Kā es kļuvu par Ņujorkas “krievu matu” karali

Man nebija apzināta nodoma kļūt par spēlētāju Ņujorkas matu tirgū – ekskluzīvajā, šaurajā “jauno un skaisto” cilvēku lokā, kur pirka un pārdeva parūkas no “krievu matiem” un kur jaunu slāvu sieviešu garās, zīdaini maigās, blondās cirtas bija zelta vērtē. Vienmēr biju uzskatījis, ka man lemts kaut kas augstāks un intelektuālāks. Es taču biju pabeidzis Kolumbijas Universitāti, izveidojis žurnālista karjeru Austrumeiropā: kādu laiku biju Playboy krievu izdevuma galvenais redaktors, tad gandrīz 10 gadus – veiksmīgā modes žurnāla B.East redaktors un izdevējs. Kad žurnāls 2010. gada finanšu krīzē izputēja, es atjēdzos Ukrainas paplukušajā galvaspilsētā Kijivā bez graša kabatā. Uz Kijivu biju pārvācies pēc kāda vietējā oligarha uzaicinājuma, taču viņa solījumi investēt zīmola restartēšanā izrādījās tikpat tukši kā bankrotējušās valsts kase. Es biju viens, un man jau tuvojās četrdesmit. Gaidāmā pusmūža krīze lika spert izmisīgus soļus.

Apsvēru iespēju atsākt strādāt žurnālistikā, bet doma būt vienam no pēdējiem izmirstošas profesijas pārstāvjiem nelikās vilinoša. Biju izdedzis un gatavs radikālam, merkantilam pavērsienam savā tukšinieka dzīvē. Ukrainas bezrūpīgā, korumpētā galvaspilsēta bija uzņēmīgu šeptmaņu paradīze. Te bija papilnam ārzemnieku, kas slēdza šaubīgus darījumus, lai ar vērienu uzdzīvotu pilsētā, kuru bieži slavēja kā pasaules skaistāko sieviešu metropoli. Kāds mans dāņu draugs tirgoja skandināviem koksni no bagātajiem Ukrainas mežiem, bet pazīstams ņujorkietis iekasēja no ukraiņiem prāvas summas par melīgiem solījumiem sagādāt amerikāņu zaļo karti. Palicis bez naudas un ilūzijām, apnicis būt gudrākais, taču nabadzīgākais čalis kompānijā, es nolēmu izmēģināt roku izveicīgo darboņu atdarināšanā.

Biju lasījis The Guardian rakstu par milzu pieprasījumu pasaulē pēc dabīgiem krievu matiem. Tas mani ieintriģēja. Sāku prātot, kā iesaistīties šajā ienesīgajā biznesā. Mans amerikāņu draugs, kurš ķīniešu e-tirdzniecības vietnē Alibaba pārdeva ukraiņu saulespuķu eļļu un linu, ieteica sākt turpat. Tā nu es ieliku sludinājumu, nosaucu savu jauno uzņēmumu par WhiteRussianHair (atsauce uz slaveno kokteili!) un uzrakstīju, ka piedāvāju fantastiskas, blondas krieviešu zirgastes. Sameklēju internetā visādas bildes, un beigu beigās mana lapa izskatījās ne mazāk cienījami kā visas pārējās šajā portālā. Tobrīd vēl neko nezināju ne par parūkām, ne pieaudzētiem matiem, un man nebija ne mazākās nojausmas, kāda ir atšķirība starp “krievu”, “indiešu” un “ķīniešu” matiem, ko solīja citi sludinājumi. Bet tam nebija nozīmes.

Nedēļu pēc sludinājuma publicēšanas ar mani sazinājās kāds prestižs frizieru salons Melburnā. Īpašnieks sūdzējās, ka viņu apkrāpuši citi blēdīgi matu pārdevēji. Viņš meklējot kādu, kam varētu uzticēties. Saruna bija īsa. Uz austrālieti Ukrainā dzīvojošs amerikānis atstāja iespaidu, un viņš piekrita par pirmo pasūtījumu pārskaitīt 15 000 ASV dolāru uz manu personisko kontu.

Tik daudz naudas nebiju redzējis jau gadiem. Absolut vodkas ražotājs mums reiz samaksāja tikpat par reklāmu uz žurnāla aizmugurējā vāka, bet toreiz bija jāizveido, jānodrukā un jāizplata pa visu Eiropu dārgs žurnāls. Salīdzinājumā ar to šis darījums bija kā laimests loterijā.

Atlika tikai dabūt blondus matus.

Apstaigāju Kijevas frizētavas, prašņādams pēc krievu matiem, bet visur mani sagaidīja tikai izbrīnīti skatieni. Vietējie nesaprata, kas tie tādi “neapstrādāti” jeb virgin klases mati, un es nepratu to paskaidrot. Tomēr daudzos salonos pārdeva ļoti blondus matus, kas bija izstādīti stikla vitrīnās kā tādi šķiņķi Ņujorkas delikatešu veikaliņa skatlogā. Beigu beigās nopirku spīdīgas, blondas zirgastes no mātišķa paskata frizieres ar milzīgu, blondu copi pakausī. Galvenais iemesls slēgt darījumu tieši ar viņu bija piedāvājums piemest klāt vēl matu griešanu par brīvu. Nospriedu, ka tas mums abiem ir izdevīgi. Nopirku piecus kilogramus matu un nolēmu tos sūtīt uz Austrāliju ar FedEx.

