Plastmasas panika

Bisfenols A, plaši pazīstams ar apzīmējumu BPA, iespējams, pieder pie visvairāk gānītajām ķimikālijām pasaulē. Šis savienojums, ko izmanto plastmasas – polikarbonāta – un epoksīdsveķu ražošanā, sastopams plastmasas aizsargbrillēs, maskās un ķiverēs, zīdaiņu pudelītēs, metāla konservu kārbu iekšējā aizsargkārtiņā, kā arī zobārstniecībā izmantotajos maisījumos un hermētiķos. Kad pētījumos ar dzīvniekiem iezīmējās zināmas sakarības starp šīs ķimikālijas lietošanu un tādām parādībām kā krūts un prostatas vēzis, agrīna pubertāte un policistisko olnīcu sindroms, patērētāju aizsardzības grupas sāka izdarīt spiedienu uz vairākkārt izmantojamu plastmasas tvertņu ražotājiem, tādiem kā Nalgene, pieprasot, lai tie beidz izmantot BPA savos produktos. Sabiedrība tika brīdināta nelikt plastmasas traukus mikroviļņu krāsnīs un mazgāšanas trauku mašīnās. Prezidenta vēža ekspertu komisija 6. maijā izplatīja ziņojumu, kurā tika kritizēts fakts, ka apkārtējā vidē nonāk arvien vairāk dažādu kancerogēnu (tajā skaitā BPA), un aicināts noteikt stingrākus ierobežojumus un plašāk skaidrot sabiedrībai ar šīm vielām saistītos draudus. Komisija ieteica prezidentam Obamam izmantot amata dotās pilnvaras, lai “izskaustu no mūsu ēdiena, ūdens un gaisa kancerogēnus un citus toksīnus, kas nevajadzīgi vairo veselības aprūpes izmaksas, grauj mūsu nācijas ražīgumu un posta amerikāņu dzīves”. Komisijas priekšsēdētājs Dr. Lasāls Lefāls Jnr. savā paziņojumā rakstīja: “Arvien pieaugošais mums zināmo vai iespējamo vidē sastopamo kancerogēnu daudzums mūs spiež rīkoties, lai gan pagaidām mums vēl trūkst neapgāžamu pierādījumu šo vielu nodarītajam kaitējumam.”

Tiktāl šķiet, ka notikumu gaita ievirzījusies jau labi pazīstamā gultnē. 60. gados vairāki pētījumi ar dzīvniekiem vedināja domāt, ka mākslīgo saldinātāju grupa, ko sauc par ciklamīdiem, izraisa hromosomu aberācijas un vēzi. Tolaik tika lēsts, ka šos saldinātājus izmanto aptuveni trīs ceturtdaļas visu amerikāņu. 1969. gadā ciklamīdi tika aizliegti. Tālākos pētījumos tika konstatēts visai maz reālu faktu, kas liktu domāt, ka šīs vielas var izraisīt vēzi cilvēkiem. 80. gados zināmu paniku vecāku vidū un pamatīgu traci medijos sacēla pētījumi, kuros tika izteiktas aizdomas, ka pie vēža veicinātājiem pieder arī daminozīds, ko izmanto, lai regulētu ābolu krāsu un nogatavošanos. Šajā gadījumā tika pierādīts, ka vēža risks, lai gan pārspīlēts, tomēr pastāv, un šī viela vēl joprojām tiek pieskaitīta pie “iespējamiem cilvēka kancerogēniem”. Arī svins taču gadiem ilgi tika uzskatīts par mazās devās nekaitīgu, līdz pētījumi parādīja, ka pat neliela saskarsme ar to var izraisīt garīgu atpalicību, dzirdes zudumu un hiperaktivitāti, īpaši bērniem.
Visi šie mēģinājumi konstatēt, kuras ķīmiskās vielas ir nekaitīgas un kuras tādas nav, kā arī – kādos gadījumos risks ir lielāks par pozitīvo efektu, savā dziļākajā būtībā ir visai nekonkrēti. Vielas kaitīgo ietekmi ir grūti novērtēt, jo BPA un citas tam līdzīgas ķimikālijas var ietekmēt cilvēka organismu vienlaicīgi daudzos un dažādos veidos. Turklāt mēs savas dzīves laikā saskaramies ar neskaitāmiem ķimikāliju veidiem, taču, iedarbojoties dažādās kombinācijās vai cita pēc citas, tās var radīt pilnīgi citādu efektu nekā katra atsevišķi. Tradicionālajā toksikoloģijā ķīmiskas vielas kaitīgo iedarbību vērtē, pārbaudot tās ietekmi uz vienu atsevišķu šūnu vai dzīvnieku, izolējot to no citām ķimikālijām. Turpretī, pētot vides kaitīgo ietekmi, nākas izmēģināt visdažādākos ķimikāliju sajaukumus, pārbaudot, kādu iespaidu atstāj dažādas devas, kas uzņemtas dažādos laikos un dažādos vecumos – tūlīt pēc ieņemšanas, pirmajos mēnešos pēc dzimšanas vai sirmā vecumā. Ņemot vērā tik daudzus mainīgos lielumus, ir ļoti grūti noteikt, tieši cik kaitīgas šīs ķimikālijas varētu būt, vai tās vispār ir kaitīgas un ko varētu darīt, lai izvairītos no nelabvēlīgām sekām. Tomēr, ja runājam par BPA un tam līdzīgām vielām, to ārkārtīgi lielā izplatība un vairāki ar cilvēkiem veiktie pētījumi, kas vismaz šķietami norāda uz saistību ar attīstības traucējumiem, vieš bažas un neļauj iespējamos draudus ignorēt. Tagad pats svarīgākais un grūtākais ir tikt skaidrībā par to, kā rīkoties, kamēr nebūs radusies zināma skaidrība par to, kas ir un kas nav patiesi bīstami.
