Politika bez politikas

“Tik īsā laikā partiju nevar izveidot. Var radīt tikai haosu. Un haoss ir sācies.”

Ilga Kreituse par Zatlera Reformu partiju, apollo.lv, 17. oktobris

“Pateicoties tieši Zatlera neprofesionalitātei [..], šis parlaments ir paralizēts.” 

Jurģis Liepnieks, puaro.lv, 13. oktobris

Reiz man bija iespēja viesoties Knesetā – Izraēlas parlamentā, kurā valdīja patiešām lielas kaislības. Plenārsēžu zālē pārvietojās aktīvi, pat agresīvi žestikulējoši deputāti un reti kurš klausījās runātājā no tribīnes. Radās iespaids, ka ļaudis zālē – ebreji, kuriem parasti tiek piedēvēta liela savstarpēja solidaritāte – ir seni ienaidnieki, kas te ieradušies, lai ik sekundi apliecinātu savu nepatiku. Tobrīd pieķēru sevi apsveram, vai nebūtu jāmeklē citas politisko lēmumu pieņemšanas formas, jo likās neticami, ka šajā haosā cilvēki varēs par kaut ko vienoties.

Nav jānokļūst parlamenta sēžu zālē, lai nonāktu pie līdzīgām pārdomām. Pietiek ieslēgt TV ziņu pārraidi vai atvērt interneta ziņu lenti, lai lieku – patiešām lieku – reizi pārliecinātos, ka pasaulē ir svarīgākas lietas par politisko aktieru pretstāvēšanu un savstarpēji aizskarošiem izteikumiem. Varētu domāt, ka publiskajā pārvaldē iesaistītie cilvēki gūst gandarījumu no nespējas vienoties, kļūdu un šķēršļu meklēšanas, šķietami progresīvu un vajadzīgu lietu apšaubīšanas. Līdzko tiek panākta kāda vienošanās, tā atkal tiek apšaubīta un noliegta. Vilšanās seko cita citai, neko nevar droši prognozēt, mēs zaudējam orientierus un skaidrību, un pats politiskais process šķiet lieks un acīmredzams traucēklis pareizu lēmumu pieņemšanai. Atskaitot anarhistus, lielākā daļa cilvēku gan būs gatavi atzīt, ka bez politikas neiztikt, jo valsti pārvaldīt ir nepieciešams. Tā rodas vilinājums pēc “profesionālas politikas”, kas it kā piedāvā tikt vaļā no izaugsmi kavējošā politiskā procesa un fokusēties uz efektīvu lēmumu pieņemšanu. Ideju par profesionālu politiku var skaidrot ar vēlmi valsts pārvaldīšanu padarīt vairāk vērstu uz rezultātu, izvairoties no parlamentārismam raksturīgām publiskām ideju un interešu sadursmēm, nebeidzamiem kompromisu meklējumiem un strīdiem jeb politiskā “procesa”. Profesionālas politikas vilinājums atspoguļo vēlmi pēc rezultāta bez procesa.

Slovēņu filozofs Slavojs Žižeks ideju par profesionālu politiku kā “ekspertu administrāciju” salīdzina ar diētisko kolu, jo profesionāla politika paredz it kā atbrīvot politiku no politikas, proti, piedāvā politiku bez politikas. Žižeka ieskatā tas saistīts ar mūsdienu cilvēku vēlmi kaut ko patērēt, vienlaikus izvairoties no substances, no “grēka”, kas ir iekārotā produkta pamatā. Tā var iegādāties kolu bez cukura, kafiju bez kofeīna un alu bez alkohola – aizvietojumu īstai pieredzei, simulāciju, kura mūsu patēriņa gaidām piedāvā surogātu. Zem vilinājuma atbrīvoties no šķietami neefektīvā un haotiskā parlamentārisma slēpjas politika bez iesaistīšanās, pārstāvniecības un interešu sadursmes. Tas ir, politika, kas nav demokrātiska, bet gan drīzāk vērsta uz ārējas autoritātes pieņemšanu, kuru vēsturisku apstākļu dēļ vairs nesauc par monarhu vai tirānu, bet gan dēvē par profesionāli vai ekspertu.

