Fragments no Oskara Seiksta romāna “Reitišku mads”

šīla i kšānti, viņ tūlaik vyss. nisabe avalokitešvara. smierts i sapyns, dharma mātri putra, dīvs ir tovs transego. sissi cytam, tiks pošam, slapkauņu pošslapkauneiba. bardo. teireibys gaisma, maņ cīši kit tovs vādara zūds. pīna, īdūdit sylta pīna itamā naļūtni soltajā manalā, syltu aleksandrīnis grīsmu nalaika duorzu ūļneicā. boltu i zaļu, vīnumā. iz mēru teļava kolna īdzert ar tiļni osvaļdu linardu, nūrauduot sauvē, īguoduot ištaru munu, cjaņ kuņ. zīdušus spuornāku gerehta. sīvīte tyveimuo sīvīte tuoleimuo, tei kuruos napasaukt vuordā. es reizi pasaucu, i muoga jai aizareja sovā duamutefā i sudobra gradzyns iz piersta aizmalnuoja.

ņūrkeiši ņurniki. katuks. eiktirnirs ratatoska. bāgu. nazkaidi puikeli truopej ar bumbu, vīnreiz, dūmoju navieški, ūtrureiz. puiši, jyus kuo – vysā jau? nūbāg. vīnu atgryužu, cytam ar tupat bumbu īlaižu par golvu. pamasta poliklinika. izskrīnu iz terasis. futbolisti nūbāg, vīns puikačs, leluokais, vēļ tai kai dzanās pakaļ, mikriesnis. pamastys, bet na cīši kū izjekerātys telpys. pleicku ružova linoleja greida, naspūdri zalis sīnys. vodu šketeris. skrīnu. prīškā paspeid susātivs. svīžūs atpakaļ, vēļ vīns. pasaruoda puiss, naz kur radzāts, palākā džemperī iz krekleņa, i ar samārktu drebu bļūdu rūkā. prosu, kai var tikt uorā. te laikam staigali viņ dzeivoj? nui, šys atsoka, jys teņuok ass pādejais. trubys syltonys, taitod bomžāki te var īt siļdeitīs, par tū ka piļneigi sevim radiatoru atslēgt navar – vysam stuovam reizē, suocam runuotīs. puiss izaver gona lieleigs, tyukstuos čiuliski ar latgalisku akcentu – pyrmuo piļsātā dzymušūs latgalīšu paaudze. nadabiskys kulturalisma manīris, dūmuot ka šofers banketā, palākais motu skupšks lieni nūtric, jys izteirejs maņ biksis, juos kolst iz radiatora, izaver piec septembra, bet kazyn par kū jau kurynoj. cik te nateirs vyss, nalabi, jys vērās i ruoda maņ apleik, dzeivūklis kai i dzeivūklis, drebu stričs nu sekcejis da durovu. maņ juoīt. pasaruoda juo bruoļs, propulst virtuvē, nui, ite saimineica asūt nu bolderaja, tei, kuruo vysbīžuok puorguļūte ar ružovuos muosiniškys veiru, tūlaik obeji te pasaruodūts.

bolderajītis veira nikod nav iz vītys. baudit vysu, meitinis, saunys, tavernys, solarejus, banketus! gruomotu apsaskaitejušys mes asam gona, struoduot vysleidza navā kur, perspektivu nikaidu, baudit vysu, meitinis, tai jei vysod šoka. īīt pruotā muosinīte nu škoļaru dacana. es pazeistu tū malnmotojū nu bolderaja, es jūs redzieju reizi ar dīvam leidzojū, pi kūpušku. bolderajītei veirs paduovynuojs sorkonceglu sātu pi bazneicys, iz tierga pusi, kur seņuok cītums, tī niu ūtrā stuovā kafejneica. pazemis eja nu juos izīt aiz piļsātys, pastuovonā pīšautrē, izaver piec piļskolna pīslaitis. mes ar muoti tī vīnu vokoru staiguojom, jei maņ izruodeja, tys ir pi autobusu pīturys.