Frederika Perera, Kolumbijas Universitātes Meilmena Sabiedriskās veselības skolas profesore, augsti vērtēta vides kaitīgās ietekmes pētniece, 1980. gadā bija pievērsusies jautājumam, kādā veidā cigaretēs atrodamās ķīmiskās vielas varētu kļūt par vēža izraisītājām. Neapmierināta ar tajā laikā pieņemtajām metodēm, kas lielākoties vienkārši mērīja ārpus cilvēka organisma sastopamās toksiskās vielas un tad izdarīja tālejošus secinājumus par sekām, viņa ķērās pie izsmalcinātas molekulārās tehnikas, kas ļāva izmērīt tabakā bagātīgi atrodamo policiklisko aromātisko ogļūdeņražu jeb PAH līmeni organismā. Perera atklāja, ka, nokļuvuši plaušās, šie savienojumi tālāk iefiltrējas asinsritē un bojā asins šūnas, piesaistoties pie to DNS. Profesore cerēja salīdzināt smēķētāju bojātās asins šūnas ar veselām un nolēma uzmeklēt tādas, kam, viņasprāt, vajadzētu būt nepiederošu vielu nepiesārņotām. “Man likās, ka pašām tīrākajām asinīm vajadzētu nākt no tikko dzimuša bērna nabassaites,” viņa sacīja.
Tomēr, izpētījusi iegūtos paraugus, Perera atklāja pie DNS piesaistījušos PAH arī no nabassaitēm ņemtajās asinīs. “Es biju pamatīgā šokā,” viņa stāstīja. “Un tad sapratu, ka mēs nemaz nezinām sevišķi daudz par to, kas notiek šajā agrīnajā attīstības stadijā.”
Pereras atklājums, ka PAH un tiem līdzīgās ķimikālijas, kas sastopamas arī piesārņotā gaisā, grūtniecības laikā no mātes nonāk arī bērna organismā, tagad apstiprinājies arī attiecībā uz vairāk nekā divsimt citiem savienojumiem. Pie tiem pieder arī polihlorētie bifenili (dielektriķi, kas Savienotajās Valstīs tika aizliegti jau 1979. gadā, tomēr palikuši apritē trofiskās ķēdes ietvaros), BPA un ftalāti – vielas, ko izmanto, lai padarītu plastmasu elastīgāku; no pārtikas iepakojuma tās nonāk arī cilvēku uzturā. Tas pats attiecas arī uz pesticīdiem, ar kuriem tiek apstrādāta gan labība, gan mājas kaitēkļi, un daži no pretaizdegšanās līdzekļiem, ar kuriem bieži mēdz piesūcināt mīkstās mēbeles, aizkarus un citus sadzīves priekšmetus.
Embriju un jaundzimušo aknās un citos orgānos trūkst funkcionālo enzīmu, kas šķeļ šādas vielas, un dažu pēdējo gadu desmitu pētījumi parādījuši, ka minētās vielas var izraisīt hormonālus un smadzeņu attīstības traucējumus. Daži zinātnieki uzskata, ka tās var veicināt arī pieaugušajiem sastopamas slimības, tādas kā diabēts, arteroskleroze un vēzis. Ir pamats domāt, ka šīs ķimikālijas var izraisīt arī epiģenētiskas izmaiņas, ietekmējot to, kā gēni, tajā skaitā tie, kuri atbildīgi par olšūnu un spermas veidošanos, izpaužas šūnās, un pieļaujot, ka toksiskās izpausmes tiek nodotas tālāk nākamajām paaudzēm.
1998. gadā Perera lika pamatus Kolumbijas Universitātes programmai, kas pēta vidē sastopamo ķimikāliju īstermiņa un ilgtermiņa iedarbību uz bērna organismu; patlaban viņa vada vienu no plašākajiem un ilgākajiem pētījumiem Savienotajās Valstīs, sekojot lielas grupas veselības stāvoklim – mātēm un jaundzimušajiem. Vairāk nekā septiņsimt māšu un bērnu pāru “savervēti” Hārlemā un Dienvidbronksā; Perera strādā arī ar grūtniecēm no Krakovas un divām Ķīnas pilsētām, kā arī, kopš 2001. gada 11. septembra, ar trīssimt divdesmit deviņiem māšu un jaundzimušo pāriem no Ņujorkas centra slimnīcām, kas atradušās netālu no Pasaules tirdzniecības centra. Kopumā viņa vismaz desmit gadus regulāri izmeklējusi aptuveni divtūkstoš mātes ar bērniem.
Martā es viesojos Pereras vadītajā Kolumbijas Universitātes Bērnu vides veselības centrā; tur kādā kabinetā ar skatu uz Džordža Vašingtona tiltu es tikos ar sievieti, kuru šeit saukšu par Renē Martinu. Viņa bija dzimusi Hārlemā, studējusi kādā Kvīnsas publiskajā koledžā un vēlāk pārcēlusies uz 155. ielu un Brodveju, kur tagad audzināja savus piecus bērnus. Par pētījuma dalībnieci viņa kļuva pirms vienpadsmit gadiem, kad gaidīja savu pirmo bērnu. “Bērnībā es slimoju ar astmu,” Martina pastāstīja. “Un es raizējos par vidē sastopamajiem astmas izraisītājiem. Tādēļ, kad man piedāvāja iesaistīties pētījumā, nolēmu, ka tā būtu laba iespēja piekļūt informācijai, kas man varētu kaut ko vairāk pastāstīt par manu un mana bērna veselību.” Viņa man parādīja mazu melnu mugursomu, kurā atradās metāla kastīte ar garu plastmasas cauruli. Grūtniecības laikā Renē Martina nēsāja šo cauruli, pārliktu pāri plecam zoda tuvumā, un ierīcē esošais vakuums iesūca gaisa paraugus. Apkārt sastopamo ķimikāliju (pesticīdu, ftalātu un policistisko aromātisko ogļūdeņražu) daļiņas un garaiņi palika ierīces filtrā. “Es biju grūtniece, kas staigāja ar šļūteni pie mutes, taču Ņujorkā jau cilvēki tādas lietas tikpat kā nemana,” viņa iesmējās.
