Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Attēls bija pārsteidzošs – seksualizēts un grotesks ēzeļa, sievietes, velna un putna sajaukums. Briesmonis stāvēja pie upes ar pils tornī plīvojošu pāvesta karogu fonā. Tas bija kokgriezums 1523. gadā Vācijā iespiestā pamfleta “Divu pretīgu figūru skaidrojums” pirmajā lapā.
Pamfleta autori ir galvenie protestantu reformatori Mārtiņš Luters un Filips Melanhtons. Ar nolūku ievietojot atbaidošo radību pirmajā lapā, Melanhtons atsaucās uz runām par Tibras upē manītu peldošu “pāvesta ēzeli” kā pierādījumu perversajām pāvesta zvērībām. Slavenais teologs balstījās uz baumām, kas bija izplatījušās pēc plūdiem Romā 27 gadus iepriekš, un viņš tās pasludināja par neapstrīdamu faktu: “Šis pretīgais tēls tik precīzi ataino un simbolizē visu pāvesta valstības būtību, kā to neviens nebūtu spējis izdomāt.”
Pamflets kļuva ļoti populārs un tika vēl daudzkārt izdots un tulkots. Lai gan tas var šķist dīvaini, lasītāji un analfabētiski skatītāji pieņēma, ka gan šis attēls, gan Melanhtona skaidrojums ir patiess. Pat latīņu Traktātā par briesmoņiem, ko pēc 50 gadiem izdeva Francijā, šī briesmoņa eksistence netika apšaubīta, bet – ar vienu atšķirību. Saskaņā ar katolisko traktāta autoru pretīgā figūra simbolizēja nevis pāvestu, bet gan Lutera kroplīgo mācību.
Mūsdienās par Gūtenberga iespiedmašīnas izgudrojumu mēs lielākoties runājam ar cieņu. Jaunā tehnoloģija, protams, veicināja ideju apmaiņu un zinātnisko revolūciju. Taču, gluži tāpat kā sociālie tīkli, iespiedmašīna arī veicināja baumu un viltus ziņu izplatību sensāciju vērpēju pamfletos un uzsaukumos. Tāpat kā mūsdienās, šo dezinformāciju bieži uzskatīja par patiesu.
Tādējādi Gūtenberga izgudrojums ļāva vairot briesmoņus. Bez “pāvesta ēzeļa” bija arī “Ravennas briesmonis” – ar vienu ragu, diviem sikspārņa spārniem, hermafrodītisku ķermeņa apakšdaļu un ērgļa nagiem. Tikpat populārs bija “mūkteļš”, ko Luters skaidroja tajā pašā pamfletā, kur Melanhtons rakstīja par “pāvesta ēzeli”. Šim teļam, kas, kā runāja, dzimis Saksijā, āda bija tā deformēta, ka tas izskatījās pēc mūka.
Paralēles ar mūsdienām ir pārsteidzošas. Lai arī diez vai kāds vairs ticētu “mūkteļam”, gandrīz 40% amerikāņu turpina ticēt “lielajiem meliem”, ka 2020. gada vēlēšanu rezultāti tika viltoti. Un viņi tic par spīti tam, ka visi apgalvojumi par plaša mēroga vēlētāju krāpšanu izrādījušies nepatiesi. Tāpat arī joprojām plaši izplatītas ir pretvakcīnistu teorijas, kuru piekritēji vakcīnas uzskata par bīstamām vai pat par ļauniem, valdības kontrolētiem implantiem.
1523. gada pamflets par “pāvesta ēzeli” radās no arvien pieaugošas savstarpējās atsaukšanās citam uz citu. Baumas par Romas briesmoni vispirms izplatījās mutvārdos un vēstulēs. Tad briesmoņa attēls gravējumos un kokgriezumos izplatījās drukātā veidā. Pāreja no viena informācijas līdzekļa uz citu vairoja stāsta ticamību, veicinot arī jaunu nostāstu, jaunu izdevumu un tulkojumu parādīšanos.
Mūsdienās picageita, QAnon un lielo melu teorija internetā radās un izplatījās līdzīgi. Galvenā atšķirība ir tāda, ka mūsu savstarpējās atsaukšanās cilpas darbojas ātrāk. Un baumas tagad no nostāstiem, vietnēm un sociālo mediju platformām izplatās uz drukātajiem medijiem, radio, televīziju un atpakaļ. Dažādos vēstures brīžos stāsta aprite, pārvietošanās uz citu mediju un atkārtošana palīdzējusi palielināt tā izplatību un ticamību; šo procesu vēl jo vairāk veicina stipras negatīvās emocijas, kā dusmas un sašutums.
Skaidrs, ka baumas maldina. Un tās bieži tiek izmantotas kā ierocis un pārvērstas mērķtiecīgā dezinformācijā un propagandā. Bet populārās baumas gandrīz nekad nav pilnībā aplamas. Tās drīzāk ļauj izpausties kolektīvām bailēm un vēlmēm, sajaucot faktus ar izdomājumiem un balstoties uz īstām problēmām – pāvesta korupciju vai pieaugošu sabiedrības nevienlīdzību.
