Plīvurs

Kad RL 1998. gada 1. numurā tika iecerēts un ie­vietots anonīma (U. Tīrona?) raksts uzsaukums Laiks salasīt akmeņus, kurus mūsu gadsimts dāsni izsvaidījis, ar kuru aizsākās rakstu sērija divu gadu garumā Latvija. XX gadsimta seja, žurnāla redakcijai diezin vai ienāca prātā, ka 1999./2000. gada mija būs tik pārbagāta ar visādiem atskatiem un pārskatiem par nozīmīgāko, zīmīgāko, lielāko, mazāko, labāko, sliktāko, skaistāko utt. aizvadāmajā gadsimtā, tūkstošgadē vai pat kristietības divtūkstošgadē. Kaut gan — droši vien ienāca prātā, bet, tā kā priekšā vēl bija divi gadi, šai ienākšanai tūlīt pat sekoja iziešana.

Bet dzīve ritēja (kāds interesants formulējums, par to varētu citkārt parunāt vairāk un “izsmeļošāk”). 21 žurnāla numurā varējām lasīt aprakstus par XX gadsimta sejām. Vai tiešām šīs sejas ļauj izdarīt izvēli, ļauj noteikt vienu īsto, pareizo, reprezentatīvo XX gadsimta Latvijas teritorijas iedzīvotāju, kura seja tad nu rotās RL 2000. gada janvāra numura vāku, tādējādi it kā atvadoties no hipotētiskā XX gadsimta un ievadot tikpat hipotētisko XXI?

Paraudzīsimies, kādas sejas tika priekšstādītas kā Latvijas XX gadsimtam būtiskas. Lūk, tās alfabētiskā secībā: Vija Artmane, Aspazija, Gunārs Astra, Longīns Ausējs, Jānis Čakste, Eižens Finks, Roberts Hiršs, Vilis Lācis, Andrievs Niedra, Raimonds Pauls, Jānis Pauļuks, Arvīds Pelše, Jānis Poruks, Rainis, Pēteris Stučka, Kārlis Augusts Tenisons, Kārlis Ulmanis, Ojārs Vācietis, Miķelis Valters, Jānis Zābers, Kārlis Zāle.

Rakstus par šiem cilvēkiem sacerējuši 17 autori, 4 rakstu autori ir RL darbinieki (viens no šiem rakstiem publicēts ar pseidonīmu). Rakstu autoru vidū ir četri dzejnieki, trīs vēsturnieki, trīs filosofi, viens prozaiķis, viens gleznotājs, četri kultūrkritiķi, viens žurnālists un viens rektors. Starp rakstītājiem ir tikai trīs sievietes (par afrolatviešu, latinolatviešu, geju un lezbiešu pārstāvību ziņu trūkst). Visumā jāpieņem, ka autoru loks pamatā ir baltie vīrieši heteroseksuāļi vidējos gados un vecāki, kādēļ jāsecina, ka aprakstāmo izvēle un rakstības veids ir tālu no politkorektuma. Šī rindkopa, kas var kādam šķist lieka, tāda nemaz nav — tā parāda kādu objektīvu ierobežojumu kaut cik objektīvas patiesības (?) noskaidrošanas ceļā.

Pievēršoties nominēto personu sarakstam, uzreiz redzams, ka tam ar objektivitāti tik tiešām nav nekā kopīga. Sarakstā ir tikai 2 sievietes (Artmane un Aspazija), pēc statistikas vajadzēja būt 11. Jāšaubās, vai ir sasniegts arī vidēji statistiskais homo­seksuā­lis­tu skaits — 3. Nosaukto etniskā piederība vispār ir klaji subjektīvi nacionālistiska: ja neskaita Finku, kurš varētu būt pa daļai ebrejs, pārējie ir latvieši. Taču tas ir saprotams, ja atceramies, ka viss XX gadsimts latviešiem ir pagājis, ņemoties un skaidrojoties ap latvisko identitāti.

Interesanta aina paveras, kad aplūkojam nosauktās XX gadsimta sejas pēc to profesionālās piederības un/vai nodarbošanās:

11 politiķi (Artmane, Astra, Čakste, Lācis, Niedra, Pauls, Pelše, Rainis, Stučka, Ulmanis, Valters); 7 rakstnieki (Aspazija, Lācis, Niedra, Poruks, Rainis, Vācietis, Valters); 4 juristi (Čakste, Rainis, Stučka, Valters); 2 garīdznieki (Niedra, Tenisons); 1 rūpnieks (Hiršs); 1 lauksaimnieks (Ulmanis) 1 aktrise (Artmane); 1 gleznotājs (Pauļuks); 1 tēlnieks (Zāle); 1 komponists (Pauls); 1 operdziedonis (Zābers); 1 pareģis (Finks); 1 filosofs (Ausējs).