Kolumbijas Universitātes komanda sagatavoja izsmeļošu pētījuma dalībnieču profilu, sīki izsekojot viņu potenciālo saskarsmi ar dažādām ķīmiskām vielām, piemēram, reģistrējot dzīvokļa attālumu no degvielas uzpildes stacijām, ķīmiskajām tīrītavām, ātrās apkalpošanas restorāniem, lielveikaliem un satiksmes maģistrālēm. Viņi ņēma urīna un asins paraugus no mātēm, bet dzemdību laikā – arī no bērna nabassaites, kā arī placentas paraugus. Atklājās, ka gandrīz simt procentiem no pētījumā iesaistītajām mātēm urīnā bija bisfenols un ftalāti. Bērniem augot lielākiem, tika analizēts urīna un asins, arī izelpotā gaisa sastāvs. “Mums ir īsta bioloģiskā materiāla dārgumu krātuve,” sacīja Perera. Zinātnieki seko bērnu svaram un seksuālajai attīstībai, vērtē viņu IQ, vizuāli telpisko izjūtu, koncentrēšanās spējas, atmiņu un vispārējo uzvedību. Ar magnētiskās rezonanses tomogrāfu tiek iegūti arī bērnu smadzeņu attēli.
Martina vēl nebija beigusi barot ar krūti savu divus gadus veco meitiņu. “Pirmo bērnu es baroju no pudelītes,” viņa stāstīja. “Bet, kad uzzināju, kas var nonākt pienā no plastmasas pudelītēm un kāda ir mātes piena labvēlīgā ietekme... Visus pārējos bērnus esmu barojusi ar krūti.” Universitātes zinātnieki regulāri saaicina kopā pētījumā iesaistītās ģimenes, lai iepazīstinātu ar rezultātiem un apspriestu, kā šie cilvēki varētu samazināt apkārtējās vides iespējamo kaitīgo ietekmi. Kādā no šīm sanāksmēm Martina uzzināja, ka plaši izmantotie pesticīdi var izraisīt garīgu atpalicību un uzvedības traucējumus. Viņa lūgusi sava dzīvokļa saimnieku turpmāk neizsmidzināt ķimikālijas un meklēt citus prusaku apkarošanas paņēmienus. Pēc Kolumbijas Universitātes zinātnieku ieteikuma Martina palūdza, lai saimnieks aizdrīvē sienās visas plaisas, pa kurām kukaiņi varēja iekļūt dzīvoklī; visa ģimene sāka pedantiski saslaucīt jebkādas ēdiena drupatas. Tieši šo pieeju Ņujorkas Veselības departaments tagad oficiāli rekomendē kā labāko mājas kaitēkļu apkarošanas metodi. “Izrādās, nav jau nemaz jādzīvo laukos un jāgatavo pašiem savs komposts – es pamazām esmu kļuvusi par urbāno vides draugu,” Martina sacīja.
2001. gadā, pamatojoties uz dzīvnieku pētījumu rezultātiem, ASV Vides aizsardzības aģentūra aizliedza tirgot hlorpirifosu izmantošanai iekštelpās. Daudzi no šī pesticīda pielietojumiem lauksaimniecībā vēl ir atļauti, un lauku iedzīvotāji joprojām tiek pakļauti tā iedarbībai. Hlorpirifosa paliekas uz pārtikas produktiem var iespaidot arī pilsētnieku veselību. 2004. gadā Kolumbijas Universitātes grupa publicēja savu pētījumu rezultātus žurnālā Environmental Health Perspectives, nodemonstrējot, ka nedzimušu bērnu saskarsme ar hlorpirifosu var tikt sasaistīta ar dzimšanas svara samazināšanos vidēji par 150 gramiem – tieši tāds pats efekts būtu gadījumā, ja māte visu grūtniecības laiku būtu smēķējusi. Bērniem, kuri bijuši visvairāk pakļauti insekticīda iedarbībai, bija divreiz lielāka iespēja nākt pasaulē ar samazinātu svaru. Pētnieki konstatēja, ka bērni, kas dzimuši pēc 2001. gada, ar šo ķimikāliju saskārušies ievērojami mazākos apmēros – tātad aizliegums vispārējos vilcienos bijis iedarbīgs.
Bērniem, kuri pesticīda iedarbībai bijuši pakļauti vēl mātes miesās, sekas šķiet noturīgas. Tie, kuriem šī saskarsme bijusi visspēcīgākā, jau pirms trīs gadu vecuma sāka atpalikt no attīstības līknes un demonstrēt uzmanības deficīta pazīmes. Septiņu gadu vecumā šie bērni jau uzrādīja būtiskus trūkumus saistībā ar problēmu risināšanu, IQ un lasīšanas sapratni. Kāds cits pētījums, kas publicēts žurnāla Pediatrics maija numurā, izmanto nejauši izvēlētu dažāda vecuma amerikāņu bērnu grupu, lai nodemonstrētu, ka paaugstināts konkrētā pesticīda daļiņu līmenis organismā gandrīz divkāršo iespēju, ka bērns cietīs no uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma.