niu maņ pa eistam juoīt. jys attaisa lūgu, bet te, šoka, nikur naizīsi. pogolmu nu vysu pušu apkļaun bryunu bloku sātuma perimetrs, četragons. iudiņs drebu bļūdā atdziss, mes vēļ klausomēs muzyku, runojam par dacanu. ir jau labi viņ pret vokoru, maņ pabais nu takaļu. trepu durovys, jys šoka, teņuok taisuos vīn iz vydu, iz pogolmu. jys attaisa lūgu sūploku ustobā, ite, lyudzu! otkon īīt pruotā akademiskuo muosiniška. bolderajīte juos veiram nav vīneiguo. ružovuo tū zyna, jys i naizalīk, par pādejū laiku stypri saveciejuse, pluonumi ružovi īsiermiejuši, jai ir pagaiši moti, to sorkojūs plēmu tai nasaredz.

iz sātu īdams vēļ sateiku klasisbīdru policistu. grybu paīt garom – naseņ pabeju atskurbtuvē, kur jys struodoj. piec pakauša i guojuma juo navar napazeit, da vēļ formā. jys izkraun depi iz sūleņa i stuosta, ka sīva (jīnaseņ kai preciejušīs) staigoj pa solarejim, pa saunom pādejā laikā, bejuse nazkaidā banketā. šys pats niu struodojs rajona padūmē par šoferi, to daudzi dorba, šoku i dreižuok taisūs paceli, koč i juolein, ka nagrybu īt ar jū kūpā, atpakaļ itamā pamastajā, bet, par breinumu, naizpaiseitajā poliklīnikā ar sorkonoju linoleja greidu i palākzaļom sīnom.

– to tev nav kur palikt, – konstatēju. malni džinsuota jei sēd iz muna golda, šņūrkaiņuotuos kuojis iz krāsla sakruovuse, brokāns leluo kuoja vys jau jū te atveds i pamets. juos desmitpierstu graffiti iz grīstu malnā guašā, rūkys apslauceit aizkorūs, trejs buču konjaks, atkusi īt, škeist vyss pa sīnom, pa špalerim, jei aizkiust iz divana.

– tu vari palikt, izviļksim tū lelū pusdalauztū gultu (munā šaurajā ustabeņā jei aizjam gondreiž pusi vītys), paga, tu dasaklausi da gola, byus dyžan gryuša nakts, par tū ka gulēt sūplok ar sīvīti... bet puorgulēt, nā, myusim ir par daudz lobys attīceibys, i piec ituo juos taidys vaira var nabyut.

kod ateimu nu virtuvis, ar pīņu i blīnim, jei ir sasaritiniejuse pakseitī i nasaver iz mane, deči da zuda saglauduse. jei mane napījam, kam asu taids, kaids asu, a, ka byutu, kai jei grybātu, jei napījimtu, kam tys vaira nabyutu es pats. tai vysmoz respektej, ka napījam. pījāmuse narespektātu. nažieleigī klasicisma laiku paradoksi korneja stilā, es jū grybu, bet dabuojs nycynuotu kai lauleibys puorkuopieju.

mes četrūs pusplyki, varbyut poliklīnika, varbyut baseins, tai kai mediciniskuo apsavieršona, kai dušys. muna bejušuo meitine vuoreigajim gurnu kaulim i nadajyukti bryunajim cičugolim kaļksnej ar cytu puisi zyluos mauduluzuos. klaknejam te kazyna dieļ kuo, treisinejam iz soltuos fližu greidys.

sapynā īguodoju cytu sapynu. garaņču ceļu aiz anva sātys tai kai iz ūzulu muižys pusi, dzelzceļa tyltu par rāznys upi pi pyrmuos stacejis. mežacierši, es kai jaunuokais asu dalykts vuoreit vakariškys. kartinga kuzova rāmī, kas apvylkts ar celofānu, nosojūs iz prīšku atpakaļ pa salējušu sprūževys ceļu, cikom jī sasāloša kaulaču sātā, kur jau godi divēji, kai nivīns nadzeivoj.

dīvām leidzojais sūplok ar tū nu bolderaja.

broņte maņ atraksteja, šoku evitai, jei sovūs šņūrkaiņūs i malnajūs džinsus.

– Šarlote voi emileja?

