Hektors un dzeja

Lasu nebūt ne tik vecu avīzi un brīnos, cik strauji kāpušas cenas.

Atgūto Klimta gleznu pārdod par 135 USD.

Turpat arī gleznas attēls, zem tā teikts:

Gustava Klimta 1907. gadā gleznotais Adeles Blohas-Baueres portrets kļuvis par vienu no pasaulē dārgākajām gleznām.¹

Diena, 2006. gada 20. jūnijā

Visiem tomēr tik labi neveicas. Lasu:

Kurpi izsolīt neizdodas.

Kas par kurpi? Kāpēc neizdodas?

Hokeja līdzjutējam Dainim K. interneta izsolē nav izdevies pārdot savu sporta kurpi, kuru viņš izmeta uz ledus laukuma skandalozajā Latvijas un Kanādas spēlē pasaules hokeja čempionāta laikā.

Sākumcena bijusi 2000 dolāru. Bet nekā.

Kāpēc tā? Viens savu produktu pārdod par 135 dolāriem, bet otrs nesaņem pat ne 2000?

Iespējams, ka vaina bija mārketinga mākslā. Trūka reklāmas!

Bet bija taču mums tolaik speciālisti! Uzduros interesantai intervijai, tās varone pieteikta kā ““Skandalozā lielpupu dzejniece” Agnese Krivade”, bet, kas svarīgāk tieši man, arī kā “X gadus veca reklāmas aģentūras darbiniece”.

Literātu klātbūtne reklāmas aģentūrās man tolaik bija kā mierinājums (vai ļauns prieks? Neatceros). Es pavadīju dažu labu darba stundu, internetā atrazdams, ka par kopīraiteriem savulaik strādājuši arī Ežēns Jonesko un Salmans Rušdi, bet ko nu par viņiem, tas ir tālu, bet tepat pie mums sloganus spieda Anna, Ieva un Inga, un Reinis, un Reinis, arī Kārlis un Marts, un pāris no viņiem taču izveidoja lielisku karjeru, bet tolaik viņi iemiesoja manas ilgas. Agnese tepat pie mums sapulču telpā dancoja pa galdu, ja kas, un pēc tā vakara bija saplēsts lielais palmas pods, taču tas viss neskaidros apstākļos, un es tikai vēl vairāk viņu pielūdzu: viņa bija dzejniece, bet es tikai reklāmists.

Bet tad reiz man nācās apdomāties, kas gan ir panākumi. Kāda gada, šķiet, jūnijā slāju uz festivālu – esmu par to jau stāstījis, bet ne visu –, slāju gar telšu pļavu, kur jaunieši laida pa riņķi pudeli. Viens šķelmis lasīja pārējiem priekšā, kas rakstīts pudelei uz otras puses etiķetes, tā sauktā back label, un lasīja viņš šo:

Dzēriens ar līdzsvarotu ābolu un kafijas pupiņu garšas buķeti un smalku ozolkoka un vaniļas aromātu. Sastāvdaļu oriģinālā kompozīcija padara to par īpašu baudījumu svaigas un maigas garšas cienītājiem.

Un pārējie smējās. Bet es trīcēju. To taču biju rakstījis es! “Hektora” back label. Rakstīju pavisam vieglu sirdi, pieņemdams, ka neviens tāpat nelasīs, un patiešām, kurš gan lasa “Hektora” back label? Bet, lūk, jaunie un dumpīgie lasa tieši to, nevis Elsberga “Bēdas uz nebēdu”. Labi, es saprotu, “Hektors” bija strauji ieguvis tādu lētā kulta statusu, un viņi lasīja, lai pasmietos par šo mārketinga diršanu, es to labi sapratu, tomēr man sejā ielija lepns smīns.

Domāju, ka šis teksts ir un paliks mans visvairāk tiražētais darbs. Simtiem tūkstošos eksemplāru. Dzejai to nepanākt.