“Šāda līmeņa darba atmiņas trūkums būtiski ietekmē bērna audzināšanu agrīnajā pirmskolas vecumā,” teica Virdžīnija Rauha, Kolumbijas Universitātes pētījuma vadītāja. “Minētā deficīta dēļ veselām bērnu grupām var rasties nopietni attīstības traucējumi.”
Bisfenolu A pirmoreiz sāka izmantot 30. gados Vācijā; pēc ķīmiskās struktūras šis savienojums ir līdzīgs estrogēnam, taču to atzina par nepietiekami iedarbīgu, lai izmantotu pretapaugļošanās medikamentu ražošanā. Pēdējo gadu pētījumi ar dzīvniekiem parādījuši, ka pat ļoti nelielās devās BPA var radīt izmaiņas, kas izraisa prostatas dziedzera un krūts vēzi. Bisfenols tiek saistīts arī ar traucējumiem smadzeņu ķīmiskajos procesos un grauzēju mātītēm – arī ar agrīnu dzimumbriedumu. Japāņu zinātnieki konstatējuši, ka pastāv sakarība starp augstu BPA līmeni un policistisko olnīcu sindromu, vienu no izplatītākajiem neauglības cēloņiem.
Ftalāti bagātīgi sastopami arī kosmētikā, šampūnos un citos skaistumkopšanas un higiēnas produktos. Tie var ietekmēt ne tikai jaundzimušos, bet arī vecākus bērnus un pieaugušos. Masačūsetsas Centrālajā slimnīcā atklāts, ka pastāv saistība starp augstu ftalātu līmeni un zemu spermas koncentrāciju un kustīgumu, savukārt Puertoriko jaunām meitenēm, kurām priekšlaicīgi attīstījušās krūtis, biežāk nekā parasti tika konstatēts augsts ftalātu līmenis asinīs. Beļģijā imigrantu bērni ar pāragras pubertātes pazīmēm iepriekš bieži saskārušies ar DDT; šis pesticīds uz cilvēka organismu iedarbojas līdzīgi estrogēnam un ASV ir aizliegts, taču vēl joprojām malārijas ierobežošanai plaši tiek izmantots Āfrikā.
Ilgtermiņa pētījumos savākti pārliecinoši pierādījumi, ka ķimikālijas, kas savulaik uzskatītas par pilnīgi nekaitīgām, var izraisīt veselības problēmas kopienās, kas ar tām pastāvīgi saskārušās daudzu gadu gaitā. Ņujorkas Štata Universitātes zinātnieki, kuru vidū ir arī biomediķis un antropologs Lorenss Šells, divdesmit gadus strādājuši ar mohauku rezervāta indiāņiem. Nedaudz uz austrumiem no Masenas rezervāts robežojas ar Senlorensas upi, kas savulaik plaši izmantota par ūdensceļu kravu pārvadājumiem. Turpat blakus koncerns General Motors uzbūvējis metāllietuvi, kurā top automašīnu detaļas; netālu atrodas arī divas alumīnija rūpnīcas, kas pieder metālindustrijas gigantam Alcoa. Viss apvidus ir piesārņots ar šajās trīs ražotnēs izmantotajiem polihlorinētajiem bifeniliem. Vairākām mohauku meitenēm konstatētas agrīnas pubertātes pazīmes, kas sakritušas ar augstu polihlorinēto bifenilu līmeni asinīs.
Ņujorkas štata zinātnieki novērojuši arī, ka augsts polihlorinēto bifenilu līmenis sakrīt ar izmaiņām vairogdziedzera hormonu līmenī un vājāku ilgtermiņa atmiņu. Līdzīgi rezultāti ir arī pētījumiem, kas veikti Slovākijā, kādā rajonā, kur augsti attīstīta smagā industrija. “Cilvēki sūdzējušies par reproduktīvās veselības problēmām,” Šells stāstīja, runājot par mohauku rezervāta iedzīvotājiem. “Viņi bieži minējuši arī reimatisko artrītu, vilkēdi, policistisko olnīcu sindromu. Ziniet, ir tā: tu klausies to visu un prāto – nez, cik no tā visa var norakstīt uz paaugstināta jutīguma rēķina. Taču, ieraugot asinīs tik augstu antivielu līmeni (un tā bieži ir kādas autoimūnās slimības pazīme), jāsāk domāt, ka visām šīm sūdzībām varbūt var atrast arī bioloģisku pamatu.”
2003. gadā Slimību kontroles un profilakses centra ķīmiķe Antonija Kalafata un Rass Hauzers no Hārvardas Sabiedrības veselības skolas izvirzīja sev uzdevumu – novērtēt līmeni, kādā priekšlaicīgi dzimuši bērni tiek pakļauti vidē sastopamu indīgu vielu iedarbībai. Zinātnieki izvirzīja pieņēmumu, ka zīdaiņi, kas saņēmuši pašu intensīvāko medicīnisko palīdzību – intravenozu barošanu un skābekļa piegādi ar respiratora palīdzību –, ar kaitīgām ķimikālijām saskaras visvairāk; tādas vielas kā ftalāti un bisfenols šo bērnu organismos var nonākt no medicīnas iekārtās izmantotajām plastmasas caurulītēm. Kalafata un Hauzers meklēja BPA četrdesmit viena zīdaiņa asinīs divos Bostonas apkārtnes intensīvās terapijas centros. Kalafata man pastāstīja: “Salīdzinājumā ar vidusmēra iedzīvotājiem, šo jaundzimušo asinīs mēs atradām desmit reizes augstāku BPA līmeni.” Dažiem bērniem tas bija pat vairāk nekā simt reizes augstāks nekā veselīgam amerikānim.