– es nazynu, paraksts vīnkuorši broņte. treju skaliņu ceļš. jyus asat redziejuši gaisu? proīt žmogs, saškeļvinej, var redzēt, kai sasajauc, sasamaisa, sasaplieš šovā storpā smuordi i smokys, leivinej zaltā sudobrā, nakti bīzuoks, dīnu pluonuoks, gaismenis (maņ, jei saceja, kai meži dyumokā, vasiļam vīšņu sorkoja, krokšam luoča zyla, sādūšajam galeigi īsasāduse, ka na redzēt, a ka syrdūs, to spierksts dzeļsteigys kai eža kažuceņs, leluokys voi sluobuokys, kai kod), zviereni pa mugorkauli jožgoj, syltī i soltī, dūmuot pa trubom.

mienesi tam es nanūlyku eksāmena, es jau stuosteju, puišam sirdī īsadaga līsme, sasalaseja stypruokī solys voini i nūsyta jū (psihs taids). i niu jei maņ atskriptorej, augustā, mes siedim iz betona apmalis, jei maņ nūpierkuse gluobšonys izpaleidzeibā veiklys kūrpis, jei muna izida neftida, vīnā olpā, šu tehnuta, sasajauc naatsaraun gebs nuta dzymušī nu seilu sāklys nu gaisuma iudīņa muola i muokūņa, iz gīdraču rūbeža, karš myužam i mīlesteiba tik vīnaidi mes, tik sovaiduoki, kai veirīts sīvīte, kai sīvīte veirīts, kurš niule, kuram olpa, tovi sorkainī brunči, o, bergelmir, rudzi tev kliepī da spola naktineicys i dīnu sylsme kai tu mani pījem huhs hauheta, sasavyn pādi luocika depem kai zeme mātroj zam rudzīņa kai cylvāki aizjyukst i naatjyuk vaira da reita. par kū sepinej aizdyuniejuši laiciņu prūdi nakts pīsasmāluši tenemuita augusta malnys, tok Šarlote, emileja, škeistūņs meikstūne, pajiemu virtuvē nazi, dūms dorbs, pruots nasamaisa pa vydu i ka na juos mozuos, kura tymā pat bārnuduorzā, kur nazkod es, jei palēkā bitlovkā, jau īsadūrbu acim kairajā pacicī, jei sēdēja pi televizora, catūrtdīne efeju zaļumā, pādeimuos vakariškys. ka na šarlotis emilejis – jei vēļ guoja pi žydu šauceitis, es navarātu juos nūsist šovā aizpruotā, dreizais Otrais, kas mudri mudreigi munā vītā paspiej vīn tikt leidza i nūsabreinuot, nu kurīnis sūmā žilete, jods i bints, pagiut īškērst jai i pierstu mutē iniciēt, tu prosavemīs, muos, vamaklūs moži bolti karjeristi, tī levitu bārni, dzeivis naškoluos guojušī. īdūmuots veiram, ītruopej maņ, tu, provokaceja staigojūšuo, ruzovais žvūrgzdyns kai zadyns aizvylktuo vādaru dzigā kai svuorpsts padusē, sagrīzt, sagrīzt, tu esi tam gotova, es prosu, a jei glupa ci natic vēļ, kod šoku, ka nūsisšu, ci tikpat troka, i es navaru – trokī ir sovejī, jei nadzer, jei nazyna seve, i tūlaik jei atlaiž ziņu (beidzūt), es asu izviļcs juos trokumu gaismā (navajag, es poša!), kuru jei apklusynoj ar tekstu, atbreivēt nu juos pošys procesa, meža kačinis sūli, kas nūleidzynoj nūdeveibu i nasavteibu aizadagdamam zaļam guņam juos ocūs, koč i pošam daītu duordži, jei plāstūs kai gryusna, mežains pīcstuoviņu apsādumā, guni īlu patimsī, blyzgainā čārmyušku palapē, paegļa kviepīņs. dur, jei šoka, ka na tu, to cyts, dzeivs naatsadūšu, jei sēd iz balkona leipsneigā laternu buolguma pusgaismā, globojās, cikom es lyudzūs allaha obrozam, jei nalāc, koč i Otrais viņ stuovs, es jū sazāļoju, zam padušu i vydā, o, sābriskais muedzin, kod pīdzyma meilums beidzūt salypušī sasvīdrojī moti storp lyupom, jei atsasauc dūmuotim tuo viņ i gaidejuse. morāle: kas juoizdora ar sīvīti, kaidā aptuomīnī, nav svareigi tu jū daboj ci nā, ir interesanti kai i kaida jei, kaba tūlaik syltums nu rūku vysmyužu kruotais voi mežogys kačinis acīņa dzalgums, naids bezdibīneigs, da pakauša nycynuojums, i tu vari jū nūsist, bet jei nikod da maitrejis nabyus tova. voi – nu byutuma sīvīte nīdre i gaideit atlaismis da pat armagedona kai pus pa sapyna traudumu sīvītis izolkumā da tuo ka puikača sepinī dabuot šovu muoti, juos kulaka plotais sukrums dāstais, stīgrejs i cītoni izstaipeigs.

