Dharmas kareivis

Viņš nekustēdamies stāvēja pie piecstāvu mājas. Ja cilvēks stāv pie ieejas durvīm vai alcheimeriski lūkojas uz namruni, viņš nebūt nepiesaista uzmanību, tāpat arī, ja stāv nostāk un veras augšup: no turienes var gaidīt kāda mestās atslēgas vai aizmirstu cepuri. Taču šajā gadījumā jauneklis atradās neloģiskā attālumā no durvīm, it kā būtu apstājies tur nejauši, tad piepeši nomiris, bet nezināmu iemeslu dēļ nebūtu saļimis uz asfalta. Mēs pienācām viņam klāt, biedrs nosauca mūsu abu vārdus, sastingušais cilvēks pasmaidīja un paspieda roku. Uz jautājumu, kāpēc viņš stāv tieši tur, Juris atbildēja, ka uzticas intuīcijai un tieši tā esot viņu novedusi šajā vietā. Apkārt esot mobilo telefonu zona, bet tajā punktā tā esot ievērojami vājāka. Un vispār, vajagot nevis iet racionāli, bet gan flanēt: šo vārdu jaunais paziņa bija aizguvis no Kastaņedas – tā ejot vilki. Tieši tas esot vienīgais iešanas dzinulis – paļauties uz iekšējiem orientieriem. Jura teiktais uz mani atstāja zināmu iespaidu, tādēļ nākamajās dienās arī es sāku “flanēt”. Drīz vien pēc flanēšanas sākšanas es satiku kādreizējos klasesbiedrus, kurus nebiju redzējis daudzus gadus, un varēju uzzināt, ka viens mācās jūrskolā, bet cits – ar tumšiem lokiem zem acīm – ir triju bērnu tēvs. Tāpat es arī vairākkārt uzskrēju virsū haotiski klaiņojošajam vietējam plānprātiņam, vārdā Viktors, kurš mācēja pēc saules noteikt laiku un runāja čerkstošā basā. Mūsu orbītas pārāk bieži krustojās, tāpēc es izdarīju secinājumu, ka Viktors arī nodarbojas ar flanēšanu.

Jā, bet Jurim, saprotams, nevarēja piezvanīt, jo no telefoniem viņš vairījās kā vampīrs no ķiplokiem, tādēļ nācās iet pie viņa ciemos uz labu laimi, cerot, ka viņš nav atkal kaut kur aizklīdis. Reiz es pat veicu eksperimentu un negaidot pieliku viņam pie sejas mobilo tālruni, lai pārbaudītu figuranta jutības pakāpi. Viņš skaļi iebrēcās un piekodināja man tā vairs nekad nedarīt.