Aizgāju uz FedEx, bet tur man pateica, ka vispirms jādabū oficiāls apliecinājums, ka matos nav utu. Nācās Kijevā sameklēt epidemioloģijas iestādi. Baltos virsvalkos tērptas, draudzīgas babuškas, kuras tur droši vien strādāja jau kopš padomju laikiem, pārbaudīja katru zirgasti, atzina visas par labām un izsniedza man sertifikātu.

Darījums man ienesa gandrīz 5000 dolārus – Austrumeiropā ar to pietika, lai šiki padzīvotu vairākus mēnešus. Bija pacilājoši tik viegli pelnīt lielu naudu. Vēl pirms dažām nedēļām biju apsvēris iespēju pieteikties uz redaktora vietu laikrakstā Kyiv Post. Bet nu vienas dienas laikā biju nopelnījis vairāk nekā tur būtu saņēmis par vairākiem mēnešiem.

Taču mans klients Austrālijā nebija apmierināts ar atsūtītajiem matiem. Viņš bija gribējis “neapstrādātus krievu matus”, un tas ne tuvu nebija tas, ko biju aizsūtījis. Šai nozarē par “krievu matiem” sauc matus, kas nāk no Krievijas vai citām tuvējām slāvu zemēm, arī no Ukrainas. Matu pieaudzēšanas un parūku biznesā šos matus uzskata par pašiem labākajiem. Kāds man skaidroja, ka “ģenētikas, dzīvesveida un ēdienkartes kombinācija padara šos matus par labākajiem visā pasaulē. Tie ir matu dimanta standarts”. Neapstrādāti mati šai gadījumā nozīmē pilnīgi dabiskus matus, kas nekad nav ne krāsoti, ne balināti. Pasaulē, kur plīvojošas, blondas cirtas jau izsenis ir statusa simbols, “neapstrādāti krievu mati” ir paši dārgākie.

Bet mati, ko biju pārdevis austrālietim, nebija ne krievu, ne arī neapstrādāti. Tie bija tā sauktie “ķīniešu mati”, ko iegūst no aziātiem, un šai gadījumā tie bija pamatīgi izbalināti, ārējais slānis pilnībā noņemts un palikušais nokrāsots. Mati bija tik pamatīgi bojāti, ka nemitīgi samudžinājās un jau pēc dažiem mēnešiem kļuva raupji kā zirga astri. Neko tādu augstas klases saloni un viņu bagātās baltādainās klientes nevēlējās.

Austrālietis man neprasīja atmaksāt naudu. Gluži otrādi, viņš pārskaitīja vēl vairāk naudas, lai sagādāju vēl piecus kilogramus. Tas bija savādi. Es jau gandrīz 20 gadus biju rakstnieks un žurnālists un vienmēr tiku uzskatījis, ka mana misija ir atklāt patiesību, bet nu sapratu, ka uzticēšanās ir vēl svarīgāka par patiesību. Patiesība bieži vien ir abstrakta, bet uzticēšanās ir apzināts lēmums. Šis Austrālijas uzņēmējs bija izlēmis man uzticēties, un tas bija brīnums. Šai lēmumā viņš bija ieguldījis naudu no paša kabatas, un instinktīvā uzticēšanās bija varenāka par jebkuru patiesību, kuru es būtu varējis par sevi izstāstīt.

Jutos tik ārkārtīgi pateicīgs par izrādīto uzticību, ka šoreiz neuzdrīkstējos viņu pievilt. Ķēros pie lietas un izpētīju šo jautājumu pamatīgi kā pētnieciskais žurnālists, pārraku visu Ukrainas internetu, meklējot informāciju par “krievu matiem”, paviesojos katrā salonā, kas reklamējās ar “neapstrādātiem matiem”, un pārbaudīju kvalitāti. Vairums salonu pārdeva, turklāt par uzpūstām cenām, tādas pašas balinātas zirgastes, kādas biju nopircis iepriekšējā reizē.

Pēc kāda laika es gluži nejauši satiku divus treniņtērpos uzcirtušos ukraiņu matu tirgoņus ar veiklām mēlēm. Kalseno un mūžam saspringušo sauca Slava, bet dzīvespriecīgo resnīti – Vova. (Vārdi ir mainīti, tāpat arī citu šai rakstā minēto cilvēku vārdi.) Slava un Vova izrādījās īstie. Viņiem šaurā pagrabiņā pilsētas paplukušajā “kreisajā krastā” (otrpus Dņiprai no Kijivas centra ar pareizticīgo baznīcu mirdzošajiem zelta kupoliem) bija mucām fantastisku, mazgātu, dabisku krievu matu.

Slavas un Vovas birojā mazliet oda pēc balinātāja un lēta šampūna, un viņi paši izskatījās pēc tiem tipiem, kas ar cigareti zobos slaistās pie stacijas makdonalda. Bet pirmais iespaids izrādījās mānīgs – abi rausa kaudzēm naudas ar savu matu rūpalu un brauca ar poršiem. Uzņēmumam bija milzu panākumi, par spīti abu acīmredzamajam elegances trūkumam. Tas tāpēc, ka viņiem bija prece, kuru visi vēlējās iegūt.