viņi izskatījās tik mazi. Sunilam bija cits motīvs. Vērojot cilvēkus no tik liela augstuma, viņš jutās tiem tuvāks. Viņš brīvi varēja pētīt, ko un kā cilvēki dara; uz zemes tas nebūtu iespējams. Ja viņš uz cilvēkiem pārāk cieši skatītos, viņi to pamanītu. Pietiks jumta dzīves. Atrastais “vācu sudrabs” jānogādā uz Gautamnagaru. Pirms gadījuma ar teroristiem Sunils būtu nometis metāla gabalus uz betona jaukšanai paredzētās smilšu kaudzes, tad noskrējis lejā un tos paņēmis. Taču tagad, stingro drošības pasākumu atmosfērā, tā nevarēja riskēt - ja viņš netrāpītu smiltīs, metāls nošķindētu. Tāpēc Sunils savas alumīnija sloksnes nonesa lejā pa kāpnēm un pirms iziešanas no ēkas paslēpa biksēs, izbāžot cauri apakšbikšu starām. “Vācu sudraba” berzēšanās gar kailo ādu nebija patīkama, taču, ja Sunils mēģināja metālu atstāt virs apakšbiksēm, tas drīz vien mēģināja izslīdēt.

Stīvām kājām zēns aizkliboja garām apsardzes postenim un municipālās policijas iecirknim, tad devās uz mājām, lai dažas stundas nosnaustos atkritumu mašīnas aizmugurē. No rīta, agri piecēlies, Sunils pārdeva alumīniju Annam, kurš, līdztekus citiem rūpaliem, pelnījās arī ar lūžņu uzpirkšanu. Anna atvēra sava pārlieku īsā lungi krokās paslēpto maku, lai pasniegtu zēnam astoņas rūpijas: divdesmit par “sudrabu”, mīnus divpadsmit par trim maizes un kartupeļu našķiem - vada pav - no cepampannas. Sunila mīļākais ēdiens, ķīniešu rīsi ar vistas gaļu un čili pipariem, maksāja 25 rūpijas; viņš to bija ēdis vienu reizi, pirms vairākiem mēnešiem - pēc 80 rūpijas vērta lielā ķēriena, kad bija pārnācis mājās ar lidostas ugunsdzēsēju brigādes vara krānu vārstiem. Toreiz Sunils šajā amatā vēl bija iesācējs un domāja, ka rīsi ar vistas gaļu un čili pipariem viņa ēdienkartē varētu atgriezties regulāri.

Pēc pusdienām Sunils ar kādu jaunāku draugu devās uz noteku, ko dēvēja par upi; dienas vidū tā bija pati vēsākā vieta. Vēlāk viņš atkal ķērās pie darba, šoreiz atbrīvojot lidostas stāvvietas policijas nežēlastībā kritušu autorikšu nobloķētos riteņus.

Viens no daudzajiem ceļamkrānu un stalažu mudžekļiem šajā apkaimē atrodas 200 metrus no spēļu salona un sola ko tādu, ko pārtikušie mumbajieši gaida ar lielu nepacietību - virszemes autostrādi uz lidostu. Pašreizējais ceļš uz lidostu ir viena no tām šķīstītavām, kurās jaunā Indija saduras ar veco un kuras jaunajai Indijai liek kavēt: jaunu automašīnu, nemākulīgu vadītāju un uz divriteņiem sasēdušu veikala izsūtāmo zēnu bara sastrēgumā paliek neskaitāmi nokavēti reisi, vējā palaisti darījumi Londonā vai Dubaijā un miruši sapņi. Pēc gada virs visa šī haosa jau stiepsies gluda maģistrāle, kas aizvedīs taisnā ceļā uz starptautiskās lidostas izlidošanas terminālu - vismaz tos, kuri var atļauties lidot.