Ņemsim par piemēru QAnon – dīvainu baumu, sazvērestības teorijas un kulta hibrīdu. Nav nekādu pierādījumu QAnon apgalvojumiem par sātanisku, kanibālistisku demokrātu elites pedofilu sazvērnieku grupu, kas cīnās pret mesiju, vārdā Donalds Tramps. Bet ir plaši dokumentēts, ka ietekmīgas grupas – katoļu baznīca, internātskolas, valsts sporta organizācijas – ir atļāvušas un piesegušas pastāvīgu, sistemātisku savu locekļu un darbinieku seksuālo vardarbību pret nepilngadīgajiem. Tādējādi aplamie QAnon apgalvojumi atrod dzirdīgu auditoriju, jo sasaucas ar īstiem skandāliem un dziļu neuzticību mūsu pašreizējam stāvoklim.
Cits piemērs: 1750. gada maijā Parīzē valdīja īsts bažu un galēju izdomājumu sajaukums. Baumas izraisīja nemierus, un saniknotais pūlis nogalināja vairākus policistus. Baumoja, ka karalis Ludviķis XV ir slims ar lepru un cenšas izārstēties, mērcējoties bērnu asinīs; baumas acīmredzami atsaucās uz antisemītiskajām apsūdzībām par asiņu izmantošanu ebreju rituālos. Tomēr šīm baumām plaša sabiedrības daļa noticēja reālu notikumu dēļ: īsi pirms dumpja policija, cenšoties ieviest pilsētā kārtību, bija Parīzes ielās arestējusi klaidoņus bērnus.
Vēsturē ir gadījumi, kad baumas var tikt aizvietotas vai pārveidotas, ja palaiž apritē citu stāstu, kura plaša izplatība aizēno dezinformāciju.
1843. gadā amerikānis Ričards Ho izgudroja rotācijas iespiedmašīnu, kas sekmēja strauju pamfletu un lētu avīžu daudzuma pieaugumu ar bieži vien apšaubāmām ziņām. Tāpat kā agrīnajā Gūtenberga periodā, jaunajiem informācijas aprites veidiem bija divējāda loma: tie veicināja apgaismību un vienlaikus pastiprināja baumas un dezinformāciju.
Viens no teorētiskajiem tekstiem, kas izmantoja šo abpusgriezīgo aprites spēku, bija Marksa un Engelsa “Komunistiskās partijas manifests”. Pirmoreiz īsais pamflets tika publicēts 1848. gadā – piecus gadus pēc Ho rotācijas iespiedmašīnas izgudrošanas.
Markss un Engelss pievērsa uzmanību ne vien industrializācijas un tirgus izraisītajām revolucionārajām pārmaiņām, bet arī jaunajām komunikācijas tehnoloģijām “tvaikoņiem, dzelzceļam un elektriskajam telegrāfam”, kas sekmējot vietējo un nacionālo robežu likvidēšanu un “pasaules literatūras” rašanos. Viņuprāt, tehnoloģiju atvieglotā komunikācija nenovēršami novedīšot pie politiskā progresa.
Tomēr Markss un Engelss apzinājās arī drukāto mediju ēnas puses. Manifesta beigu daļā viņi nepārprotami kritizēja vairumu sociālistisko tekstu, kas “ir apritē” 1848. gadā, minot, ka tie pieder pie “nekrietnas un nomācošas literatūras”. Šī frāze tikpat labi varētu raksturot Gūtenberga laika briesmoņu pamfletus. Bet 19. gadsimta 40. gadu kontekstā tā labi apraksta politisko dezinformāciju. Papildus vairākiem otršķirīgiem tekstiem, kas piedāvāja seklu sociālisma versiju, klīda arī baumas par komunistu apvērsuma draudiem. Jau pirmais manifesta teikums atsaucas uz šo briesmu stāstu apriti, paziņojot: “Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs.”
Manifests arī parāda buržuāziju kā varenu pretinieku, kas izveidojis neierobežotu pasaules tirgu. Tomēr šī briesmīgā spēka atraisīšana vienlaikus aizsākšot nenovēršamu vispārēju atbrīvošanos no kapitālistu ekspluatācijas “važām”.
Mūsdienās šī nenovēršamība rada pamatotu skepsi. Tomēr vēl joprojām ir tiesa, ka tīri racionāli atspēkojumi, kas atkārto nepatiesos apgalvojumus, kurus cenšas atspēkot, nespēj izbeigt baumu apriti. Manifesta sākumā šo baumu aprite minēta kā pierādījums tam, ka “komunismu kā varu jau atzīst visas Eiropas varas”. Markss un Engelss tādējādi izmantoja un novirzīja baumu aprites spēku, lai veicinātu paši sava naratīva izplatīšanu.
Patlaban pamfletu vietā vajadzīgi spēcīgi pretnaratīvi un video, kas sniegtu cerību un iedvesmu un varētu izplatīties sociālo mediju platformās. Tomēr svarīgu mācību var gūt arī no pieticīgā 23 lappušu pamfleta, kas publicēts 1848. gadā Londonā: plaši izplatot aizraujošus pretnaratīvus, var izmantot aprites spēku, lai pārspētu un aizēnotu dezinformācijas vairošanos.
© Public Books, 2024. gada 20. martā