Kalafata, kura Savienotajās Valstīs ieradusies no Spānijas kā Fulbraita stipendiāte, izstrādājusi ārkārtīgi precīzus testus BPA, ftalātu un citu savienojumu konstatēšanai ķermeņa šķidrumos, tādos kā asinis un urīns. Šie jaunieviesumi nozīmē, ka to, kādā mērā cilvēks ticis pakļauts kaitīgo vielu iedarbībai, vairs nenosaka pēc attiecīgās vielas koncentrācijas uzturā, gaisā vai augsnē. “Tagad mēs tiešām mērām koncentrāciju pašā cilvēka organismā,” viņa paskaidroja. Ar šīs tehnoloģijas palīdzību zinātniece var pētīt katru cilvēku tā, it kā viņš vai viņa būtu atsevišķa ekosistēma. Kalafatas pētījumi liecina, ka 92, 6 % amerikāņu, kas vecāki par 6 gadiem, asinīs atrodams bisfenols; bērniem vecumā no sešiem līdz vienpadsmit gadiem bisfenola līmenis asinīs ir divreiz augstāks nekā tiem amerikāņiem, kuri ir vecāki.
Kritiķi, tādi kā Elizabete Vīlana no Amerikas Zinātnes un veselības padomes, Ņujorkā izveidotas patērētāju izglītošanas grupas (Vīlana saka, ka aptuveni trešdaļa no tās divus miljonus dolāru lielā gada budžeta nākot no ražotājiem), domā, ka apsūdzībām, kas izvirzītas bisfenolam un ftalātiem, ir vairāk kopīga ar vecajām aizspriedumiem pret ciklamīdiem un daminozīdu, mazāk – ar pamatotajiem iebildumiem pret svinu. “Šīs bailes ir iracionālas,” viņa sacīja. “Cilvēki baidās no tā, ko viņi nevar redzēt un nesaprot. Ir tādi vides aktīvisti, kuri emocionāli manipulē ar vecākiem, radot viņos sajūtu, ka briesmas draud pašam dārgākajam – viņu bērniem.” Vīlana aizrāda, ka sabiedrībai vajadzētu pievērst vairāk uzmanības tiem draudiem, kuru kaitīgā ietekme uz veselību ir uzskatāmi pierādīta – piemēram, cigaretēm un liekajam svaram, kā arī sekot tam, lai bērni valkā velosipēdistu ķiveres un citus aizsargus. Runājot par plastmasā sastopamajām ķīmiskām vielām, viņa izsakās vienkārši: “Mūsu valstij vajadzīgs nācijas psihiatrs.”
Lai ilustrētu to, cik pārspīlēta ir uzmanība, kas tiek veltīta rūpnieciski ražotajām ķimikālijām, Vīlanas organizācija sastādījusi vakariņu ēdienkarti, kas “sastāv dabiskiem produktiem, un kāda kancerogēna vai endokrīno sistēmu graujoša ķimikālija atrodama katrā no ēdieniem” – piemēram, tofu un citos sojas produktos bagātīgi sastopami augu valsts izcelsmes estrogēni, kas var ietekmēt lietotāja hormonu līdzsvaru. “Tas, ka mēs cilvēka urīnā atrodam kādu vielu, nebūt obligāti nenozīmē, ka tā ir kaitīga,” saka Vīlana. “Mūsu izpratne par risku, kas saistīts ar ķimikāliju izmantošanu, un šo vielu pozitīvo ietekmi ir izkropļota. Bisfenols palīdz pasargāt pārtikas produktus no bojāšanās un novērš botulisma draudus. Pretaizdegšanās līdzekļi glābj dzīvības – pateicoties tiem, mēs nesadegam uz saviem dīvāniem.”
Arī vairāki zinātniskie pētījumi apstrīd atziņu, ka šīm ķimikālijām ir kaitīga ietekme uz cilvēka veselību. Žurnālā Toxicological Sciences nesen bija publicēts ASV Vides aizsardzības aģentūras zinātnieka Ērla Greja pētījums; šis plašās akadēmiskajās aprindās respektētais zinātnieks secina, ka bisfenols nekādā veidā neietekmē dzimumbrieduma iestāšanās vecumu žurkām. Savukārt kāds zinātnieks, kura darbā analizēta Zviedrijas armijas jauniesaukto veselība, neatrod ne mazāko sakarību starp ftalātiem un zemu spermas koncentrāciju, bet Ņujorkā jaundzimušajiem nav konstatēts iedzimtu vīrišķo ģenitāliju deformāciju skaita pieaugums, kas būtu sagaidāms, ja bisfenola sekas, kas novērotas pētījumos ar dzīvniekiem, būtu pielīdzināmas šīs vielas iedarbībai uz cilvēkiem. Edinburgas universitātes profesors Ričards Šeips, starptautiski atzīts zinātnieks, kura novatoriskie pētījumi veltīti saistībai starp vides ķimikālijām un endokrīnās sistēmas traucējumiem, nesen rakstīja žurnālā Toxicological Sciences: “Fundamentāli un vienveidīgi bisfenola A ietekmes pētījumi aprijuši nu jau droši vien simtiem miljonu dolāru, kas saņemti no valsts aģentūrām un ražotājiem; situācijā, kad zinātnisko pētījumu finansējums jau tā krietni sarucis, arvien vairāk sāk likties, ka tie ir ieguldījumi, kas neatmaksāsies ne mazākajā mērā.”