šīla un kšānti, vien tad būs viss. nisabe avalokitešvara. nāve un sapnis, dharma mātri putra, dievs ir tavs transego. sitīsi citam, trāpīs pašam, slepkavu pašslepkavošanās. bardo. tīrības gaisma, man tik ļoti kut tavs vēdera zods. pienu, siltu pienu iedodiet šajā necilvēcīgi aukstajā manalā, siltu aleksandrijas vēju nelaika dārzu ceļos, baltu un zaļu vienkop, uz mēru teļavu kalnu, iedzert ar tiļni, osvaldu, linardu, paraudāt saujā, pieminēt ištaru manu, cjaņ kuņ. ziedošo spārnu gerehta. sieviete tuvā, sieviete tālā, vārdā nenosaucamā, es nosaucu reizi, un viņa noslīka savā duamutefā un sudraba gredzens pirkstā samelnēja.

ņurkīši ņurņiki. katuks. eiktirnirs ratatoska. bēgu. nez kādi puikeļi iemauc ar bumbu, vienreiz, domāju nejauši, otrreiz, jūs ko, džekiņi, galīgi nepieskaitāmi? aizbēg, vienu pagrūžu, otram ar to pašu bumbu ievelku pa pieri, pamesta poliklīnika, uzskrienu uz terases, futbolisti aizmūk, viens lielāks džeks vēl tā kā dzenas pakaļ, sakrēslo. pamestas, bet ne pārāk izčakarētas telpas, blāvi rožaina linoleja grīda, nespodri zaļas sienas, vadu murskuļi. skrienu, priekšā pavīd ēna. metos atpakaļ, vēl viena, parādās puisis, tā kā kaut kur redzēts, pelēks džemperis kreklam pa virsu, iemērktu drēbju bļoda rokā. prasu kā tikt ārā. te laikam tikai bomži dzīvo? kā tad, šis atsaka, pats esot viens no pēdējiem, trubas remdenas, klaidoņi nāk sildīties, jo pavisam jau radiatorus atslēgt nevar – visam stāvam uzreiz, sākam runāties, džeks izskatās gana plātīgs, mokās čiuliski ar latgalisku akcentu – pirmā pilsētā dzimušo latgaliešu paaudze, nedabiskas kulturālisma spēlītes, gluži kā šoferis banketā, nodreb pelēko matu cekuls, viņš iztīrījis manas bikses, tās kalst uz radiatora, izskatās pēc septembra, bet nez kādēļ jau kurina, kā te viss aizdirsts, nelabi metas, viņš skatās un rāda visapkārt, dzīvoklis kā jau dzīvoklis, veļas šņore no sekcijas līdz durvīm, man jāiet, uzpeld viņa brālis un pazūd virtuvē, jā, saimniece te esot no bolderājas, tā, kura visbiežāk pārguļot ar rozrožu māsiņas vīru, tad jau abi te pazīmējas.

bolderājietes vīra nekad nav mājās, baudiet visu, meitenes, – saunas, tavernas, solārijus un banketus! grāmatas esam pielasījušās līdz vemšanai, strādāt vienalga nav kur, perspektīvas nekādas, baudiet visu, meitenes, tā viņa vienmēr saka. atceros savmāsiņu no skolotāju ciema, es pazīstu to melnmataino no bolderājas, redzēju vienreiz ar dieva dubultnieku, pie kopuškām. bolderājietei vīrs nopircis sarkanu ķieģeļu rančo pie baznīcas, uz tirgus pusi, nu tur, kur agrāk bija cietums, tagad otrajā stāvā kafejnīca, pazemes eja no tās ved uz pilsētu, pat vēl tālāk par pilskalnu drupām, mēs ar māti tur kādu vakaru staigājām, šī man parādīja, tas ir pie autobusu pieturas.

tagad man patiešām jāiet, šamais attaisa logu, bet te, saka, nekur neaiziesi, pagalmu no visām pusēm ieskauj brūnganu bloku perimetrs, četragons. ūdens drēbju bļodā jau atdzisis, mēs vēl klausāmies mūziku, pārrunājam jaunākās klačas. būs jau labi, tikai uz vakara pusi man kļūst pabail no bomžiem. trepju durvis, šis saka, teitan veras tikai uz vidu, uz pagalmu. viņš attaisa logu blakus istabā – šeit, lūdzu! atkal ienāk prātā akadēmiskā māsiņa, bolderājiete viņas vīram nav vienīgā, rožainā to zina. viņš jau arī neizliekas, pēdējā laikā strauji novecojusi, rožu šķipsnas iesirmojušas, viņai ir pagaiši mati, tad jau to rožumu tā nemana.

