Cietuma stāsti

Dzīvot Alkatrasā bija tas pats, kas dzīvot 200 litru mucā. Uz ārpusi nekas daudz neizsūcās; dzīves, berzējoties cita pret citu, savā nodabā grabinājās pa iekšpusi un atbalsojās tukšumā – un tā no gada gadā. Tur bija rīta migla un divi cietuma korpusi: divsimt vīru (pa vienam katrā kamerā), kuri ik pēc divām stundām nostājās pie savām lāvām, lai tiktu saskaitīti. Un tad vēl tā vienmuļā riņķa deja – allaž viena un tā pati. Katru desmito dienu izsniedza skuvekļus, katru trešdienu un sestdienu – karstu ūdeni, ar ko nomazgāties. Visas vēstules, pirms tās nonāca pie adresātiem, policisti izlasīja un ar rakstāmmašīnu pārrakstīja uz Alkatrasas papīra. Divas stundas dienā šo 200 kameru iemītniekiem bija ļauts uzturēties mūra iejoztajā iekšpagalmā starp ēkām. Seši stobri noraudzījās, kā ieslodzītie slāj šurpu turpu. Alkatrasas dzīve pēc laiciņa sāka dīvaini iespaidot katru, kurš mēģināja to dzīvot.

Dīvainākais, ko Ērls Džonsons tur pieredzēja, notika 1939. gadā, uzreiz pēc viņa ierašanās. Tas bija konflikts starp diviem nozieguma partneriem un labākajiem draugiem, vārdā Stenlijs un Džimijs Dī. Abi, tolaik vēl gluži zaļi puikas, bija vienā rāvienā sapelnījuši pa 50 gadiem katrs – brīdi pēc tam, kad Džimijs Dī bija pavēlējis kasierim izkraut uz letes kaudzīti naudas. Draugi dzīvoja cietuma pirmajā stāvā. Džimijs Dī noķēra un piejaucēja peli. Kādu pēcpusdienu viņš to aizdeva Stenlijam, kurš mazo grauzēju nejauši aizskaloja atejpodā. Atlikušo dienas daļu bijušie nozieguma partneri savā starpā nesarunājās. Kad kruķis izslēdza kamerās gaismu, Stenlijs atvainojās un novēlēja draugam labunakti.

– Tev pašam labu nakti, – Džimijs Dī atbildēja. – Lai tikai pienāk rīts, Stenlij; jaunu nakti tu vairs nesagaidīsi.

Stenlijam likās, ka Džimijs Dī dzen velnu, taču būtu rīkojies prātīgi, ja liktu brīdinājumu aiz auss. No rīta, kad sargs atslēdza durvis, lai izlaistu cietumniekus uz darbu, bankas aplaupītājs atriebās par peles nāvi. Abi nozieguma partneri iznāca gaitenī reizē, un Džimijs Dī caurdūra drauga vēderu ar paštaisītu dunci. Tas bija 30 centimetrus garš tērauda gabals ar noasinātu galu. Kad Stenlijs nonāca cietuma slimnīcā, viņa zarnas bija izgāzušās pa visu klēpi. Ērls Džonsons todien strādāja dienas maiņā par sanitāru un redzēja, kā policisti viņu ienes. Stenlijs nomira, pierāvis ceļus pie krūtīm – pūloties noturēt iekšā to, kas vēl bija palicis no viņa iekšām. Redzot viņa līķi, Ērlam Džonsonam radās spēcīga vēlēšanās pārvākties uz kādu citu vietu. Stenlija aukstā, zilā seja viņu pārliecināja, ka dzīve Alkatrasā ir taciņa, kas ved tikai vienā virzienā.

