Grāmatnīca kā trauku žāvētāja kopšanas līdzeklis

Vīrs ar trauku žāvētāju ienāca mūsu veikaliņā, palūkojās apkārt un zaglīgā balsī apjautājās:

– Kas jums te tāds vispār ir?

Svarīgs, taisnību sakot, pamatjautājums, uz kuru es tūliņ arī atbildēju:

– Mums te ir grāmatnīca.

Tiesa, tas lika man aizdomāties, vēlāk, ne uzreiz.

Paskaidrošu. Jau vairāk nekā septiņus gadus es rakstu dienasgrāmatu – “dienasgrāmatu”: fiksēju frāzes, ko saka cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ ieklīduši mūsu veikaliņā. Es nemainu ne vārda, neko nepiedomāju klāt, neko viņu vietā nepaskaidroju – tikai citāti, tikai hārdkors. Sanāk jau grāmatai, kuras pagaidām nav.

Pirms septiņiem ar pus gadiem, noguruši no neskaitāmajām ūsainā asinssūcēja Staļina ģīmetnēm uz visām brīvajām Maskavas virsmām, bet patiesībā pēc Krimas aneksijas un Ņemcova slepkavības, bet patiesībā pēc Bolotnajas, bet patiesībā... – vajadzīgo pasvītrot – mēs ar sievu pārcēlāmies uz Izraēlu. Doma atvērt grāmatnīcu ienāca prātā vienlaikus ar domu braukt prom; viens mūsu draugs, uzzinājis par mūsu lēmumu, nopūtās:

– Tikai nesakiet, ka gribat atvērt grāmatnīcu.

Bet otrs paraustīja plecus:

– Es tā saprotu, jūs kā nepelnījāt, tā arī neplānojat?

Bet mēs plānojām, plānojām – un pelnām.

“Cik interesanti. Tik mazs veikaliņš. Efektīvs?” – arī citāts no manas dienasgrāmatas. Bet ne par to ir stāsts.

Par ko tad? Šis teksts ir tīrā improvizācija, manā vēstījumā nav maģistrālās līnijas, bet lūk, kas tajā viennozīmīgi ir – pilnīgs apjukums. No tā arī “satraukta balss un neskaidra runa”, kā rakstīja izcilais dzejnieks Aleksejs Kuļahtins.

Nu lūk, kad mums – kārtējo reizi – uzradās suns, mana sieva Ļena pēkšņi, apmēram trešajā dienā, saķēra galvu:

– Ko mēs (kārtējo reizi) esam izdarījuši?

Izmisums bija saistīts ar to, ka mums ir kaķis un mēs periodiski esam prom, un mājās neviena nav, un tādā garā. Bet ne par to ir stāsts, stāsts ir par pašu apjukumu, par mūžīgajām bailēm – jā, eksistenciālajām – no nezināmā un no atbildības, kas līdzās šim pašam nezināmajam uzglūn un neļauj elpot: ko mēs esam izdarījuši!

Atceros pirmo darba dienu mūsu veikaliņā. Mēs atnācām no rīta, atvērām durvis, apsēdāmies pie plauktiem ar kārtīgi saliktām grāmatām un sākām gaidīt. Ilgi neviens nenāca (ko mēs esam izdarījuši!). Ticiet, kad tavā veikalā kādu laiku neviens neienāk, šis laiks pārvēršas par mūžību. Un tā, starp citu, ir joprojām.

Bet pēc tam kāds noteikti atnāk.

– Es ienācu tādēļ, ka jūs bijāt vaļā, – saka vīrietis. – Ja jūs būtu bijuši ciet, es nebūtu ienācis, es būtu pagājis garām.

Nu, pareizi.