uz māju ejot vēl satieku klasesbiedru policistu, gribu nemanīts paslīdēt garām – nesen pabiju atskurbtuvē, kur šis strādā, pēc izskata un gaitas viņu jau nevar nepazīt, pie visa vēl formā, izlaidies uz soliņa viņš stāsta, ka sieva (šie nesen precējušies) staigā pa saunām un solārijiem pēdējā laikā, bijusi kaut kādā baļļukā. pats piestrādājis par šoferi rajona padomē, tad jau daudz darba, nosaku un drīzāk taisos projām, kaut arī nākas izlocīties, jo negribu iet ar šo kopā, atpakaļ tajā pamestajā, bet kā par brīnumu neizvazātajā poliklīnikā ar sarkanīgo linoleja grīdu un pelēkzaļajām sienām.

– tātad tev nav kur palikt, – konstatēju, melni džinsota, viņa sēž uz mana galda, šņorzābakos ieautās kājas uz krēsla sakrāvusi, brokāns lielā kāja viņu šurp atstiepis un atstājis, viņas desmitpirkstu grafiti velk melnu guašu pār sienām, noslauka aizkaros rokas, trejmucu konjaks, nāk šķīdonis, jūk viss pa sienām un grīdām, līdz viņa bezspēkā pakrīt uz dīvāna.

– tu vari palikt, izvilksim to lielo, pussalauzto gultu (manā šaurajā istabiņā tā aizņem vai pusi vietas), bet noklausies līdz galam: būs baigi drūmā nakts, jo gulēt tādai sievietei blakus... bet pārgulēt, nē, mums ir pārāk labas attiecības, un pēc tam tās tādas vairs var nebūt.

kad atnāku no virtuves ar pienu un pīrādziņiem, viņa ir saritinājusies paksītī un pat neskatās uz mani, sega uzvilkta pāri galvai, viņa mani nepieņem, jo esmu tāds, kāds esmu, bet, ja būtu tāds, kā viņa grib – atkal nepieņemtu, jo tas jau vairs nebūtu es. tā – vismaz respektē, lai arī nepieņem, ja pieņemtu – nerespektētu, nežēlīgi klasicisma laiku paradoksi korneja stilā, es laikam viņu gribu, bet ja dabūtu – ienīstu kā laulības pārkāpēju.

ap četriem rītā, tādi puspliki, it kā poliklīnika, varbūt baseins vai drīzāk medicīniskā apskate, vai arī dušas, mana bijusī meitene trausliem gūžu kauliem un neierasti brūniem krūtsgaliem nīkst kopā ar puisi zilās peldbiksēs, tā mēs vāļājamies, velns zina kāpēc, uz aukstās flīžu grīdas.

sapnī ieraugu citu sapni, garanču ceļš aiz anva mājas, laikam uz ozolu muižas pusi, dzelzceļa tilts pār rāznas upi pie pirmās stacijas, mežacirtēji. es kā jaunākais esmu nolikts taisīt vakariņas, kartinga kuzavā, apvilktā ar celofānu, nēsājos kā ierāmēts, uz priekšu un atpakaļ pa atlijušu Sprūževas ceļu, kamēr pārējie salasās kaulaču mājās, kur jau vairāk kā divus gadus neviens nedzīvo.

dieva dubultnieks sēž man blakām ar to no bolderājas.

bronte man atrakstīja, saku evitai, viņa kā vienmēr savos šņorzābakos un melnajos džinsos.

– Šarlote vai emīlija?