Nevar teikt, ka Ērls Džonsons pie tā nebija pieradis. Tāda nu bija tā viņa dzīve jau krietnu laiciņu. Savu lidojumu viņš bija sācis zemu, tāpēc, kad dzīve spārnus aplauza, kritiens nebija tik sāpīgs. Ērla pirmās atmiņas ir par Memfisas Svētā Pētera bērnunamu. Bāreņi gulēja pa desmit vienā divguļamā gultā – pa simtam katrā istabā. Viņi izkārnījās spaiņos, un vecākajiem zēniem vajadzēja satīrīt, ja kāds netrāpīja. Bērnunams iztika no tā, ko mūķenēm izdevās izdiedelēt no pilsētas noliktavām. Tie, kuriem bija 10 vai 11 gadu, visu dienu sēdēja un grieza no dārzeņiem sapuvušās vietas. Tie, kuriem bija seši vai septiņi, pieskatīja divgadīgos un trīsgadīgos. Sasniedzis 12 gadu vecumu, Ērls nolēma apskatīt pasauli un pārrāpās pāri žogam.

No Memfisas viņš aizbēga uz Laskasasu, turpat Tenesī, un tur septiņus gadus nodzīvoja kāda ārsta ģimenē. Ērls slauca govis, un par to viņam ļāva dzīvot pašam savā istabā. 1929. gadā ārsts parakstīja izziņu, ka Ērls ir pilngadīgs, un viņš pieteicās dienēt armijā. Tas bija veids, kā izdzīvot Lielās depresijas gados, taču nekāds karavīrs no ierindnieka Džonsona tā arī neiznāca. 1936. gadā viņu ar negodu padzina no 28. kājnieku pulka. Tad Ērls, no jauna civilā, izplānoja sev jaunu karjeru.

Tas bija sava veida sīkais bizness. Ērls braukāja pa valsti, no Ilinoisas līdz pat Džordžijai, uzpērkot no trūcīgiem noliktavu seržantiem ASV armijas mašīnpistoles. Ieročus viņš tālāk nogādāja līdz nelielai sānieliņai aiz kāda Čikāgas ziedu veikala, kur krāva tos rožu kastēs. Rūpals veiksmīgi darbojās līdz 1937. gadam, kad viss sagāja grīstē. Augustā Ērlam Džonsonam izvirzīja apsūdzību valsts īpašuma zādzībā. Viņu notiesāja, piespriežot trīs gadus cietumā. Šajā brīdī tikpat kā bez viņa ziņas un pilnīgi bez viņa piekrišanas Ērla Džonsona dzīve sākās pa īstam.

Laikā no 1937. līdz 1973. gadam Ērls Džonsons notiesāts par deviņiem likuma pārkāpumiem un viņam piespriesti 30 gadi labošanas iestādēs. Daži no piespriestajiem sodiem pārklājās, citi sekoja viens otram. Ja visu saskaita, ņemot vērā reizes, kad viņš par priekšzīmīgu uzvedību atbrīvots priekšlaicīgi, 21 no pēdējiem 36 gadiem Ērls pavadījis cietumā. Šo 20 gadu laikā Ērls Džonsons atsaucās uz 12 dažādiem vārdiem. Pirmie pieci no tiem bija 4724, 6393, 56139, 58972 un 62268. Katros no 21 Ziemassvētkiem sargs viņam izsniedza papīra turzu ar ledenēm – gluži kā savulaik mūķenes Svētā Pētera bērnunamā. Pirmo vēstuli aiz restēm Ērls sagaidīja 1949. gada nogalē Levenvortas cietumā, bet pirmo pusstundas apciemojumu – 1962. gadā.

Raugoties uz Ērlu Džonsonu, skaidri saskatāmas šo gadu atstātās pēdas. Lai kur viņš ietu, 63 gadus vecais vīrs visur sev līdzi velk bronhiālās astmas, emfizēmas, plaušu fibrozes un diabēta nastu. Ērls spriež, ka drīz mirs. Viņam ir daudz atmiņu, taču tās visas kā rāmis iejož betona mūris ar sargtorņiem katrā stūrī. Nav daudz, ar ko lielīties pēc šiem nodzīvotajiem gadiem, taču Ērls Džonsons jums pats tūdaļ atzītu, ka nekā cita viņam arī nav.

