Īstais Mušu valdnieks

Rietumu kultūru gadsimtiem ilgi caurstrāvojusi ideja, ka cilvēki ir egoistiskas būtnes. Šis ciniskais cilvēces tēls ticis sludināts kino un daiļliteratūrā, vēstures grāmatās un zinātniskos pētījumos. Tomēr pēdējos 20 gados notiek kaut kas neparasts. Zinātnieki visās pasaules malās sākuši pievērsties daudz cerīgākam skatam uz cilvēci. Tā joprojām ir ļoti jauna tendence, tāpēc dažādu jomu pētnieki nereti pat nenojauš par citu tajā pašā virzienā strādājošu kolēģu eksistenci.

Kad pieķēros rakstīt grāmatu par šo krietni cerīgāko skatījumu, zināju, ka ir viens stāsts, kuram man nāksies pieskarties. Tā darbība norisinās uz vientuļas salas kaut kur Klusajā okeānā. Tikko ir nogāzusies lidmašīna. Vienīgie izdzīvojušie ir daži britu skolnieki, kuri nespēj noticēt savai veiksmei: pludmale, gliemežvāki un jūra jūdzēm tālu. Un – kas vēl labāk – neviena pieaugušā!

Jau pirmajā dienā zēni pasludina tādu kā demokrātiju. Viens no viņiem – Ralfs – tiek ievēlēts par grupas vadoni. Viņš ir atlētisks, harismātisks un glīts, un viņa stratēģija ir vienkārša: pirmkārt – izpriecāties, otrkārt – izdzīvot, treškārt – raidīt dūmu signālus garām peldošiem kuģiem. Pirmais punkts tiek izpildīts ar uzviju, pārējie – ne gluži. Zēnus vairāk interesē uzdzīve un jautrība nekā uguns pieskatīšana. Drīz vien viņi metas izkrāsot sejas, atbrīvojas no drēbēm un sajūt nepārvaramu dziņu kniebt, spert un kost.

Uz to laiku, kad krastā izkāpj britu flotes virsnieks, sala jau ir gruzdošs tuksnesis. Trīs bērni ir pagalam. “Liktos gan, ka jūs, angļu zēni, varējāt izskatīties pieklājīgāk,” virsnieks saka. Šajā brīdī Ralfs izplūst asarās. “Ralfs raudāja par zaudēto nevainīgumu,” mēs lasām, un “par to, cik tumša ir cilvēka dvēsele.”

Šis stāsts īstenībā nekad nav noticis. Angļu skolotājs Viljams Goldings to izdomāja 1951. gadā, un viņa romāns “Mušu valdnieks” ticis pārdots vairāku desmitu miljonu tirāžā, tulkots vairāk nekā 30 valodās un cildināts par vienu no 20. gadsimta klasikas pērlēm. Atskatoties kļūst skaidrs, kāds ir grāmatas panākumu noslēpums. Goldingam piemita meistarīga spēja aprakstīt cilvēces tumšākās dzīles. Protams, viņa pusē bija 20. gadsimta 60. gadu Zeitgeist, kurā pilnīgi jauna paaudze sāka uzdot jautājumus saviem vecākiem par Otrā pasaules kara zvērībām. Vai Aušvica bija anomālija, viņi gribēja zināt, vai arī nacists slēpjas katrā no mums?

Pirmo reizi es “Mušu valdnieku” izlasīju pusaudža gados. Atceros, ka pēc tam jutos zaudējis ilūzijas, taču man ne uz mirkli nenāca prātā apšaubīt Goldinga uzskatus par cilvēka dabu. Un tā tas bija, iekams es daudzus gadus vēlāk nesāku iedziļināties autora biogrāfijā. Es uzzināju, cik nelaimīgs bijis šis cilvēks – alkoholiķis, ar noslieci uz depresiju. “Es vienmēr esmu sapratis nacistus,” Goldings atzinās, “jo dziļākajā būtībā pats tāds esmu.” “Mušu valdnieku” viņš uzrakstīja “pa daļai šīs bēdīgās pašizziņas rezultātā”.

Es sāku interesēties, vai kāds jebkad ir papētījis, ko darītu īsti bērni, nokļuvuši uz vientuļas salas. Uzrakstīju rakstu par šo tēmu, “Mušu valdnieku” pretnostatīju mūsdienu zinātnes atziņām un secināju, ka visdrīzāk bērni rīkotos pavisam citādi. Lasītāju reakcija bija skeptiska. Visi manis minētie piemēri bija par bērniem mājās, skolā vai vasaras nometnē. Tā es sāku meklēt reālās pasaules Mušu valdnieku. Kādu laiku sērfojis internetā, uzdūros blogam, kurā bija publicēts aizraujošs stāsts: “Kādā 1977. gada dienā seši zēni no Tongas devās jūrā makšķerēt… Zēni iekļuva stiprā vētrā un tika izmesti vientuļas salas krastā. Un ko šī mazā cilts dara? Viņi vienojas, ka nekad neķildosies.”