– es nezinu, paraksts vienkārši bronte. treju skaliņu ceļš. jūs esat redzējuši gaisu? paiet gājējs garām, sakustina, redzēt var, kā sajaucas, pārmijas, saplēšas savā starpā smaržas un smakas, plāvo zeltā sudrabā, naktīs biezākas, dienās izkliedētas, un vēl tādas gaismiņas krāsainas (man, viņa stāstīja – kā priežu meži dūmakā, vasiļam – ķiršu sarkana, kroksim – debesu zila, tupošajam galīgi tupa, tā, ka ne ieraudzīt, bet kad dusmojos – sprakšķot kā eža kažociņš, kad stiprāk, kad mazāk...), zvēriņi jezgu ceļ mugurkaulā, gan silti, gan auksti, kā tādās caurulēs.

mēnesi pirms tam es nenoliku eksāmenu, bet to es jau teicu, – iedegās puisim sirdī liesma, savācās krutākie miesta veči un novāca (psihs tāds), un tagad viņa man atraksta, augustā, mēs sēžam uz betona apmales, viņa, izpalīdzīgā glābēja, nopirkusi man kurpes, viņa – mana izīda neftīda, vienā elpā, šu tehnuta, saplūst nesaraujami gebs nuta dzimuši no siekalu sēklām, no gaisa ūdens māla un mākoņa, uz gaišredžu robežas, karš mūžam un mīlestība mēs tik vienādi, tik savādāki, kā vīrietis sieviete, kā sieviete vīrietis, kas tagad, kam kārta, tavi sarkanie brunči, o bergelmir, rudzi tev klēpī līdz spalam, diennakšu sasilums, kā mani tu nepieņem huhs hauheta, savijas lāčpēdu nospiedumi, un aizmētro zeme zem rudziem, kā cilvēki sajūk un neatšķirt vairāk līdz rītam tos. par ko gan domā ūdensrožu dīķīši pārpurvoti, naktīs smēlušies augusta melnumā, taču Šarlote emīlija, dūņu šķīdums, ņemu virtuvē nazi, darbs nodoms, un nemaisās prāts pa kājām, un ja nebūtu viņas bērna, kas tajā pat bērnudārzā, kurā kautkadiņ es, viņa pelēkā bitlovkā, jau ieurbos acīm kreisajā pakrūtē, viņa sēdēja pie televizora, efeju zaļumā ceturtdiena, pēdējās vakariņas, ja ne Šarlotes emīlijas – viņa vēl gāja uz sinagogu, es nevarētu to piebeigt pat savā aizprātā, tas otrais, kas manī, tas gan. šis viegli vieglītiņām paspēj it visur, ka jābrīnās vien, no kurienes žilete somā, jods un marle, paspēt šai iešņāpt, ar pirkstu mutē iniciācija, vari tagad korķēt māsiņ, kā mazi balti karjeristi, tie levitu bērni, dzīves neskolās gājušie, vīram domātais trāpījies man, tu, provokācija staigājošā, rožiņu rožiņām kaitinoši aizaudzis vēderu dejā, kā vārpstiņa padusē – sagriezt, sagriezt, vai esi tam gatava, es prasu, bet viņa tak muļķe vai arī netic ka šoreiz gals klāt, vai ar tikpat traka, un tad es vairs nevaru – trakie ir savējie, viņa nedzer, tātad nepazīst sevi, un atsūta ziņu (beidzot), esmu vilcis šās trakumu gaismā (nevajag, es pati!), tagad klusināt, slāpēt nākas caur tekstu, atbrīvoties no sava procesa, meža kaķenes soļi, kas nolīdzina nodevību ar nesavtību, aizdedzot ugunis zaļas šai acīs. kaut arī pašam maksātu dārgi, šī plēstos kā grūsna, mežainis apsēdis piecstāvenes, uguns ielu puskrēslā saglumējušā pīlādžu lapotnē kadiķu kvēpekļi. dur, viņa saka, ja ne tu, tad kāds cits, dzīvu jau nedabūsi! viņa sēž uz balkona plīvojoši bālā pusgaismā slēpjas, kamēr es lūdzos pie allāha svētbildes, viņa nelec, kaut otrais tik stāvs, es piekļauju viņu, o, kaimiņ mans muedzin, kad piedzima mīļums reiz... kādreiz... beidzot sviedros salipušie mati starp lūpām, viņa atsaucas, to vien tik gaidījusi, morāle: kas jāizdara ar sievieti, kādā neprātā, un nav svarīgi tu šo dabū vai ne, ir interesanti kā viņa un kāda, un siltums no rokām gadiem krātais, un kaķenes acu dzalkstīgums, naids bezdibenīgs, līdz matu galiem, un tu vari iet kārties, bet viņa nekad līdz pat maitrejai nebūs tava. vai arī – pēc būtības sieviete niedre, un tad gaidi grēku piedošanu līdz armagedonam, kā pus pa sapņiem, puišeļa iedomās alkas līdz tam, ka domā kā iegūt māti savu, un viņas platā smagā roka pār tavu galvu.