– Es paliku zaudētājos, – viņš saka. – Uz to jau viss gāja no sākta gala. Es piedzimu nepareizajā vietā un nepareizajā laikā un, kāds biju, tāds arī paliku. Mani varētu saukt par apstākļu upuri.

Nevar teikt, ka Džonsons pats būtu mēģinājis ko vērst par labu. Kopš dienas, kad Ērls pirmo reizi spēra kāju viņpus restēm, viņa pirkstu kauliņi bija mūžam nobrāzti, bet jaunais prāts vedināt vedināja meklēt nepatikšanas. Cietuma mūri lika kņudēt viņa muskuļiem un uzdzina drebuļus. Tā bija Luisbērgas Federālā labošanas iestāde, apjozta ar 12 metrus augstu ķieģeļu un akmens mūra sētu, ko uzmanīja līdz zobiem bruņoti sargi. Tajos laikos Luisbērga bija bēdīgi slavena un skarba vieta, īpaši ziemā.

Kad pagalmu klāja sniegs, nevienu ārā vairs nelaida. Lai pārvietotos no vienas ēkas uz citu, vajadzēja izmantot pazemes tuneļus. Tuneļos ievēroja īpašu etiķeti, kas nebija spēkā nekur citur. Ja tev gadījās vienatnē sastapties ar sargu, tu varēji viņam sadot bietē, un viņš nevienam par to pat neiepīkstējās. Tas pats likums bija spēkā arī pretējā veidā. Ērls ātri apguva cietuma manieres. Vēl nebija pienācis marts, kad viņš jau bija kļuvis par liecinieku pirmajai slepkavībai.

Šai lietā bija iejaukts Sems Dorsijs, viens no Ērla īru draugiem no Čikāgas. Dorsiju pirms kāda laika bija paņēmis priekšā kāds no vecajiem cietumniekiem – izdrāzis viņu pakaļā. Tagad viņš gribēja atriebties un pasauca palīgā draugus. Viņi noķēra veco cietumnieku tunelī, nākot no pusdienām, un piekāva viņu līdz nāvei. Aizdomās turēja Ērlu un vēl piecus citus, taču pierādīt neko neizdevās. Tomēr viņus visus iemeta Bedrē.

Bedre bija 12 kameras, katra pusotru reiz divus metrus liela, ar turpat grīdā iebūvētu atejas caurumu. Nebija ne apkures, ne gultas – tikai viena sega, ar ko naktī apsegties. Ārā bija mīnus 15 grādi, un kamerā apsarmoja sienas. Katru dienu Bedres iemītniekiem izsniedza bļodiņu ar kāpostu un burkānu atgriezumiem un divus litrus ūdens. Katru trešo dienu viņiem tika maltīte no tā, ar ko baroja pārējos ieslodzītos. Pavadījis Bedrē 42 dienas, Ērls atgriezās uz savas lāviņas – vēl negantāks nekā pirms tam.

Šis nešpetnais noskaņojums uzspieda liktenīgu zīmogu Ērla nākotnei. Nākamajā ziemā viņš atkal pabija Bedrē. Šoreiz tas notika pēc kašķa ēdnīcā. Ievainoto nebija, bet kautiņa laikā kāds cietumnieks nomira ar sirdslēkmi. 18 cilvēkus, kuri notikumos bija iesaistījušies vissparīgāk, iemeta Bedrē un apsūdzēja slepkavībā bez iepriekšēja nodoma un nemieru plānošanā. Par vainīgu atzina tikai Džo Linču, kuram piesprieda 20 gadus. Pārējos izsūtīja uz ASV cietumu sistēmas nomaļākajiem nostūriem. Visiem tagad dosjē bija ieraksts “bīstams”, un viņi vairs nedrīkstēja satikties. Ērls un seši citi nonāca Alkatrasā. Citu cietumu pagalmos Alkatrasu sauca par Klinti, un tādam zemākās līgas zaglim kā Ērls šī vieta bija īsta leģenda. Klints bija Ērla tuvākā saskarsme ar lielo noziedzību. Kopš brīža, kad Ērls ieradās Alkatrasā, viņš citu pēc cita sastapa cilvēkus, par kuriem parasti tikai lasa laikrakstos. Ērlam pašam dzīve nebija dāvājusi īpašu slavu, bet nu viņš vismaz varēja to pavadīt starp cilvēkiem, kuru vārdi tika piesaukti katrā amerikāņu ģimenē.

