Prezidence un demokratūra

Orbāna kungam tuvojoties kopīgās fotografēšanās vietai, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pagriezās pret Latvijas premjerministri Laimdotu Straujumu un nomurmināja: “Diktators nāk.” Kad Orbāna kungs bija pienācis, Junkera kungs smaidīdams saņēma viņa roku, nosauca par “diktatoru” un deva rotaļīgu pļauku sejā. Orbāna kungs nepalika atbildi parādā un mundri atbildēja Junkera kungam: “Sveiks, lielhercog!”

The Economist, 27. maijā

Kad Latvijas valdība pirms kādiem diviem gadiem nolēma Latvijas prezidenci[1. Autors cer, ka 2029. gadā, kad Latvija nākošreiz varētu vadīt ES Padomes sapulces, šādi tiks latviskoti angļu presidency, franču présidence un vācu Vorsitz.] Eiropas Savienībā vainagot ar Austrumu partnerības galotņu tikšanos, viens no skeptiķu jautājumiem bija: “Interesanti, cik daudziem diktatoriem, autokrātiem un oligarhiem nu Rīgā būs jāklāj demokrātisks sarkanais paklājs?”

Jautājums izrādījās vietā, jo Austrumeiropas galotņu sarakstā pa šiem pāris gadiem bija notikušas vērā ņemamas izmaiņas. Piemēram, viens no potenciālajiem viesiem, demokrātiski ievēlētais Ukrainas prezidents (un vienlaikus oligarhs) Viktors Janukovičs, nespēdams kļūt par pilnvērtīgi asiņainu diktatoru vai vismaz autokrātu, bija aizbēdzis no savas valsts. Tāpēc viņa vietā Rīgā ieradās cits par Ukrainas prezidentu demokrātiski ievēlēts oligarhs – Petro Porošenko. Viņš nu jau vairāk nekā gadu karo ar Putina algotņiem un Jaunkrievijas bandītiem, bet joprojām nav koncentrējis savās rokās kara laikam atbilstošu ārkārtas pilnvaru apjomu, toties par Odesas apgabala gubernatoru ir iecēlis savulaik demokrātiski ievēlēto Gruzijas prezidentu Miheilu Saakašvili, kurš karjeru Gruzijā beidza ar autoritāru vēršanos pret opozīcijas protestiem.

Arī citi pēcpadomju telpas vadoņi sagādāja galotņu sanāksmes mājasmātēm un mājastēviem ne mazumu rūpju. Proti, divi pieredzējušākie Austrumu partnerības valstu vadoņi sarūgtināja viņus ar atteikumu.

Azerbaidžānas prezidents otrajā paaudzē Ilhams Alijevs ir savā valstī populārākais no visiem Rīgā gaidītajiem augstajiem viesiem.[2. Neatkarīgās sabiedriskās domas aptaujās viņa atbalsta reitings sabiedrībā svārstās starp 80 un 90 procentiem, un vēlēšanās viņš saņem 87% balsu.] Viņa neierašanos Rīgā diplomātijas vērotāji saista ar ES valstu nesen izteikto kritiku Azerbaidžānai par citādi domājošo arestiem un represijām pret žurnālistiem un pilsoniskajiem aktīvistiem.

Uz Rīgu neatbrauca arī pirms 21 gada demokrātiski ievēlētais Baltkrievijas prezidents Aļaksandrs Lukašenko. Viņu par “Eiropas pēdējo diktatoru” ASV un ES publiskā diplomātija sāka saukāt jau 2005. gadā. Tiesa, pēdējo gadu laikā uz šo titulu viņam ir parādījušies spēcīgi konkurenti, toties batjka kā “neatkarības garants” ir izlaidis no cietumiem lielāko daļu politieslodzīto un pat pasniedzis ziedus kanclerei Merkelei.

Tāpēc viens skaidrojums negaidītajam prezidenta Junkera sveicienam Viktoram Orbānam ir garīgs – “svēta vieta tukša nepaliek”. Junkers ar pliķi ieceļ Orbānu diktatora kārtā un līdz ar to neapzināti kompensē diktatoru deficītu augstajā sanāksmē.

Tas gan nemazināja ungāru sašutumu par Junkera rīcību. Viņi uzskata, ka Ungārijas premjers nav pelnījis tēvišķo iekaustīšanu. Satraukti bija arī politologi, jo termina “diktators” lietošana nevietā to varētu devalvēt.[3. Te jāpiemin, ka ASV senators Džons Makeins nosauca Orbānu par “neofašistisku diktatoru” jau 2014. gada 3. decembrī debatēs ASV Senātā, bet Ungārijas opozīcija šo apzīmējumu lieto jau kopš Orbāna uzvaras 2010. gada vēlēšanās.]

Patiesi, vai ir pamats Orbānu saukt par diktatoru?

Viņš ir vienīgais ES valsts līderis, kurš bauda teju divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu savas valsts parlamentā. Šo vairākumu talantīgais populists ieguva godīgi un tad lika lietā varas saliedēšanai – pieņemot jaunu, kristīgi konservatīvu konstitūciju, ierobežojot valdībai kritisko mediju finansēšanas iespējas, par labu sev pārveidojot vēlēšanu iecirkņu robežas un priekšvēlēšanu reklāmas noteikumus, izsniedzot pases etniskajiem ungāriem kaimiņvalstīs, ieceļot politiski lojālas vai premjeram pietuvinātas personas teju visu neatkarīgo institūciju vadībā.

Viņš nebaidījās aplikt ar “krīzes nodokli” ārvalstu bankas un slēgt miljardiem vērtus atomenerģētikas darījumus ar Putinu. Viņš aicina apsvērt nāvessoda atjaunošanu Ungārijā un aptaujā 8 miljonus pilsoņu par svarīgiem politikas jautājumiem, piemēram: “Vai jūs piekrītat, ka mums nevis jāpiešķir finansējums imigrācijai, bet jāatbalsta ungāru ģimenes un jaun­dzimušie bērni?”

Ungārijā nav neviena politiski ieslodzītā, policija nepielieto fizisku spīdzināšanu, kritiskos medijus neaizliedz un nelojālu ministru līķus neizbaro krokodiliem.[4. Kā to savas valdīšanas laikā Ugandā (1971–1979) darīja īsts diktators – Idi Amins.] Specdienestiem nav ne simtās daļas no tā informācijas apjoma par pilsoņu dzīvi, ko ikdienā ieraksta, glabā un caurlūko, piemēram, NSA.[5.  ASV Nacionālās drošības aģentūra (NSA) savos serveros ik minūti saglabā privātu informāciju, kuras apjoms ir ekvivalents ASV Kongresa bibliotēkas kopapjomam.] Viņam joprojām ir jārēķinās, ka puslīdz brīvās parlamenta vēlēšanās var nākties arī zaudēt. Viņa enerģētikas darījumus ar Putina Krieviju caurskata ES konkurences noteikumu uzraugi, un mēģinājumi ierobežot mediju darbību var izraisīt ne tikai politisku sašutumu, bet arī tiesu darbus ar Eiropas Komisiju. Viņa runas par nāvessoda atjaunošanu tiek oficiāli nopeltas, bet mēģinājumi to patiešām izdarīt novestu pie sankcijām no citu ES dalībvalstu puses.

Orbāns ir kā dadzis acī daudziem Eiropas līderiem, jo dara to, ko daudziem no viņiem gribētos darīt pašiem. Viņš aicina mācīties no neliberālu un nedemokrātisku valstu ekonomiskajiem sasniegumiem un iedvesmojas no tiem savas valsts pārveidei. Viņš darbojas “intelektuālā po­pulisma” žanrā, pastāvīgi balansējot uz Eiropas Savienības noteikumu robežas. Un tad, kad tā pārkāpta, veikli paraujas atpakaļ, izaicinot kolēģus Eiropadomē ar savu politisko huligānismu un izbaudot viņam veltīto kritiku, kas tikai apliecina, ka viņš un Ungārija ir uz sava unikālā, pareizā ceļa.

Kurp tad īsti iet Orbāna Ungārija? Vai tā kļūst par “demokratūru” – politisku hibrīdrežīmu, kurā sabiedrību vada nevis ar formāli centralizētas vienpersoniskas varas instrumentiem un fizisku vardarbību, bet gan manipulatīvu demokrātisku procedūru palīdzību?

Orbāns pats to noliedz.

Viņš vienkārši rūpējoties par stipru valsti: "Ungāru nācija nav vienkārši indivīdu grupa, bet gan kopiena, kura ir jāorganizē, jānostiprina un, faktiski, jākonstruē. Šai ziņā tā jaunā valsts, kuru mēs būvējam Ungārijā, ir neliberāla valsts. Tā nenoraida liberālisma pamatprincipus, piemēram, brīvību, taču arī nepadara šo ideoloģiju par valsts organizācijas centrālo elementu, bet tā vietā ietver citu, īpašu, nacionālu pieeju."[6. Runa 2014. gada 26. jūlijā ungāru vasaras nometnē Rumānijā.]

Viņš cenšas padarīt Ungāriju konkurētspējīgu globālajā sāncensībā, kurā zeļ un plaukst “tādas neliberālas, neliberāli demokrātiskas vai pat nedemokrātiskas valstis” kā Singapūra, Ķīna, Indija, Krievija un Turcija. Un Orbāns nav vienīgais, kuru iedvesmo neliberālās Singapūras ekonomiskais brīnums vai kurš taujā pēc atbildes par liberālo demokrātiju nākotni sacensībā ar neliberālajiem ekonomikas milžiem.

Viņš atļaujas “piegriezt skrūves” indivīda brīvībai, lai veicinātu kopienas konkurētspēju. Viņa kolēģi citviet Eiropā to vēl nevar atļauties, jo viņu valstīs pārāk spēcīga ir pilsoniskā sabiedrība, mediji un tiesas, kas nav gatavas labklājības vārdā upurēt pārāk daudz brīvības.

“Diktatora Orbāna” spontānajā atbildē “lielhercogam Junkeram” jaušama ironija. Junkers 19 gadus bez pārtraukuma bija Luksemburgas Lielhercogistes premjerministrs. Viņa vadītajai Luksemburgas Kristīgi sociālajai tautas partijai premjerministra krēsls piederēja 34 gadus pēc kārtas. Par šādu varas stabilitāti “diktators Orbāns” pagaidām vēl var tikai sapņot. Tāpat kā par Eiropas Komisijas ilggadējo neitrālo attieksmi pret Luksemburgas finanšu pakalpojumu un nodokļu režīmu, kas ļāvis daudzmiljardu kompānijām, ļoti iespējams, pretēji ES likumiem, izvairīties no nodokļiem citās Eiropas valstīs.

Tikmēr dzīves baudītājs un jokdzinis Žans Klods Junkers ir palīdzējis nostiprināt Rīgas un Laimdotas Straujumas globālo pazīstamību. Viņa joki, skūpsti, pliķi, apskāvieni, dunkas un kaklasaišu piemērīšana citiem Eiropas līderiem Rīgas samita laikā ir izpelnījusies plašu uzmanību pasaulē. Video­klipus ar Junkera uzvedību Rīgā līderu fotosesijas laikā YouTube noskatījušies miljoniem cilvēku. Tie bija tik aizraujoši, ka Eiropas Komisijas IT dienesti vienbrīd tos klasificēja kā “pornogrāfiju”, liedzot iespēju tos noskatīties Eiropas Komisijas datoros. Paldies Dievam, Briselē vēl ir liberāla demokrātija, un pēc darbaļaužu lūguma tie ātri vien tika pārkvalificēti par “humoru” un kļuva atkal netraucēti pieejami prinča Berlemona un viduslaiku karaļa Kārļa Lielā vārdos nosaukto Eiropas Komisijas ēku iekštīklos...