Aukstā māksla

Gandrīz ceturto daļu ceļa uz darbu mēroju pa aleju, kas stiepjas caur Uzvaras parku. Gada gaišajā pusē tas vienmēr ir skaistākais maršruta posms: vienā pusē plešas parks, kurā ap Valpurģiem zied sakuras, bet otrpus ielai caur kokiem vīd tautā nīstā un mīlētā pieminekļa vertikālās aprises. Mitrā laikā ainavu klāj migla, bet svelmainās vasaras dienās alejas liepas apgādā nogurušās smadzenes ar skābekli.

Pavisam citādi šeit izskatās no vēla rudens līdz pat agram pavasarim, kad, man izejot no mājām, gaisma vēl nav paspējusi uzaust, bet, kad atgriežos, debesis atkal savilkušās tikpat tumšas. Vietā, kur ceļu šķērso 2. tramvaja sliedes, es ienirstu tumšā alejā. Vienīgais gaismas avots tur ir caur kokiem samanāmā laternu atblāzma un degvielas uzpildes stacija Virši kā maza gaismas saliņa ceļa galā.

Šajā necaurredzamajā melnumā, nojaušot gājēja siluetu sev priekšā, ir viegli aizklīst pārdomās par to, cik neaizsargāts viņš ir, uzrāvis apkakli un ietinies šallē tā, ka pat nedzird mani tuvojamies. Cik maz pūļu vajadzētu, lai svešinieks no parasta agrīna sava ceļa gājēja pārvērstos par upuri. Pat garāmbraucošo mašīnu pasažieri neredzētu, kā no aizmugures piezogos svešiniekam un uzmetu viņam kaklā stieples cilpu.

Nebaidieties, tā ir tikai ar saprātu apveltītas būtnes spēja iztēloties un modelēt visas iespējamās situācijas. Un, ja par to bieži aizdomājas, tad kādā brīdī – lai apziņā uzsāktais modelis būtu pabeigts – neizbēgami nākas sev atbildēt uz jautājumu: kādēļ es to darītu, ja darītu? Doma par svešas naudas, sporta apavu vai telefona piesavināšanos ir banāla un neinteresanta. Tieši tikpat garlaikojoša ir pāridarīšana vājākajam.

Atbilde ir viena. Tā varētu būt rīcība pašas rīcības dēļ, negaidot no tās jebkādu citu atdevi kā vien eksaltēto apziņas stāvokli, ko izraisa netipiska, spontāna darbība – stāvoklis, kad ķermenis un apziņa kļūst nedalāmi un vicina ķirurga vai galdnieka instrumentus kādā paralēlā dimensijā, kurai sveša gan psihiatrija, gan likuma burts.

Vai šis apziņas stāvoklis mazliet neatgādina mākslas tapšanas procesa augstāko punktu, kad starp autoru un darbu izzūd robežas un visu diktē iracionāla, bet tomēr dzelžaina loģika? Mākslinieks radošas ekstāzes brīdī tieši tāpat, bez abpusējas piekrišanas, pakļauj savai iecerei materiālu, smacējot to ar savu vienpusējo mīlestību.

Tādēļ, kamēr domu noziegums vēl nav ne krimināli, ne administratīvi sodāma rīcība, kamēr esam pacēluši aizkara malu, kuru ikdienā izliekamies nemanām, ļausimies pārdomām par slepkavību kā tīru mākslu. Ja ikdienā šādu salīdzinājumu ierobežo humānisma ideāli, mēģināsim uz brīdi tos piemirst.

Nāves fetišs mūsu kultūrā nav nekas neierasts, ja vērojam, cik liela nozīme tajā piešķirta bēru organizācijai un visam ar to saistītajam. Tik ļoti apbrīnojot nāvi, šķiet netaisnīgi atsevišķos gadījumos nenovērtēt tās cēloņus, ļaundara lomu piešķirot pat tādam slepkavam, kurš savas rīcības kulminācijas brīdī nav bijis piesaistīts tradīciju balasta mucām.

It kā jau vienojāmies, ka nekoncentrēsimies uz sociālo padibeņu izdarītajām slepkavībām, kas veiktas, materiālu un politisku motīvu vai zemisku instinktu dzītas. Tāpat šajā gadījumā mūs nevar interesēt, piemēram, sievas, kas ģimenes strīdā ar terīni nositušas savu laulāto, vai nabaga šoferīši, kas nejauši notriekuši gājēju piecu promiļu reibumā. Šajā žanrā īsti mākslinieki no amatieriem atšķiras ar to, ka viņu vienīgais dzinulis ir nepieciešamība īstenot savu vīziju, kurā nav vietas sīkmanīgam savtīgumam vai sadzīviskām nejaušībām.