Ap to laiku, kad Ērls cietuma vagonā bija ceļā uz rietumiem, Alu Kaponi no Alkatrasas pārveda uz Termināla salu. No tiem, kas bija palikuši uz Klints, lielākās slavenības bija Alvins Karpiss un Ložmetējs Kelijs. Katram no viņiem pagalmā bija pašam savs stūris. Ieradies Alkatrasā, Ērls dzirdēja čukstus daudzinātus viņu vārdus, un nepagāja ilgs laiks, līdz viņš abus satika pats.

Ar Karpisu viņš iepazinās vistuvāk. Viņi mēdza kopā pastaigāties pa pagalmu. Karpiss lielākoties runāja par to, cik ļoti baidās nomirt cietumā. Ik reizi, kad šī doma izšāvās cauri Karpisa prātam, likās, ka viņa galva pārakmeņojas. Vairāk par visu viņš vēlējās mirt brīvībā – ielās. Karpisa bažām bija pamats. Viņa spriedumā bija ierakstīts “30 gadi”, un šķita, ka valdība to domā nopietni.

Laikos, kad Alvins Karpiss vēl staigāja apkārt, aplaupīdams bankas kopā ar Māmuļas Bārkeres bandu, žurnāls Time viņu iesauca par Baiso, un šī iesauka pielipa. Pēc piedalīšanās kāda Mineapolisas baņķiera nolaupīšanā Baiso Karpisu pasludināja par bīstamāko noziedznieku ASV. FIB Karpisu tvarstīja trīs gadus. Reiz Atlantiksitijā viņš nonāca aplenkumā, bet atšaudoties pamanījās no tā izlauzties. Septiņus mēnešus pēc šī incidenta Karpiss uzrakstīja vēstuli FIB šefam Džonam Edgaram Hūveram, piesolot uzspert viņu gaisā, ja vien radīsies tāda izdevība. Šāda izdevība neradās. 1936. gada maijā Karpisu saņēma ciet brīdī, kad viņš nāca laukā no kādas dzīvojamās ēkas Ņūorleānā; viņš nepaspēja pat izšaut. Hūvers nofraktēja lidmašīnu, lai pašrocīgi nogādātu Baiso atpakaļ uz Ņujorku.

– Karpiss teica, ka dzīvu viņu ciet nesaņemšot, – Hūvers paziņoja presei, – taču mēs viņu apcietinājām bez neviena šāviena. Tas parādīja, ka viņš ir nožēlojams gļēvulis. Viņš bija pārbijies līdz nāvei.

Tolaik Hūveram runājot vaigi vēl neļumēja. Raugoties cauri zibspuldžu ugunīm, viņš izskatījās dzelžains un bīstams kā lāču lamatas. Tajā pašā nedēļā, uzreiz pēc Karpisa notveršanas, Kongress Hūveram piešķīra pirmo algas pielikumu.

Reizēm Karpiss pacēla galvu, ļaudamies jūras vējam, un runāja par Džonu Edgaru. Ik reizi, izrunājis šo vārdu, viņš nospļāvās.

– Tas maita ir gļēvulis, – Baisais teica. – Pilnīgs gļēvulis. Viņš ir cūka, turklāt izvirtulis. Tu paskaties uz viņu. Viņš nav precējies un dzīvo kopā ar jauniem FIB aģentiņiem. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ko tas nozīmē. Nē, ser, es jums saku – nudien.