Varētu iebilst, ka konkrētajā jomā izglītota un pieredzējuša cilvēka kļūšana par, teiksim, zemkopības vai finanšu ministru diez vai ir drauds parlamentārajai demokrātijai. Valdība ir izpildvara, kurā efektivitātes apsvērumi un lietpratīga nozares vadība ir jāizvirza priekšplānā, ko parlamentam arī vajadzētu darīt, pieņemot darbā valdību. Tomēr demokrātiska politiskā režīma centrā ir parlaments, kurā notiekošās viedokļu sadursmes un saskaņošanas, tostarp arī Ilgas Kreituses kritizētais “haoss”, ir demokrātijas sirds un dvēsele. Tieši tādēļ demokrātija ir brīnišķīga, ka ideālā gadījumā parlamentā ir pārstāvēta vēlētāju interešu un vērtību, šaubu un pārliecību, kritikas un apbrīna dažādība. Ir dabiski, ka parlamentā valda haoss un nenoteiktība un brīžiem pat šķiet, ka tā darbs ir “paralizēts”, jo vienošanās un kompromisi, uz kuriem vedina politiskais process, var kristalizēties tikai debašu, kritikas un izlīgumu ceļā. Šim ceļam demokrātisku alternatīvu nav. Parlamentāram “haosam” pretējā spektra galā ir slēgta tipa politiskas sistēmas – autoritāras vai pat totalitāras, kurās lēmumu pieņemšanu no konstitūcijā noteiktā suverēna ir uzurpējis kāds cits.

Teikt, ka Saeimā valda neprofesionalitāte un haoss, ir aptuveni tas pats, kas teikt, ka jūsu ģimenē valda neprofesionalitāte un haoss. Tāpat kā ģimene nav vienkārši kopdzīve starp, teiksim, dizaineri un juristu, arī parlaments ir kaut kas vairāk par ekspertu administrāciju. Parlaments ir sabiedrības projekcija un mikromodelis, kurā notiekošie vienošanās un saskares punktu meklējumi atspoguļo – un arī atgriezeniski ietekmē – izlīguma meklējumus pašā sabiedrībā. Valstiski nozīmīgi lēmumi, par kuriem nav parlamentāras vienošanās, ir demokrātiski neleģitīmi. Turklāt par parlamenta lēmumiem ir jādebatē pēc būtības un tie jākoriģē sabiedrības interešu pārstāvniecības ceļā, jo pretējā gadījumā – kad haosa novēršanas vārdā deputāti pārvēršanas par partiju balsošanas “mašīnu” – nonākam pie sabiedrības interešu pārstāvniecības fikcijas. No šī viedokļa jaunās Saeimas pirmie soļi, tās “neprofesionalitāte” un “haoss” ir lielākā dāvana Latvijas demokrātijai, jo vismaz rodas iespaids, ka ar lielāko daļu deputātiem netiek manipulēts vai tie netiek “profesionāli” vadīti. Kādreiz mēdza teikt, ka visā Latvijā būtu jāievieš tāda “kārtība”, kāda pastāv Ventspilī. Man ir aizdomas, ka aiz runām par “neprofesionalitāti” politikā slēpjas vēlēšanās panākt, lai valsti patiesībā pārvaldītu nevis sabiedrība ar tās pārstāvniecības Saeimā palīdzību, bet gan kāda cita, “profesionālāka” un “efektīvāka” persona vai personu grupa. Tā sauktie polittehnologi, kuri gadiem ilgi rūpējušies par politikas “efektivizēšanu”, visdrīzāk ar bažām nolūkojas jaunās Saeimas “haosā” un neprognozējamībā. Ar profesionālas politikas vilinājumu Latvijai tiek piedāvāta atgriešanās pie kontrolēta politiskā procesa, kurā ar politiku nodarbojas kāds cits, tikai ne ievēlētu sabiedrības pārstāvju kopums. No šī viedokļa viena sekunde jaunās Saeimas “haosa” un “neprofesionalitātes” ir Latvijas demokrātijai daudzkārt vērtīgāka, nekā divdesmit gadu ilgā “kārtība” Ventspilī.