Šī tēma, protams, nav jauna. Jau 19. gadsimtā dīvainais opija cienītājs Tomass de Kvinsijs sarakstīja grāmatu “Slepkavība kā viena no mākslām”. Šajā grāmatā viņš kritiski apskatīja kāda augstāko aprindu kluba saietus, kuros dominēja nosaukumā minētais mākslas akts. Atsaucoties uz paša Kvinsija citēto lektoru: “Cilvēki sāk apzināties, ka patiesi skaistas slepkavības radīšanai nepieciešams šis tas vairāk nekā divi aprobežotie – upuris un pats slepkava, nazis, maciņš un tumša šķērsiela. Kompozīcija, džentlmeņi, tēlu izkārtojums, gaismēnu spēles, poēzija un izjūta – lūk, nepieciešamie nosacījumi, lai veiksmīgi īstenotu šo nodomu.”

Tātad mūsu interesei atbilstošākā kategorija varētu būt sērijveida slepkavas, maniaki u.c. radošas personības, kuru motīvi nav viennozīmīgi skaidrojami vai tā arī paliek neatklāti.

Mākslinieciska žesta nozīme te piešķirta pat niecīgākajam sīkumam. Tā, piemēram, atsevišķu mākslinieku gadījumā vērojamas atšķirīgas tendences upura izvēlē. Tas var būt nejauši redzeslokā nonācis vēlīns gājējs vai, tieši otrādi, indivīds, kuru meistars iepazinis ilgākā laika periodā, tādējādi kairinot savu iztēli. Īsti meistari, nonākuši pie viena galda, noteikti strīdētos, aizstāvot katrs savu koncepciju: piemēram, ko iesākt ar mākslas darbu, kad tas pabeigts? Vieni uzstātu, ka ir saprātīgi nedzīvo ķermeni slēpt pēc iespējas tālāk no savām mājām, turpretī citi apgalvotu, ka mākslas darbs nevar tikt uzskatīts par pabeigtu, ja mākslinieks ar to neturpina uzturēt saikni arī pēc upura nāves, glabājot līķi saldētavā vai piemājas dārziņā. Trešie cirstu dūri galdā, oponējot, ka darbam jābūt izstādītam. Pēdējais vairāk raksturīgs meistariem, kuri sevi neierobežo ar upura nāvi, bet rituālā godbijībā turpina veidot iesākto, būdami droši, ka humānisms nav uzskatāms par patiesības augstāko instanci, bet cilvēka galva ir glītāka, ja matu vietā tajā iedzen dažas naglas un rokas samaina vietām ar kājām (iespējas te ir bezgalīgas). Par šīs tradīcijas aizsācēju var uzskatīt Džeku Uzšķērdēju. Viņš Vaitčapelas apkaimē notvertos naktstauriņus apstrādāja ar ķirurģisku precizitāti. Reiz viņš esot atstājis uz pannas neapēstas upura aknas, un šis žests pat rūdītākajiem 19. gadsimta Londonas konstebliem licis saļimt viņa mākslas darbu priekšā. Tā kā šī aukstās mākslas lielmeistara personība joprojām nav identificēta, man tuvākā no versijām šķiet tāda, ka Džekam Uzšķērdējam arī ikdienā bijusi saistība ar mākslu – jeb, precīzāk, tas bijis angļu impresionists Volters Sikerts, kura neskaitāmajos darbos līdz pat sīkumiem, kas tobrīd varēja būt zināmi tikai policijai, attēlotas vietas, kurās viesojies Džekijs. Tādā gadījumā varētu pat uzskatīt, ka viņš radījis precedentu konceptuālai mākslai, kurā autors, slēpjoties aiz svešas identitātes, kopējis pats savus darbus, izraisot skatītājos neizpratni par to, kas tad īsti bija pirmais – glezna vai tās prototips dzīvē. (Par Voltera Sikerta iespējamo saistību ar šīm slepkavībām brīnišķīgu pētījumu veikusi amerikāņu žurnāliste Patriša Kornvela.)

Čārlza Mensona ģimenes atvases, viesojoties tobrīd prombūtnē esošā Romana Polaņska villā, ne tikai nogalināja viņa stāvoklī esošo sievu Šāronu Teitu un vēl dažus kinoindustrijas darbiniekus, bet arī atstāja uz sienām ar upuru asinīm rakstītus grūti saprotamus vēstījumus, ko tikpat labi varētu uztvert kā apzinātu, Holivudas meinstrīmam pretstatītu absurdu žestu.

Atkarībā no žanra mākslas darba neatņemama sastāvdaļa ir arī tā ilgstamība laikā. Tā var būt mūžība, kurā pazuduši nenotvertie Džeks Uzšķērdējs un jauno pārīšu vajātājs Zodiaks, vai, piemēram, laikposms, kurā uzņemt vairākas seriāla Ļesopolosa¹¹ sezonas.