Sunila ceļš bija tik bedrains, it kā atrastos kādā Vidarbhas reģiona ciemā. Bija jau pāri deviņiem vakarā, un pa ceļu savu laupījumu stīvēja arī citi zagļi. Vietējie, kas vēl joprojām pelnījās ar atkritumu vākšanu - lielākoties sievietes, turklāt no matangiem (viena no tradicionālajām neaizskaramo kastām) - nesa maisus ar uzrakstu UPS. Daudzas sievietes strādāja jau no pieciem rītā ar īsiem pārtraukumiem, lai pagatavotu ēdienu, nomazgātu traukus, izpurinātu no palagiem smiltis, piepildītu ūdens toverus no pārlieku noslogota krāna un audzinātu bērnus. Matangi turējās savrup, taču gan viņi, gan zagļi steidzās pārdot savākto un saņemt naudu - vai nu no Annas, vai viena no abiem pārējiem lūžņu uzpircējiem, kas turpat netālu stāvēja pie saviem svariem.

Divdesmit piecas rūpijas matangu sievietei sarkanā sari, četrdesmit - viņas draudzenei. Vēl četrdesmit - zaglim, kurš nostrādājis krietni mazāk stundu. Sunils savas darbdienas otrajā pusē bija ticis pie diviem riteņu bloķētājiem, taču šovakar, tāpat kā daudzus citus vakarus, viņš savu darījumu novilcināja. Metāla gabali bija noglabāti zem galda, uz kura Anna gatavoja ēdienu. Visā pasaulē kompānijas ar lieliem metāla krājumiem arī kavējās ar to pārdošanu (ieņēma tā saucamo “garo pozīciju”) cerībā, ka lejupslīdei pienāks gals, valdības un uzņēmēji atkal sāks būvēt un ražot un lūžņu cenas augs - vismaz tā ziņoja Annas laikraksti. Pie Annas dažu vakara stundu laikā gan cenas tā arī nekad neizauga, un Sunils nezināja, kāpēc īsti viņam patīk nogaidīt un tikai tad likt savu preci uz svariem.

Nav mazums tādu lietu, ko Sunils darīja, skaidri nezinot, kāpēc. Zēnam likās, ka būtu lietderīgi, ja kāds palīdzētu formulēt dažādus argumentus, teiksim, kurš no hinduistu svētajiem un dieviem ir pats labākais. Tas ir jautājums, kurā citiem bērniem bija visai kategoriski viedokļi:

“Tu, dirsa, tavs resnais Ganpati nemaz nevar pakustēties tik ātri, lai tevi no manis paglābtu!”

“Ha! Mans Šiva atvērs savu trešo aci un tevi iznīcinās!”

Sunils nebija pietiekami pārliecināts par to, kādi tikumi piemīt katram dievam, tāpēc nevarēja izvēlēties pašu mīļāko. Taču pēc Gautamnagarā novērotā zēns sprieda: tas, ka cilvēks daudz zina par dažādiem dieviem, nebūt vēl nenozīmē, ka tie par viņu parūpēsies.

Annas būdiņā ienāca jauna spēlmaņu maiņa: strādnieki, lielākoties zagļi, tikuši pie naudas, ieradās, lai pirms miega mazliet izlādētos. Sunils bija pamanījis, ka matangu sievietes nekad neapsēdās paspēlēt. Viņš nosēdās aiz spēlētājiem uz lielas melnas plastmasas kannas un pieskatīja savus riteņu bloķētājus, tikmēr izstaipot savas stīvās un “vācu sudraba” saskrāpētās kājas. Nākamreiz, kad Sunilam būs piecpadsmit rūpijas, ko tērēt tāpat, sev par prieku, viņš aizies izdurt ausī caurumu. Zēns netīkoja pēc sarūsējušas lodes čaulītes, ar kādām greznojās vecākie zēni. Viņš gribēja kaut ko spožu. Pie dzelzceļa stacijas tirgoņa Sunils jau bija noskatījis sudrabotu galvaskausu. Ja izdosies kāda ieplānota zādzība, ko viņš visu laiku atlicis, auskaru varēs nopirkt jau šonedēļ. Šī apzinātā vilcināšanās gan Sunilam nebija nekāda mīkla. Viņam bija bail.

