Devītā sintezatora spožums un posts

Bērnībā es gāju bērnudārzā un negāju bērnudārzā.

1992. gadā, kad sāku mācīties Taurupes vidusskolā, tajā bija tik daudz skolēnu, ka bijušajā barona fon Tranzē muižas ēkā visiem nepietika vietas. Tādēļ pirmā klase par savu mājvietu ieguva bērnudārzu Zemenīte. Pirms tam no bērnudārza gaitām mani atbrīvoja māte, kas nevēlējās atkal pieredzēt abpusēji sāpīgos atvadu rītus, kādi viņai savulaik bija gadījušies ar manu brāli.

Zemenīte bija – un vēl arvien ir – specprojekta ēka, kas atgādina slimnīcas analīžu centru plaša, klaja zāliena vidū. Dažos korpusos visu pirmās klases laiku tā arī ne reizi netiku iegājis. Kā teica mūsu skolotāja Ineta, “nav tur ko meklēt”. Aizliegtā augļa saldums pievilka ne tikai mani: arī daži klasesbiedri pa laikam devās slepenās ekspedīcijās. Kārstījāmies gar logiem un durvīm, cenšoties izzināt noliegto teritoriju.

Reizēm gadījās, ka pie mums ārā iznāca Imantiņš – bērnudārza audzinātājas dēls. Laikam viņu varētu dēvēt par “problēmu bērnu”. Imantiņa intereses ļoti bieži nesaskanēja ar Zemenītes audzināšanas principiem: vardes ar un bez kājām, skudru kolekcijas sērkociņu kastītēs, dažādu dzīvās dabas produktu nogaršošana un nerimtīga vēlme uzspiest šo degustēšanu saviem biedriem un biedrenēm – tā bija Imantiņa ikdienas programma. Reizumis Imantiņš iznāca pie mums, cienīgs un lepns kā partizāns, un mēs izprašņājām viņu par bērnudārza dienas jaunumiem un ko šodien devuši pusdienās. Principā viņš bija vienīgā saikne starp bērnudārzniekiem un mums.

Un tad kādu pavasara pēcpusdienu mans klasesbiedrs Andris apvaicājās, vai es zinot, ka Imantiņš sācis šefot “mazos”, proti, jaunākos Zemenītes audzēkņus. Mani šī ziņa satrieca. Jautāju, ko tad viņš tādu dara, un Andris zināja teikt, ka aiztiekot un bļaustoties.

– Laikam arī, – viņš pieliecās tik tuvu, ka viņa elpā saodu pusdienu kotletes, – spļaudās.

Tā nu bija sarkanā līnija. Pret spļaudīšanos es izjutu kvēlu naidu. Tas sakņojās pagātnē, pirms vēl bijām pārcēlušies uz dzīvi Taurupē. Mūsu Pārdaugavas namā Mārtiņa ielā dzīvoja leģendāra persona, kuru varētu salīdzināt ar Pepiju Garzeķi. Viņa bija mana brāļa vecumā, tātad gadus sešus vecāka par mani, vasarraibumainu seju un garām, rudām bizēm, un sauca viņu Nadja. Un Nadja mēdza spļaut citiem sejā. Daudzi pagalma bērni to dabūja izbaudīt uz savas ādas, arī mans brālis. Es tiku cauri ar draudiem, bet manā apziņā Nadja tik un tā kļuva par arhetipu, kas iemieso absolūtu ļaunumu. Iespējams, tas bija saistīts arī ar tolaik valdošo nacionālo jūsmu: bija 1991. gads, un mūsu attiecības ar krieviem bija diezgan saasinātas.

Lieta bija nopietna. Par Imantiņa izdarību korelāciju ar Nadjas “galveno trumpi” es ne mirkli nešaubījos. Taču, lai stātos tiešā konfrontācijā, bija nepieciešami pierādījumi. Tā radās slepenā organizācija ar nosaukumu VAK¹Devītais sintezators.

Atskatoties uz Devītā sintezatora dibināšanas iemesliem, visdziļāko ietekmes avotu es rodu 90. gadu sākuma televīzijā, kur pakāpeniski sāka parādīties seriāli un filmas no Rietumiem. Pienesumu deva gan Ostankinas TV pielāgošanās aktuālajām tendencēm, gan dažādas kaktu programmas, kuras arvien labāk apguva brīvā tirgus principus. Tā pie jaunām un aizrautīgām acīm nokļuva dažādi stāsti par vienkāršās tautas aizstāvjiem, no DisnejaRobina Huda līdz A komandai, kuras stilīgā titru mūzika ar savu dinamiku iedarbināja manī pirmos testosterona
lādiņus.

Arī mūsu misijai bija nepieciešama komanda, un tai vajadzēja savu nosaukumu. Pieklājības pēc pajautāju Andra domas šai jautājumā, bet man jau bija skaidrs, ka nosaukumā jābūt vārdam “sintezators”. Tā bija svaiga aktualitāte mūsu ģimenē: brālim radinieki no Austrālijas bija atsūtījuši firmas Realistic sintezatoru, kura tehniskie parametri pilnībā atbilstu arī mūsdienu indie grupas vajadzībām. Arī es saņēmu dāvanu – mazu, zeltītu bruņurupuča piespraudīti, ko kaut kur pazaudēju.

– Var tā, – Andris apstiprināja, – tikai kaut kas jāpieliek klāt.

– Devītais sintezators, – es uzreiz izspēru.

Kāpēc tieši devītais? Nezinu. Varbūt nospēlēja tas, ka mana dzimšanas diena ir septembrī. Lai nu kā, nosaukums bija izdomāts, un nākamais solis bija uzzīmēt VAK afišu. Tas man neprasīja ilgu laiku, jo bērnībā zīmēju lielos daudzumos. Nu atlika vienīgi jautājums par biedru skaitu: vai ar mums diviem pietiks?