Par īpašu šedevru uzskatāms Rotenburgā dzīvojušā Armīna Meivesa darbs, kura veidošanā labprātīgi iesaistījās arī viņa upuris un mīļākais Jirgens Brandess. Iepazinies ar Meivesu internetā, Brandess devās uz Rotenburgu, valdot trīsas no domām, ka drīz piepildīsies viņa sapnis tikt apēstam (vēlmi tikt apēstam viņš jau iepriekš bija izteicis kādā interneta kanibālu čatā). Tas bija džentlmeņu cienīgs mielasts. Pēc homoseksuālām rotaļām Armīns savu mīļāko sazāļoja, nogrieza viņa dzimumlocekli, pagatavoja un servēja uz vakariņu galda divām personām. Kad ar Abendessen akurātie vācu kungi bija tikuši galā, Armīns savu mīļāko nogalināja, sadalīja gabalos un pārtika no viņa gaļas līdz pat brīdim, kad pazudušajam Brandesam uz pēdām nāca policija un lika cienījamajam mākslinieka kungam turpmāk pāriet uz krietni vien pieticīgāko cietuma barību.

Kino lauciņā visvairāk lauru plūcis Rostovas apgabala skolēnu tūrisma pulciņa vadītājs Anatolijs Sļivko, kurš ar saviem audzēkņiem bieži devās pārgājienos tālu no apdzīvotām vietām un pionieru starpā bija izpelnījies tādu uzticību, ka viņi (tie, kuri atgriezās no pārgājieniem) mājās pat nestāstīja, ka foršais skolotājs viņiem praksē mācījis, kā izturēt spīdzināšanu ienaidnieka gūstā. Pats bērnībā kļuvis par aculiecinieku avārijai, kurā cieta bariņš pionieru, viņš tā arī nespēja atbrīvoties no atmiņām par baltajiem pionieru krekliem un kurpēm. Uz individuālām izdzīvošanas nodarbībām viņš aicināja tikai labākos audzēkņus un vienmēr tiem piekodināja rūpīgi saposties. Parasti šīs individuālās nodarbības beidzās neveiksmīgi: acīmredzot izraudzītie mācekļi pietiekami labi neuzklausīja skolotāja padomus par to, kā izdzīvot, karājoties cilpā. Vēlāk viņu atliekas, sakārtotas dažādās kompozīcijās, tika atrastas nodarbību vietās, bet paša Sļivko dzīvoklī tika atrasts liels daudzums zēnu apavu, daļa no tām – ar dedzināšanas vai zāģa pēdām. Jā, tā nav dzīve, tas ir kino: gan kolektīvos pārgājienus, gan individuālās nodarbības nopelniem bagātais pedagogs iemūžināja ar amatieru kameru, bet safilmēto materiālu glabāja pionieru namā.

Visubeidzot, vēlos izrādīt cieņu vecmeistaram Edam Gīnam. Lai gan pie sērijveida slepkavām viņš pieskaitāms tikai nosacīti, jo zināmi tikai divi viņa upuri, Gīna apsēstība ar nāvi un mirušiem ķermeņiem ir apbrīnas vērta. Zaudējis mīļoto māti, Eds nespēja ar to samierināties un drīz vien sāka pats sevi identificēt kā sievieti. Un, lai burtiski iejustos sievietes ādā, viņš zem parastajām laucinieka drānām ikdienā nēsāja no sievietes ādas šūtu korseti ar viegli atpazīstamām dzimuma pazīmēm. Ādas viņš ieguva, uzrokot svaigus kapus. No atgriezumiem viņa prasmīgajās rokās tapa arī maciņi, jostas un citi tautas daiļamata izstrādājumi. Vietējie iedzīvotāji viņu atcerējās kā lāga vīru, kuram vienmēr varējuši atstāt pieskatīt bērnus. Savukārt bērni gremdējās atmiņās par to, kā tēvocis Eds viņus izklaidējis ar stāstiem par pirātiem un koncentrācijas nometnēm, labprāt kavējoties pie spīdzināšanas ainām.

Diemžēl šī gremdēšanās slavenu cilvēku biogrāfijās jānoslēdz ar skumju un paradoksālu pareģojumu. Tā pati sabiedrība, kas radījusi šos vecmeistarus, sāk akceptēt arvien rafinētāku seksa rotaļlietu radīšanu. Jau pieejamas ar pasaules tīmekli savienojamas lelles, kas gatavas īstenot ikvienu cilvēka iegribu. Taču, kā brīdina austrāliešu kiberdrošības eksperts Niks Patersons, tas ir īsts izaicinājums hakeriem – pārprogrammēt lelles tā, lai tās sāktu slepkavot savus saimniekus. Varbūt tieši tā mūsdienās cilvēks beidzot tiks izkonkurēts no radības troņa, kuru, nevienam nejautājot, uzurpējis savai resnajai pēcpusei.