Pārdomu vērts ir fakts, ka vairums (14) no minētajiem galvenos panākumus savā darbībā guvuši gadsimta pirmajā pusē. Vai tas nozīmē, ka gadsimta otrā puse latviešiem (par pārējiem nerunāsim, jo tos, kā jau teicu, rakstu autori tikpat kā nepiemin) bijusi nenozīmīga? Savdabīgi ir tas, ka vismaz pieci no “sejām” savulaik ir bijuši labi paziņas vai draugi, vai pat atradušies radnieciskās attiecībās (Aspazija, Rainis, Stučka, Valters, Ulmanis).

Par nozīmīguma ambivalento dabu liecina fakts, ka pārskatā sastopamies ar ne mazāk kā pieciem “nodevējiem”. Niedra tika sodīts par dzimtenes nodevību pirmskara neatkarīgajā Latvijā, Astra par Dzimtenes nodevību — PSRS laikos, savukārt trīs patiešām neģēlīgi nodevēji: Stučka, Lācis un Pelše tā arī līdz šim nekādu sodu nav saņēmuši (tā saucamā vēstures tiesa nekrīt svarā).

Ja varam vienoties, ko nozīmē vārdkopa “brīvības cīnītājs”, tad tādu sanāk trīs: Valters, Ausējs un Astra.

Pēdējā pieminējums vedina tālāk — uz pārdomām par simboliem, uz to, kā persona pārtop par kaut kā simboliskojumu. Lūk:

Artmane — Purva bridējs un padomju kino;

Aspazija — sieviešu tiesības un Raiņa ēna;

Astra — latviešu tautas brīvības alkas;

Ausējs — domātājs kā latviešiem pasveša kategorija;

Čakste — Latvijas Prezidents par excellence;

Finks — latvju Nostradams;

Hiršs — latviešu uzņēmējdarbība, kapitālisma triumfs;

Lācis — Zvejnieka dēls un kažoka apmešana uz otru pusi;

Poruks — Cibiņš un bālie, dzejiskie latvju zēni;

Niedra — neģēlīgs nodevējs;

Pauls — latviešu estrāde;

Pauļuks — mākslas neatkarīgā iedaba;

Pelše — komunista kvintesence;

Rainis — īsta simbolu krātuve;

Stučka — neģēlīgs nodevējs;

Tenisons — latviešu budisms;

Ulmanis — zeltmirdzošo ulmaņlaiku alfa un omega;

Vācietis — latviešu padomju dzeja;

Valters — Latvijas neatkarības tribūns;

Zābers — latviešu Karūzo;

Zāle — spēks, kas pārtapis Brīvības piemineklī.

Patiešām, cik brīnumjauki simboli, cik reljefi tēli. Nav brīnums, ka tie izvirzījušies XX gadsimta sejas pretendentu sarakstā. Tiesa gan, atradīsies skeptiķi, kuri šo pašu sarakstu lasīs citādi, piemēram, tā:

Artmane — PSRS AP deputāte un partordze;

Aspazija — izspūrusi un nolaidusies veca sieva;

Astra — sarežģīts, smags raksturs;

Ausējs — nesaprotams muldētājs;

Čakste — viegli aizvainojams kundziņš;

Finks — blēdis;

Hiršs — ebreju lielburžuāzijas kompanjons;

Lācis — Benjamiņu ķēdessuns;

Poruks — neko līdz galam neizstudējis šizofrēniķis;

Niedra — latviešu patriots;

Pauls — neizdevies politiķis;

Pauļuks — nodzēries maniaks;

Pelše — izglītots, atturīgs ierēdnis;

Rainis — ar lieluma māniju sirgstošs patmīlis;

Stučka — talantīgs advokāts;

Tenisons — savādnieks;

Ulmanis — Latvijas neatkarības kapracis;

Vācietis — dzērājs;

Valters — iedomīgs un paštaisns vienpatnis;

Zābers — liktenīgs nelaimes putns;

Zāle — bohēmietis.

It kā dīvaini, ka (vismaz teorētiski) ir iespējami tik atšķirīgi personu vērtējumi. Tomēr kas gan tur dīvains, ja joprojām vairums nosaukto ir nevis vēstures daļa, bet gan aktīvi politikas un t.s. kultūrpolitikas elementi, dzīvie, pats par sevi saprotams, arī veidotāji. Sabiedriskās domas konstruktoru vidū nav mazums cilvēku, kuri vai nu atceras šīs “sejas” vai ir tiktāl saauguši ar iepriekšpieņemtiem priekšstatiem par tām, ka uzskata, ka atceras tās. Nenoliedzami, katrs no 21 nosauktā ir pelnījis savu vietu kādreiz uzrakstāmās Latvijas XX gadsimta vēstures pieminēto personu sarakstā. Bet vai tikai viņi vien?