Epidemioloģiskos pētījumos (tādos kā Kolumbijas Universitātes projekts), kuros zinātnieki novēro cilvēkus viņu normālajos dzīves apstākļos, bez kontrolgrupas palīdzības, var būt visai grūti nošķirt korelāciju no cēloņsakarībām. Var palikt nepamanīti dažādi nezināmi vides faktori vai pētījuma objektu paradumi, par kuriem nav sniegtas ziņas. Turklāt pat visizsmalcinātākā statistiskā analīze reizēm var dot gluži maldinošus rezultātus.
Dr. Jons Joannidess, grieķu epidemiologs no Janinas Universitātes, atzīmējis, ka četri no sešiem visbiežāk citētajiem epidemioloģiskajiem pētījumiem, kas publicēti vadošajos medicīnas žurnālos laikā no 1990. līdz 2003. gadam, vēlāk tikuši atspēkoti. Medicīnas statistikas eksperts Pīters Ostins, izanalizējot vairāk nekā desmit miljonu Ontario iedzīvotāju slimības vēstures, nodemonstrējis, cik viegli šāda tipa dati pielāgojami jebkādām vajadzībām. Viņš pārliecinoši pierādījis, ka, salīdzinājumā ar citās zodiaka zīmēs dzimušajiem, Strēlniekiem ir par 38 % lielākas izredzes lauzt roku, bet Lauvām – par 50 % lielākas izredzes ciest no kuņģa vai zarnu asiņošanas. (Zivīm vērojama nosliece uz sirds vājumu.)
Lai palīdzētu nostiprināt epidemioloģisko analīzi, britu medicīnas statistikas eksperts sers Ostins Bredfords Hils 1965. gadā formulējis kritērijus, kas norāda uz parādību cēloņiem un sekām. Pētniekiem jābūt pārliecinātiem, ka saskarsme ar aizdomās turēto izraisītāju notikusi pirms slimības attīstīšanās, ka starp abiem faktiem vērojama augsta korelācija, ka secinājumi atkārtoti dažādos pētījumos, kas veikti dažādās situācijās, ka pastāv bioloģiskas dabas skaidrojums, kas saistību padara augstākā mērā ticamu un ka paaugstināta saskarsme padara saslimšanas iespēju vēl ticamāku.
Kad epidemioloģisks pētījums atbilst vairākumam šo kritēriju, tas var būt visai pārliecinošs – kā gadījumā ar sakarību starp cigaretēm un plaušu vēzi. Taču sfērā, kas turpina strauji attīstīties, un runājot par ķimikālijām, kas pieder pie mūsu ikdienas dzīves, ilgtermiņa medicīnisko datu trūkums padarījis pārliecinošus un grūti apgāžamus secinājumus par lielu retumu. Džons Vandenbergs, biologs, kurš secinājis, ka saskarsme ar zināmām vielām, piemēram, bisfenolu, pelēm var paātrināt dzimumbrieduma iestāšanos, darbojies ekspertu komisijā, kas deva vadošus norādījumus Nacionālā Vides veselības zinātņu institūta Nacionālajai toksikoloģijas programmai saistībā ar bisfenola iespējamo kaitīgo iedarbību. 2007. gadā komisija izskatīja vairāk nekā trīssimt zinātnisko publikāciju un konstatēja, ka, ņemot vērā Vandenberga un citu laboratoriju pētījumus, “pastāv zināmas bažas” par iespaidu, kādu uz embrijiem un zīdaiņiem atstāj saskarsme ar bisfenolu.
Vandenbergs apzinās, cik grūti ekstrapolēt datus no pētījumiem, kas veikti ar grauzējiem un zemākajiem dzīvniekiem, attiecinot tos uz cilvēkiem. “Kāpēc to nevar noskaidrot reizi par visām reizēm?” viņš pārjautā. “Viena no problēmām ir tāda, ka šim nolūkam mums nāktos ņemt pusi no bērnudārzu audzēkņiem un iebarot viņiem bisfenolu, otru pusi atstājot bešā. Vai arī izdarīt to pašu ar pusi no visām grūtniecēm. Un tad mums vajadzētu nogaidīt no trīsdesmit līdz piecdesmit gadiem, lai pārliecinātos, kā šī viela iespaidojusi viņu attīstību, un noskaidrotu, vai šie cilvēki saslims vai nesaslims ar prostatas vai krūts vēzi. Būtu jāgaida vismaz līdz pubertātei, lai redzētu, vai bisfenols ir kaut kā ietekmējis dzimumbrieduma iestāšanos. Tīri ētisku apsvērumu dēļ jūs taču neiesiet iebarot cilvēkiem kaut ko tādu, kas varētu izrādīties kaitīgs – turklāt jūsu rīcībā nav tik neiedomājami daudz laika.”
Vispārējo neziņas atmosfēru vairo pašreizējās reglamentējošās sistēmas nepilnības. 1976. gadā pieņemtais Likums par toksisko vielu kontroli neprasa, lai, pirms kāds produkts nonāk tirgū, ražotāji pierādītu, ka tajā izmantotās ķimikālijas ir nekaitīgas; tā vietā visa atbildība tiek novelta uz valsts aģentūrām, kā arī ārpus valsts struktūrām strādājošajiem universitāšu zinātniekiem. Pierādījumu nasta ir tik smaga, ka vajadzīgi daudzi gadi, lai kāda indīga viela tiktu aizliegta, un valdība bieži jūtas spiesta slēpt no sabiedrības informāciju par konkrētiem produktiem, jo ražotāji apgalvo, ka šāda veida informācija ir konfidenciāla. Atbildība par kļūdainiem secinājumiem gulstas uz vairākām savstarpēji slikti koordinētām valsts aģentūrām: Pārtikas un medikamentu pārvalde pārrauga kosmētikas, pārtikas un farmaceitiskos produktus, Vides aizsardzības aģentūra regulē pesticīdus, bet Patēriņa preču drošības komisija lemj par bērnu rotaļlietām un tamlīdzīgām lietām. Eiropas Savienībā, tieši otrādi, tagad ražotājiem vispirms jāpierāda, ka viņu izmantotie ķīmiskie savienojumi ir nekaitīgi, un tikai tad produkts var nonākt pārdošanā.
