Poča ēd

Sakiet, kas jums visvairāk garšoja bērnībā?

Bērnībā? Ai! Man jāmēģina atcerēties…

Vispār man garšoja sēnes. Droši vien tāpēc, ka man pašai patika lasīt sēnes. Īpaši man garšoja gailenes — gaileņu mērce, ļoti garšoja. Toties uzreiz es varu pateikt, ka bērnībā man ļoti negaršoja — tās bija rozīnes. Jāsaka, man tās īpaši negaršo arī šobrīd.

Interesanti, kādēļ? Varbūt krāsa nepatika?

Nezinu. Garša nepatīk. No kliņģeriem es, piemēram, bērnībā urbināju rozīnes ārā. Protams, man nekas nebija pret pašu kliņģeri, un tas visiem bija labi zināms, ka es rozīnes neēdu. Man patīk tās urbināt.

Un kā jūs tagad rīkojaties pasākumā, kur tiek pasniegts kliņģeris ar rozīnēm?

Protams, tagad man nav tik izteikti negatīva attieksme, bet ja man ir iespēja izvēlēties, tad es, protams, izvēlos neēst. Vispār — man nepatīk rozīnes tieši dažādos izstrādājumos, bet ja tās ir atsevišķi — tādas stipri sažāvētas, tad tās vēl varētu ieēst. Bet kad tās ir… varētu teikt, gaļīgas, tad nē.

Kad jūs pati sākāt gatavot?

Droši vien kādos padsmit gados. Manas tantes laukos cepa ļoti garšīgas tortes, un man tā patika… Man gribējās pašai cept, un tas, ko es pirmo iemācījos, bija lauku tortes cepšana.

Tās dzeltenās, ar brūkleņu ievārījumu?

Nu ja, tās riktīgi garšīgās lauku tortes, ziniet, tās trīskārtīgās, no riktīgām lauku olām. Laukos visi zina, kurās mājās visgaršīgākās tortes cep, manas tantes bija ar to slavenas. Kaimiņi viņas ļoti bieži lūdza uz dažādiem godiem kaut ko izcept, un parasti es viņām palīdzēju izpildīt šos godpilnos pasūtījumus. Un tā es ātri iemācījos tortes cept, jā.

Vai Rīgā ir kāda kafejnīca, kur jūs labprāt iegriežaties?

Man nav tādas noteiktas vietas. Es iegriežos kafejnīcā lielākoties tad, ja man vienkārši ir nepieciešamība ātri kaut kur paēst, un nav konkrētas kafejnīcas, kur es bieži ietu.

Kādu ēdienu jūs šādās ātrās ēdienreizēs izvēlaties?

Pēdējā laikā tie, protams, ir salāti. Dārzeņu salāti, piemēram. Man pašai kādreiz patīk kādus interesantus salātus izdomāt. Kā saka, ja mājās kaut kas ir, bet īstenībā — nekā nav, tad sagatavot ko tādu, kas būtu apēdams.

No otrajiem ēdieniem?

Kas man tā izteikti garšo? Man joprojām ļoti garšo pirmās gailenes. (Smejas.) Pirmā gaileņu mērce! Iedomājieties — tādas svaigas gailenes, smaržīgas, ar jaunajiem kartupeļiem, dillītēm mazliet. Un rūgušpienu klāt, laukos… Nu, brīnišķīgi. Saviesīgos pasākumos, savukārt, pie izdevības labprāt ēdu pildītu zivi, līdaku. No vienas puses, tas ir samērā viegls ēdiens, bet no otras puses — tāds ēdiens, ko tu mājās negatavosi, milzīga ķēpa.

Kas no jūsu gatavotajiem ēdieniem visvairāk garšo jūsu vīram?

Viņam garšo liellopu gaļas tītenīši, pildīti ar sīpoliem, un mazliet speķīti.

Tas jau arī ir ļoti sarežģīti…

(Smejas.) Nu ja, bet tas ir ļoti reti, tāpēc jau arī garšo visvairāk!

Vai jūs interesē arī eksotiski ēdieni, teiksim, omāri vai varžu kājiņas?

Es esmu pagaršojusi varžu kājiņas un nevarētu teikt, ka es tās nevarētu ieēst, bet, jāsaka, pavisam nesen es biju Kanādā un vienā no Seafood restorāniem es paņēmu plati, uz kuras bija dažādi zivju ēdieni, to skaitā arī varžu kājiņas. Nu… Tādu vienu kājiņu, tādu es vēl varēju apēst, bet tur bija priekšā piecas! Godīgi sakot, es tālāk par kādām divām netiku. (Smejas.) Pārējās man radīja tādu… zināmu atturību.

Vai varat pateikt, kura ir bijusi jūsu visdārgākā ēdienreize un cik tā maksāja?

Es nekad neaizraujos ar tām ēdienreizēm, bet… Kur tas varētu būt? Mmm… Tas varēja būt Beļģijā. Tomēr. Liekas, tie bija tie paši jūras ēdieni. Kas to vairs var atcerēties, cik maksāja! Liekas, kādi divdesmit lati varēja būt. Es neizceļos ar to, ka es tādām lietām tērētu daudz naudas.

Vai jūs varat nosaukt trīs lietas, kas glabājas jūsu ledusskapī?

Sviests, biezpiens un siers. Šodien uzturs ir vairāk racionāls: nav tā, kā kādreiz — ierauga kādu delikatesi un gatavi pirkt nez kādos daudzumos. Viss ir mainījies.

Ja jums būtu iespēja izvēlēties savas pēdējās ēdienreizes vietu, kur tas būtu?

Ak Dievs, kas tas par jautājumu! (Smejas.) Kas par jautājumu! Nu, tad man jāpadomā, kur tas varētu būt, jo tas ir ļoti nopietns jautājums. Pēdējo ēdienreizi… (Garšīgi smejas.) Vai tik man neietu kā Čehovam — tur ir aprakstīts, kā viņš smērē to pankūku un ko tik tur liek virsū un tik domā par to, ar kādu baudu viņš bāzīs to kumosu mutē un kā ēdīs… Un tad viņu ķēra trieka. (Ilgi smejas.) Es nevaru izdomāt, kas tas varētu būt… (Smejas.) Ja es zinātu, ka tā ir pēdējā ēdienreize, tad droši vien dotu priekšroku kādam nomierinošam malkam. Un neēstu vispār.

Jūs gribat teikt, ka jūs piedzertos?

(Smejas.) Vai es piedzertos, es nezinu, bet katrā ziņā — ja es zinātu, ka tas ir pēdējo reizi, tad kāda jēga vairs ēst?