Ērls Džonsons Alkatrasā neuzkavējās ilgi. Cietuma priekšnieks nolēma, ka viņa termiņš ir pārāk īss, lai to pavadītu tik stingrā režīmā, un apsolīja jau rudenī sūtīt viņu ar vilcienu uz austrumiem.

Lieki teikt, ka Ērlam neviens nepiedāvāja izvizināties smalkā guļamvagonā. Mūsdienās cietumniekus pārvadā autobusos, bet tajos laikos izmantoja vecmodīgus dzelzceļa vagonus. Tie šķērsoja valsti pa maziem gabaliem, ik pēc laiciņa apstājoties uz rezerves sliedēm un piekabinoties pakaļgalā jebkuram vilcienam, kas devās Kanzasas virzienā. Vagonā pie katrām durvīm bija tāds kā būris sargu drošībai, bet pārējo telpu aizņēma soli, uz kuriem pa diviem sēdēja ieslodzītie. Katrs pāris bija savā starpā saķēdēts pie delnas locītavām un potītēm, un katrs no abiem cietumniekiem piedevām vēl arī pie dzelzs riņķa grīdā; viena roka bija atstāta brīva, lai varētu paēst.

Kad vilciens devās ceļā, Ērls bija bez pārinieka un sēdēja, saķēdēts pats ar sevi. Baumoja, ka pa ceļam uzņemšot vēl kādu cietumnieku. Un tik tiešām, pusdienu pēc izbraukšanas no Klints vilcienu sagaidīja kāds oldsmobīlis. Kruķis atslēdza Ērla roku un kāju dzelžus un lika pabīdīties. Kad ar troksni atvērās vilciena durvis, vagonu pāršalca klusināta murdoņa. Cietumnieks, kurš sēdēja aiz Ērla, bija Čikāgas itālis. Viņš iebakstīja Ērlam ar elkoni.

– Paklau, Džonson, – viņš čukstēja, – tevi saslēgs pārī ar Alu Kaponi.

Ērls pagriezās, lai paskatītos, un izrādījās, ka tā ir taisnība. Pa vagona eju uz viņu pusi tik tiešām virzījās pats Lielais Vīrs. Viņš kustējās lēni, un viņa miesa vilnīja kā kaudze pakusuša vaniļas saldējuma. Kapone apsēdās pie loga.

Bija 1939. gada nogale, un sifiliss jau bija vairāk vai mazāk atmērdējis Ala Kapones smadzenes. Viņš salēcās no katra mazāka troksnīša un miegā siekalojās. Kapone vēl bija spējīgs uzturēt sakarīgu sarunu, taču ar Ērlu viņš tikpat kā nerunāja. Viņš vienīgi trīs reizes pārjautāja, vai Ērls netaisās bēgt. Kapone bija pārliecināts, ka tagad, kad viņš jau ir tik tuvu brīvībai, kruķi tikai meklē ieganstu, lai viņu novāktu. Viņš negribēja Ērla dēļ nonākt zārkā. Visu pārējo laiku Kapone sarunājās tikai ar itāli, kurš sēdēja Ērlam aiz muguras.

– Ei, Kapones kungs, – itālis teica. – Uz Klints runā, ka jūs aizbraucot esot atstājis pamatīgu kaudzi naudas.

– Jā, – Kapone atbildēja, – kādus simt stabus. Tagad tos droši vien jau aizskalojis paisums. – Viņš apklusa un brīdi padomāja, tad piemetināja:

– Varbūt.

Kapone atkal apklusa un izpūta puņķus vagona kaktā.

– Kam jums cietumā tik liels piķis? – itālis jautāja.

Kapone tikai nosmējās. Viņš smējās ar skaļu kremšķi krūtīs, katru reizi viegli notirinot rokas.