Pēc Vides aizsardzības aģentūras datiem ASV komerciālai izmantošanai reģistrēti aptuveni 82 tūkstoši ķimikāliju; ik gadu tiek ieviesti apmēram 700 jauni savienojumi. 1998. gadā VAA konstatēja, ka no visiem ķīmiskajiem savienojumiem, kuri tiek ražoti apjomos, kas tuvojas miljons kilogramiem gadā, tikai 7 % tikuši pakļauti pašiem elementārākajiem toksiskuma testiem. Vairumam patēriņa preču netiek prasīts, lai uz iesaiņojuma tiktu norādīts to ķīmiskais sastāvs, un nav konsekventas regulējošas likumdošanas, kas būtu spēkā visā ASV teritorijā. Lai gan Pārtikas un medikamentu aģentūra sākotnēji atzina, ka bisfenols ir nekaitīgs, tagad vairākos štatos, ieskaitot Masačūsetsu un Konektikutu, šī ķimikālija vai nu aizliegta, vai arī šāda iespēja tiek vismaz apspriesta. (Janvārī Pārtikas un medikamentu aģentūra paziņoja, ka tiks veiktas turpmākās pārbaudes.)
Vērojama zināma virzība uz stingrāku kontroli – 2008. gada jūlijā Kongress pieņēma Likumu par produktu drošības veicināšanu; tajā aizliegts izmantot bērnu rotaļlietās sešus no zināmajiem ftalātiem. Līdz šim gan pašu ražotāju ziņā palicis izskaust šīs vielas no citiem produktiem. Prezidenta Vēža ekspertu komisija ieteikusi amerikāņiem samazināt saskarsmi ar šaubīgajām vielām, izmantojot to pašu taktiku, ko jau apguvušas Frederikas Pereras pētījumā iesaistītās mātes: pirkt produktus, kas satur minimālu toksisko vielu daudzumu, cik vien iespējams, neuzglabāt šķidrumus plastmasas tvertnēs, kā arī izvēlēties produktus, kas audzēti bez pesticīdiem vai ķīmiskā mēslojuma, un gaļu, kas brīva no antibiotikām un hormoniem.
Maiks Volzs, Amerikas Ķīmijas padomes viceprezidents likumdošanas jautājumos (tā ir tirdzniecības apvienība, kas pārstāv industriālo ķimikāliju ražotājus), piekrīt, ka nepieciešami jauni likumi, kas regulētu tamlīdzīgu ķimikāliju izmantošanu. “Kopš 1976. gada, kad tika pieņemts pēdējais šāda veida likums, zinātne ir gājusi ļoti tālu,” viņš sacīja. Tomēr Volzs norāda, ka kompānijās, kuru intereses aizstāv minētā padome, strādā aptuveni astoņsimt tūkstoši cilvēku, un ka viņu saražotie produkti atrodami 96 procentos Amerikā ražoto preču. “Amerika ir nepārprotama līdere ķīmiskās industrijas jomā,” Volzs sacīja. “Jauni savienojumi pie mums tiek izmantoti trīsreiz plašāk nekā jebkurā citā pasaules valstī. Mēs gribam pieņemt sabiedrībai labvēlīgus lēmumus, tomēr vienlaikus izvairīties no ierobežojumiem, kas uzkrautu ražotājiem papildus nastu un kavētu jaunievedumus.”
Zinātniekiem nācies secināt, ka, pateicoties iespaidīgajām summām, kas liktas uz spēles (bisfenola ražošana ir vesela industrija, kas pelna sešus miljardus dolāru gadā), viņu pētījumi tagad tiek analizēti īpaši pedantiski. Kādā nesenā publikācijā žurnālā Nature apgalvots, ka 2007. gadā vairums no bisfenola iedarbībai veltītajiem pētījumiem, kurus nav finansējuši ķimikāliju ražotāji, pēc Amerikas Ķīmijas padomes pārstāvju kritikas noraidīti kā metodoloģiski nekvalitatīvi, lai gan Nacionālā toksikoloģijas programma tos atzinusi par adekvātiem. Varētu gandrīz sacīt, ka pētījumi katras universitātes laboratorijās norit saskaņā ar citu protokolu. Zinātnieki patlaban cenšas izstrādāt vienotu standarta protokolu, un, ja tiks pieņemts Ņujorkas štata kongresmenes Luīzas Sloteras iesniegtais likumprojekts, valsts turpmāk finansēs centralizētu zinātniski pētniecisko laboratoriju Nacionālajā vides veselības zinātņu institūtā.
Kāda cita likumprojekta autori cer pilnībā pārstrādāt spēkā esošo 1976. gada likumu. “Ir pilnīgi skaidrs, ka pašreizējā sistēma nedarbojas,” man sacīja Bens Danhems no likumprojekta autora senatora Frenka Lautenberga biroja. Lautenberga likumprojekts paredz piešķirt Vides aizsardzības aģentūrai tiesības nevilcinoties rīkoties attiecībā uz vielām, ko tā atzīst par bīstamām, un pilnvaras noteikt drošības kritērijus ķīmiskiem savienojumiem, kā arī izveidot datu bāzi, kas ļautu identificēt rūpniecības preču ražošanā izmantotās ķimikālijas un noteikt konkrētus termiņus ķīmisko savienojumu apstiprināšanai vai aizliegšanai. Likumprojekta mērķis ir arī ierobežot izmēģinājumos izmantoto dzīvnieku skaitu. (Tiek lēsts, ka ES likumdošanai atbilstošu izmēģinājumu veikšanai nepieciešami vairāki miljoni laboratorijas dzīvnieku.) Kāds datu daudzums būtu nepieciešams, lai vai nu ierobežotu kādas ķimikālijas izmantošanu, vai to pilnībā aizliegtu, vēl joprojām nav skaidrs. Lautenberga likumprojektā nav uzklausīta vides aizsardzības grupu prasība nekavējoties aizliegt bisfenolu un tam līdzīgus savienojumus.
