Jaunais karš

Varbūt karš jūs neinteresē, taču karu interesējat jūs.

Maikls Volzers, 1977

Lai atturētu Krieviju no uzbrukuma, kā arī noteiktu, kad šķērsot vai nešķērsot Krievijas “sarkanās līnijas”, ir būtiski zināt, ko Krievijas vadība domā par karu.

Krievijas stratēģija un karadarbība atšķiras ar to, ka tā ir gatavāka riskēt un lietot spēku – militāru vai nemilitāru. Tomēr, lai to saprastu, jāņem vērā, kā attīstījušies Krievijas priekšstati par karu pēdējo gadu desmitu laikā.

Tradicionālā Krievijas izpratne par karu kā bruņotu vardarbību ir paplašinājusies un ietver informatīvi psiholoģiskā kara un “krāsaino revolūciju” nevardarbīgos līdzekļus, ko tagad efektivitātes ziņā pielīdzina vardarbībai, izplūdinot robežas starp karu un mieru. Informācijas karu un krāsainās revolūcijas Krievijas vadība uzskata par Rietumu galveno spēka lietošanas veidu mūsdienās un par lielāko draudu Vladimira Putina režīma izdzīvošanai. Krievija uzskata sevi par šādas spēka lietošanas upuri, taču arī ir centusies to apgūt gan iekšējas stabilitātes nolūkos, gan pati saviem agresīvajiem mērķiem. Šī pāreja nav kaut kas pēkšņs un revolucionārs, bet ir pakāpeniski evolucionējuši Krievijas priekšstati par karu. Tajā, ka pašreizējā kara izpratne Krievijā liekas kaut kas jauns, drīzāk vainojama ieilgusī Krievijas domas pētnieku nevērība. Vai tā būtu veiksmīga Krievijas militāro un nemilitāro līdzekļu kombinācija Ukrainā vai informatīvais uzbrukums un kaitniecība ASV 2016. gada vēlēšanās, par to jau gadiem iepriekš tika spriests Krievijas militārās teorijas debatēs. Citiem vārdiem sakot, ir būtiski izprast krievu teoretizēšanu par karu, jo nereti tai seko arī rīcība.

Kopš Padomju Savienības izveidošanās karu tur saprata kā bruņotu vardarbību politiska mērķa vārdā un skaidru atteikšanos no nemilitāriem līdzekļiem. Šāda izpratne saglabājās līdz pat 20. gadsimta 90. gadiem, bet ievērojamas pārmaiņas sākās nākamās desmitgades vidū līdz ar revolūciju informācijas un komunikācijas tehnoloģijās un “krāsainajām revolūcijām”, pēc kurām teorētiķi arvien lielāku uzmanību sāka pievērst nemilitāriem līdzekļiem – informācijai, ideoloģijai un kultūrai. Tomēr šis skatījums uz karu neguva plašu izplatību politiskajā līmenī un vispār nebija pārstāvēts militārajā līmenī.

Taču viskrasākās pārmaiņas Krievijas militārajā domā notika tikai 2012.–2014. gadā – pēc Arābu pavasara un vēlēšanām Krievijā. 2012. gadā prezidents Putins paziņoja, ka bruņotās cīņas raksturs ir fundamentāli mainījies, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, informācijas karam un kontrolētam haosam. Vēl vienu nozīmīgu šo pārmaiņu apliecinājumu sniedza Ģenerālštāba priekšnieks Valerijs Gerasimovs. Savā runā 2013. gadā viņš pieminēja robežu izplūšanu starp karu un mieru un uzsvēra, ka nemilitārie līdzekļi tagad esot četrreiz svarīgāki nekā militārie. Viņš arī norādīja, ka Arābu pavasaris varētu būt tipisks 21. gadsimta karš, un vietējo iedzīvotāju protesta potenciāla izmantošanu nodēvēja par elementu spēka lietošanā. Pēc Gerasimova domām, “krāsaino revolūciju” izraisīšana Rietumiem bija kļuvusi par galveno spēka lietošanas veidu. Arī ģenerālis Mahmuts Garejevs, kurš vienmēr noraidījis pārmaiņas kara dabā, 2013. gadā jautāja, vai nemilitāro līdzekļu pieaugošā loma nozīmē kardinālas izmaiņas kara jēdzienā un visā militāro zināšanu sistēmā. Viņaprāt, nemilitārie līdzekļi jāuzskata par gandrīz vardarbīgiem un tas padara robežu starp mieru un karu vēl nenoteiktāku. [..]

2016. gadā pulkvedis Sergejs Čekinovs un ģenerālleitnants Sergejs Bogdanovs runāja par “jauna veida karu, proti, kontrolēta haosa karu”. Proti, “krāsainās revolūcijas” (kā sinonīmu “kontrolētam haosam) viņi uzskatīja par kara formu. Viņi arī minēja, ka “krāsainās revolūcijas” ved uz “bruņotas cīņas satura izmaiņām, galvenokārt aktīvo nemilitāro darbību dēļ”.

Pēdējais piemērs ir ģenerālleitnanta Andreja Kartapolova, toreizējā Ģenerālštāba Galvenās operatīvās daļas priekšnieka, 2015. gada izteikumi, ka agrākajos konfliktos ir bijis 80% vardarbības un 20% propagandas, turpretim tagad tie sastāvot no 80–90% propagandas un 10–20% vardarbības.