Kad Sunils, runājot ar spēļu salonā satiktiem jauniem paziņām, teica: “Es katru dienu strādāju lidostā,” viņš vienmēr uzsvēra vārdus “katru dienu”. Bija pusdesmit vakarā, un Annas bodītei tikko garām bija aizstreipuļojis Sunila tēvs, kurš strādāja tikai laiku pa laikam. Sunils izgāja ārā, taču tēvu nepasauca. Uz matangu atkritumu maisa zvilnēja kāds no zēna draugiem, arī zaglis. Viņš patlaban ķēra kaifu ar Erase-X,

Indijā ražotu korekcijas šķidrumu. Biroju darbinieki šīs pudelītes mēdz izmest, līdz galam neizlietotas. Sajauc sakaltušās druskas ar trim pilieniem ūdens, uzliec pikuci uz mazas lupatiņas, sabāz to nāsīs un tiksi pie lēta dulluma, kas paraus tevi vēl lielākos augstumos nekā heroīns, ko var iegādāties kādā no Gautamnagaras būdām. Sunils reiz bija izmēģinājis Erase-X. Pēc tam viņš neko daudz neatcerējās, pat ne to, ka būtu noreibis, un tā nu bija liela vilšanās.

Erase-X laiks bija arī laiks, kad iztirzāt dienas notikumus, un patlaban visi sprieda par kādu tamilu sievieti, kuras vīrs četru dienu plosta laikā pārdevis ģimenes būdu. Kamēr Sunils knibinājās ap saslēgtajiem autorikšu riteņiem, sieviete bija mēģinājusi pakārties pie griestu ventilatora. Kāds esot pārgriezis virvi. Sievietei nekas nekaitēja. Pēc Gautamnagaras standartiem tā bija diezgan garlaicīga tenka, un zēni pārāk ilgi pie tās nekavējās. Viņi atgriezās pie Annas, salīdzināja savus tāsdienas atradumus un sprieda, kurš izrādījis pašu lielāko pārgalvību.

Daudzi zēni meloja par to, ko zog. Sunilam šāds impulss bija saprotams. Viņš pats meloja nevis par zagšanu, bet gan par skolu. Par skolu viņš meloja nemitīgi.

“Kurā klasē tu mācies?” jautāja kāds Sunilam nepazīstams zēns. Pie Annas mūždien uzradās arvien jauni puikas - tikko ieradušies no trūcīgajiem ziemeļu štatiem.

“Piektajā,” Sunils atbildēja.

Pametis novārtā spēli, pret viņu samulsis pagriezās kāds zēns zili svītrotajā valsts skolas formas tērpā: “Kā tu vari būt piektajā? Piektajā mācos es.”

“Nē, ne jau šejienes skolā. Es eju Čakalas skolā. Nu, vispār jau pašlaik es uz stundām neeju, bet vēlāk iešu. Es iešu tikai uz lielajiem eksāmeniem mācību gada beigās...”

Pagājušajā jūlijā, mācību gada sākumā, Sunils pieteicās vietējā valdības skolā, tāpat kā vairums graustu zēnu un meiteņu. Centrālā vara un štatu valdības bija daudz darījušas, lai izglītība būtu pieejamāka, tomēr skolotāju vietas vēl joprojām tika dalītas kā politisks atalgojums - bieži vien satriecoši nekompetentiem cilvēkiem. Pirmajā nedēļā Sunils un citi bērni steberēja mājās, apkrāvušies ar dāvanām - valdības materiālās stimulēšanas politikas apliecinājumiem: skolas somām, lietussargiem musona laikam, zīmuļu kārbām. Daudzi no viņiem, pārdevuši šīs mantas Annam, tūlīt pat atgriezās darbā. Rūpijas viņiem bija vajadzīgas nekā zīmuļi.

Gautamnagarā bija viens vienīgs puisis, kuru varēja nosaukt par mācītu. Viņa vārds bija Prakašs. Viņš pats nemēdza daudz sarunāties ar cilvēkiem, toties cilvēki runāja par viņu. Prakašs bija gājis privātā angļu vidusskolā, tad saņēmis bakalaura grādu un tagad urbās cauri grāmatām, gatavojoties stāties īpašas komisijas priekšā, lai, iespējams, nopelnītu stipendiju studijām menedžmenta skolā. “Viņš nogājis ceļu no tukšas vietas līdz varonim” - šo frāzi bieži izmantoja indiešu filmās, runājot par graustu jauniešiem, kuri izcīnījuši lielus panākumus, un Prakašs, dzenoties pēc savām stipendijām, savu dzīves stāstu klausītājiem pasniedza tieši šādā indiešu kino manierē.

Patiesībā Prakaša tēvs arī bija mācījies koledžā un studējis zinātni, taču vēlāk cietis kādā no tām vilciena avārijām, kurās ik gadu iet bojā četrtūkstoš mumbajiešu. Prakaša tēvs, tagad samosu pārdevējs, bija tikko aizklibojis garām Annas salonam uz savas vienīgās kājas. Šodien tirgošanās nebija ritējusi veiksmīgi - ‘ekonomikas lejupslīde,” viņš paskaidroja -, taču Prakaša tēvs nebija no tiem cilvēkiem, kas mēģinātu mājupceļā slīcināt raizes graustu brūvējuma alkoholā. Salīdzinājumā ar citiem potenciālajiem menedžmenta skolas studentiem, Prakašs tik tiešām nāca no nelabvēlīgas vides, toties uz pārējo Gautamnagaras zēnu fona viņš baudīja milzu privilēģijas.

Privilēģijas bija izbaudījis arī Sunils. Pēc mātes nāves kāda starptautisku ziedotāju finansēta katoļu labdarības organizācija ievietoja zēnu un viņa māsu privātā priekšpilsētas skolā trūcīgiem bērniem un bāreņiem. Sunils atcerējās ģeogrāfijas grāmatas ar salokāmām kartēm un māsas Poletes solījumu:

‘Viņa teica, ka mums ļaušot pabeigt desmito klasi un izaugt lieliem, lai varētu apprecēties.” Šī vadlīnija vēl joprojām saglabājusies Sunila apziņā kā viņa personīgais kodekss - soļi, kas nepieciešami kārtīgai pieauguša cilvēka dzīvei. Taču drīz vien viņus ar Sunitu atveda atpakaļ uz Gautamnagaru. Viņš laikam gan bija pārāk daudz rotaļājies, zēns prātoja - vai varbūt pārāk maz mācījies. Tagad ik reizi, ieraugot māsu Poleti šofera vadītā mašīnā izbraucam cauri graustu rajonam, Sunils mūķeni domās nosauca par māsu Tualeti. Viņa droši vien devās daudzsološāku bērnu meklējumos.

Arī Zubu, vietējā bordeļa saimnieka meitu, centās savervēt cilvēki no malas. Viņa apstājās atceļā no Korāna stundas, lai pamātu Sunilam - kārtējā plikpaure, taču ļoti glīta. Zubu negāja skolā, viņa vadīja saimniecību un pieskatīja savu jaunāko brāli, neglītu puišeli, kuram patika ķert ķirzakas, piespiest tās smēķēt, tad aizdedzināt un sašķaidīt rāpuļu galvas ar akmeni. Neraugoties uz to, Zubu vecākiem mīļāks bija viņas brālis. Viņš kā divas ūdens lāses līdzinājās tēvam, turpretim Zubu bija ieņemta laikā, kad tēvs kārtējo reizi sēdēja aiz restēm. Zubu vecāki jau veselu mēnesi centās meitu pārdot. Sunilam viņas pietrūks. Viņam gan meitene šķita jaukāka ar gariem matiem.