Dr. Džīna Solomona no Dabas resursu aizsardzības padomes izteicās, ka Lauteberga likumprojekts esot “brīnišķīgs pirmais solis”, tomēr norādīja uz vairākiem trūkumiem: “Tajā trūkst, populāri izsakoties, “dūres” – proti, kaut cik būtiska soda par kādas ķimikālijas novērtēšanas termiņa neievērošanu; tas būtu gadījumam, ja Vides aizsardzības padome iestrēgtu pusceļā, un mēs no vēstures labi zinām, ka tas var notikt itin viegli.” Turklāt drošības standarti ir formulēti pārāk miglaini. “Likumprojektā atstātas tik lielas spraugas, ka ķimikāliju ražotāji caur tām bez piepūles izbrauks kaut ar kravas auto.”
Nacionālā vides veselības zinātņu institūta un tā Nacionālās toksikoloģijas programmas direktore Linda Birnbauma palīdz federālajai valdībai novērtēt dažādu vielu kaitīgumu; ja tiks pieņemts Sloteras likumprojekts, viņa, iespējams, turpmāk būs atbildīga par lielu daļu vides drošības pētījumu. Birnbaumas institūts sadarbojas ar Nacionālo cilvēka genoma izpētes institūtu un Vides aizsardzības aģentūru, pārbaudot tūkstošiem savienojumu, katru atsevišķi un dažādās kombinācijās, cenšoties novērtēt to iespējamo kaitīgo iedarbību. Darbu lielā mērā sarežģī fakts, ka, viņas vārdiem runājot, “tas, kas šķiet normāli man, var nelikties normāli jums. Katrs no mums ir atšķirīga sistēma – mums katram ir cits hormonu līdzsvars.” Ja runa ir par garīgo un fizisko attīstību, būtiskas ir pavisam nelielas atšķirības, teiksim, kritums par pieciem līdz desmit IQ punktiem vai mazāks dzimšanas svars. “Sen pagājis laiks, kad vērā tika ņemti tikai tik radikāli defekti kā roku un kāju trūkums,” saka Birnbauma.
“Es zinu visai nedaudzas zinātnes sfēras, kurās iespējama simtprocentīga skaidrība,” viņa turpina. “Zinātne pastāvīgi attīstās, pastāvīgi atklāj kaut ko jaunu, un reizēm lēmumi jāpieņem, vadoties no liela informācijas apjoma, taču skaidrības tik un tā nav. Nelaime tāda, ka mēs ne vienmēr esam gatavi gaidīt desmit vai divpadsmit gadus, lai precīzi definētu kādu iespējamo problēmu.”
Perera, lieliski apzinoties strupceļu, kādā potenciāli var nonākt jebkurš epidemioloģisks pētījums, man pastāstīja, ka viņas komanda konsekventi turas pie stingrām statistiskām metodēm, lai izvairītos no nepatiesiem apgalvojumiem, ka tā vai cita ķīmiska viela atbildīga par kādu konkrētu rezultātu. Un viņa kategoriski iebilst tiem, kuri viņas pētījumus sauc par tautas biedēšanu. “Mūsu pētījumi arvien pārliecinošāk norāda uz absolūti reālām kaitīgām sekām, kas var būt lokāla parādība, bet tikpat labi var arī iespaidot visu atlikušo cilvēka dzīvi,” Perera sacīja. Janvārī Kolumbijas Universitātes grupa publicēja datus, kas iegūti, regulāri izmeklējot pēc 2001. gada 11. septembra dzimušos bērnus un viņu mātes. Katru gadu novērtēta šo bērnu garīgā un motorā attīstība. Par atskaites punktu pieņemts fakts, ka vieglas svina saindēšanās gadījumā vidēji tiek zaudēti no četriem līdz pieciem IQ punktiem. Kolumbijas Universitātes izmeklētie bērni, kuriem piedzimstot asinīs konstatēts visaugstākais pretaizdegšanās līdzekļu daļiņu līmenis, četru gadu vecumā atpaliek no normas gandrīz par sešiem punktiem.
Kā dzīvot tālāk? Nav ne mazāko šaubu, ka ķīmiskie pretaizdegšanās līdzekļi pilda būtisku funkciju, bet bisfenols un ftalāti palīdz ražot labāku un izturīgāku plastmasu. Un tomēr, lai gan pierādījumi par šo vielu ietekmi uz cilvēku veselību pagaidām ne tuvu nav neapgāžami, mums jāmeklē drošākas alternatīvas. Vēl svarīgāk, lai likumdevēji izstrādātu labāku sistēmu, kas ļautu izlemt, kad šāda veida vielas būtu aizliedzamas, un ieguldītu līdzekļus zinātniskos pētījumos, uz kuru pamata šādi lēmumi tiktu pieņemti. Nav nekādas garantijas, ka mums vienmēr būs taisnība, tomēr mēs nedrīkstam vilcināties gādāt aizsardzību tiem, kuri apdraudēti visvairāk.

Publicēts žurnālā The New Yorker, 2010. gada 31. maijā

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola