Atkal upē

Avīzi 5 min agrāk Stacijas laukumā dalīja par velti. Es neņēmu, nicīgi griezu prom galvu: nav man lieku piecu minūšu! Tagad sameklēju avīzi bibliotēkā un jau nepažēloju laiku apskatei (bet joprojām nemaksāju, hā!). Uzreiz ieraudzīju reklāmu. Tas bija vecais labais:

Super netto – zemas cenas katru dienu!

5 min, 2009. gada 28. augustā

Es ikreiz izjūtu empātiskas skumjas, ko tādu redzot. Kāds kopīraiters šo radīja, muguru saliecis. Viņam gribējās rakstīt neķītru dzeju, bet vajadzēja sloganu par lētumu, un viņš rakstīja simt variantus, līdz viens derēja. Un nebija viņam par to ne slavas, ne klusa domubiedru atbalsta, nekā, tikai nauda, un tā pati jau iztērēta. Un cerība, ka tas veikals drīz iznīks un reklāmu aizmirsīs.

Bet varbūt es kļūdos, varbūt viņš šo darbu izbaudīja un bauda joprojām un ir radījis šodien lasāmo:

Lidl – super cenas ir ikdiena!

internets, 2024. gadā

Tai pašā avīzē vēl kāds reklāmisku melanholiju raisošs raksts. No kādas aģentūras logiem varēja redzēt upi, Daugavu, reklāmisti uz to bieži skatījās. Pa Daugavu braukāja kuģīši. Kopīraiters skatījās uz tiem un, protams, dažkārt apskauda. Bet par ko gan?

Akmens tiltā ieskrien kuģītis.

5 min, 2009. gada 28. augustā

Cilvēki necieta, un arī kuģis jau pieradis, jo tas bija kuģis Vecrīga, “kurš šajā tiltā jau reiz ietriecās pirms diviem gadiem”. Kas tas par tiltu te ielikts upes vidū?

Situāciju komentē kuģīša līdzīpašnieks:

Tā bija kapteiņa vaina. Viņš bija pieredzējis kapteinis, bet...

Kāds “bet”?

Neoficiāla informācija liecina, ka apkalpe, iespējams, bijusi alkohola reibumā.

Tāpat kā mēs, kas skatījāmies pa logu.

Kuģīša līdzīpašnieks saka:

Alkoholiķus netaisos aizstāvēt, taču problēma ir tā, ka atrast šādus kapteiņus ir grūti.

Bet vai tad kapteinim pašam viegli? Varbūt viņš kādreiz pacēla acis uz krastmalas namu logiem un mazliet apskauda tos, kas aiz tiem sēž.