Man šķiet, ka katram RL lasītājam bez pūlēm izdotos sastādīt savu XX gadsimta seju sarakstu, kurā nebūtu neviena no iepriekšminētajiem. Te būs mana improvizācija, aprobežojoties ar to pašu skaitu — 21: Mihails Barišņikovs, Vizma Belševica, Gunārs Birkerts, Ernests Brastiņš, Anna Brigadere, Herberts Cukurs, Aleksandrs Čaks, Teodors Celms, Jānis Daliņš, Mariss Jansons, Gidons Krēmers, Jānis Krūmiņš (basketbolists), Jānis Lūsis (šķēpmetējs), Zigfrīds Anna Meierovics, Jēkabs Peterss, Vilhelms Purvītis, Kārlis Skalbe, Andrejs Upīts, Jukums Vācietis, Pēteris Vasks, Imants Ziedonis.

Ko iesākt ar šādiem sarakstiem? Visdrīzāk laikam gan — sastādīt un tūlīt pat aizmirst. Jo neviens cilvēks, ko es mēģinu priekšstatīt aiz viņa vārda un uzvārda un aiz tā, ko savu zināšanu un sajūtu iespaidā varu dēvēt par viņa darbību, tik un tā “neatklājas”. Man nav ne jausmas, kāds bija Rainis. Protams, es varu uzzināt, kādu Raini iedomājas Saulcerīte Viese, Roalds Dobrovenskis vai Jānis Kalniņš, pareizāk sakot, kā viņiem izdodas savus iedomu tēlus pārtaisīt par vārdiem un teikumiem. Un tad varu interpretēt šos vārdus un teikumus un sastatīt attiecīgo interpretāciju ar manī jau iepriekš bijušo (?) priekšstatu “par Raini”. Un tad? Nu, un tad?

Galu galā viss aizmirstas. Minēšu divus piemērus, gan ne no latviešu dzīves (atskārta, ka kaut kas latviskajai pasaules kārtībai piederīgs var aizmirsties, man var likties apvainojoša).

Pirmais piemērs. 1932. gada 5. maijā Parīzē kāds krievs Pāvels Gorgulovs nogalināja Francijas Republikas prezidentu Polu Dumēru. Septiņdesmit piecus gadus vecais vīrs tikai nesen bija kļuvis par prezidentu, toties bija jo plaši pazīstams kā ilggadīgs Fran­cijas Indoķīnas ģenerālgubernators, grāmatas L’Indo-chine francaise autors, ievērojams sava laika finansu speciālists. Notikums pildīja avīžu pirmās lappuses, sacēla īstu viļņošanos diplomātiskajās aprindās, milzīgu sašutuma vētru Francijā. Mūsdienu literatūrā nelaimīgā Pola Dumēra pieminējumi ir pavisam reti, normāli izglītota cilvēka zināšanu klāstā šī uzvārda nav nemaz, caurmēra patērētājam ārpus Francijas vispār nekas nav zināms par šo notikumu, droši vien arī pašā Francijā ir līdzīgi.

Otrs piemērs. 1997. gada 12. decembrī savās mājās dzīvesdraudzenes un dēla klātbūtnē 48 gadu vecu­mā ar smadzeņu audzēju mira Saimons Džefss, slavenā Penguin Cafe Orchestra īpašnieks, radītājs un vadītājs, viens no, iespējams, visizcilākajiem postmodernisma laikmeta angļu komponistiem, kuru nereti pieskaita t.s. pasaules mūzikas aizsācējiem (vēl pirms Stinga un Pītera Geibriela). Internetā atrodama Penguin Cafe Orchestra mājas lapa, kas apstājās pēc Džefsa nāves un pārtapa par nekrologu. Droši vien vēl kādu brīdi šis nekrologs būs atrodams.

Bet katru mirkli kāds nomirst, katru mirkli tiek sacerēts kāds nekrologs. Latvijā nepazīstamajiem Dumēram, Džefsam un miljoniem citu piepulcējas Latvijā pazīstamie Kārkliņi, Kociņi, Kozlovi, Kaci un Kuncendorfi (šie 5K nav nekāda maģiska zīme, gluži vienkārši gadījums). Kas notiek? Mirstot itin visi viņi zaudē seju, aiziet, pazūd, izšķīst, anihilējas. Nav vienkārši. Taču tajā pašā brīdī sāk veidoties jauna seja, pareizāk sakot, seju kopums. Katrs mirušais izmet tajā pasaulē, kurā es apzinos sevi un savu apziņu, veselu gūzmu seju, kas kļūst pazīstamas, atpazīstamas, nepazīstamas, uzpulētas, sašķobītas, pārspīlētas, vēl visādas. Es no šī seju virpuļa nevaru izvairīties, tas ieskauj, aptver, virpuļo, velkas nopakaļ. Un man nav izvēles.

Pārkāpjot slieksni no viena gadsimta uz nākamo, es sev velku līdzi visas iepriekšējā gadsimta sejas — tādu neredzamu, bet nekad nenometamu plīvuru. Tas ir savāds apģērba gabals, no kura atbrīvošos ti­kai, kad pašam nāksies kailam nostāties Soģa priekšā.