Kā sākās Putina naids pret Ukrainu

Pēc Maskavas apgabala gubernatora vēlēšanām 2013. gada septembrī viens no milzīgās polittehnologu komandas kuratoriem, berzēdams rokas, teica: “Nu, puiši, malači, tagad brauksiet uz Rietumukrainu patrenēties,” atceras kāds no Krievijas prezidenta administrācijai pietuvinātajiem polittehnologiem. Pirms desmit gadiem, viņš apgalvo, vispār nebija nekādu “slikto hoholu”; Krievijas tehnologi strādāja gan ar Viktora Janukoviča komandu, gan ar viņa oponentiem, kas vairāk orientējās uz Eiropu, un nevienam neradās nekādi jautājumi.

Polittehnologi saņēma izdevīgus pasūtījumus no visām pusēm un pelnīja naudu. “Cik daudz bija komunikācijas starp krievu un ukraiņu futbola līdzjutējiem, tā bija īsta draudzība. Un draudzējās arī nacionālisti.”

Varētu likties, ka Kremļa attieksme pret Ukrainu izmainījās dažās nedēļās 2014. gada februārī, kad Putins vienpersoniski pieņēma lēmumu par Krimas aneksiju. Tomēr tā īsti nav: spriežot pēc aculiecinieku stāstītā, Krievijas prezidenta uzskati par kaimiņvalsti evolucionēja jau daudz agrāk.

Mūsu pašu sūdabrālis

Pirms 2004. gada Oranžās revolūcijas nopietnas domstarpības starp Maskavu un Kijivu radās tikai vienreiz: 2003. gadā par klupšanas akmeni kļuva Tuzlas sala Azovas jūrā, kurā dzīvoja 30 zvejnieku ģimenes. Kādā brīdī Krievija sāka veidot krasta uzbērumu uz zvejnieku ciemata pusi, kas izsauca nopietnu saspīlējumu, Ukrainas regulārā armija pat pastiprināja Tuzlas aizsardzības spēkus. Galu galā abas puses parakstīja līgumu par sadarbību Azovas jūrā un Kerčas šaurumā un par konfliktu aizmirsa uz ilgu laiku.

Kad beidzās Ukrainas prezidenta Leonida Kučmas abi termiņi, viņš promiedams lūdza Maskavu atbalstīt savu nākamo kandidātu Viktoru Janukoviču, ko Kremlis ar entuziasmu metās darīt.

Ēterā trīs Ukrainas nacionālo telekanālu – Inter, 1+1 un Pirmā nacionālā – speciālā programma “Vladimirs Putins. Tiešais ēters”. Jautājumu ģeogrāfija – visa Ukraina. Visi zvani no Ukrainas teritorijas bez maksas,

krievu valodā runāja TV diktors, it kā viņš neatrastos Kijivā, bet gan Ostankinas studijā Maskavā. Studijā starp diviem karogiem – Ukrainas un Krievijas – sēdēja Krievijas prezidents un veselu stundu atbildēja uz kaimiņvalsts iedzīvotāju jautājumiem. Tās bija 2004. gada oktobra beigas, Maskavas atbalstītā Viktora Janukoviča prezidenta vēlēšanu kampaņas finiša etaps.

Lai atbalstītu kandidātu, Putins atbrauca uz Kijivu un piedalījās tiešraidē, kas analoģiska “Tiešajai līnijai” Maskavā, tikai ar vienu atšķirību: jautājumus viņam uzdeva ukraiņi (pienāca vairāk nekā 80 tūkstoši jautājumu). Putins pat pateica, ka Krievija var mācīties no Ukrainas: tā teikt, premjera Janukoviča darbības laikā Ukrainas ekonomiskā izaugsme apsteigusi Krieviju.

No Maskavas puses Janukoviča vēlēšanu kampaņu vadīja Dmitrijs Medvedevs, kurš tolaik bija Krievijas prezidenta administrācijas vadītājs, bet no Kijivas puses – Ukrainas prezidenta administrācijas vadītājs Viktors Medvedčuks. Tieši tajā gadā Putins kļuva par viņa meitas Darjas krusttēvu. Tolaik Ukrainas prezidenta administrācija strādāja cieša sasaitē ar Krievijas prezidenta administrāciju, bet speciālais palīgs šīs sadarbības lietās, kā pats vēlāk atzinās, bija polittehnologs Gļebs Pavlovskis. Viens no Maskavas priekšvēlēšanu gājieniem bija karte ar “Ukrainas trīs šķirām”, kādās valsti it kā esot sadalījis Viktors Juščenko. Trešajā šķirā bija iekļauti Ukrainas dienvidi un austrumi.

Tomēr tas nepalīdzēja. Pēc Oranžās revolūcijas masu protestiem un atkārtota balsojuma 2004. gadā par Ukrainas prezidentu tika ievēlēts Viktors Juščenko.

Bet Maskava turpināja pretnostatīt un pat sašķelt Ukrainas reģionus. Oranžās revolūcijas karstākajā brīdī notika pirmais mēģinājums atdalīt dienvidu un austrumu apgabalus: Severodoneckā notika visu līmeņu Krieviju atbalstošo deputātu kongress; no Krievijas tajā piedalījās tobrīd ietekmīgs politiķis, Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Savukārt Doneckas apgabala padomes vadītājs Boriss Koļesņikovs atklāti aicināja atdalīties no Ukrainas:

Mēs piedāvājam: izteikt neuzticību visiem augstākajiem valsts varas orgāniem, kas pārkāpuši likumu. Ukrainas dienvidaustrumos izveidot jaunu valsti federatīvas republikas formā. Par jaunās valsts galvaspilsētu kļūs Harkiva, tādējādi tiks atjaunota neatkarīgās Ukrainas pirmā galvaspilsēta.

Tomēr tik tālu nenonāca. Toreiz Krievija neizmantoja bruņotu spēku, lai iejauktos suverēnas valsts darīšanās, bet bez atbalsta neviens atdalīties nesāka. Kad Вёрстка žurnālists gribēja tagad par to parunāt, Koļesņikovs atbildēja: “Paldies, neinteresē.” (Koļesņikova fonds aktīvi atbalsta Ukrainas bruņotos spēkus, bet viņa Facebook profila titulattēlā ir milzīgs Ukrainas karogs.)

Līdz 2010. gadam rietumnieciski noskaņotais prezidents Juščenko bija pazaudējis lielāko daļu sava reitinga, bet 2010. gada sākumā Janukovičs prezidenta vēlēšanās uzvarēja – un šoreiz vēlētājiem vairs nebija lielu pretenziju pret balsu skaitīšanu.

Kļuvis par prezidentu, Janukovičs uzreiz sāka pieņemt lēmumus, par kādiem Maskava nesapņoja pat mērenā politiķa Kučmas laikā: viņš paziņoja, ka Ukraina nestāsies NATO, ierosināja pieņemt likumu par krievu valodas kā reģionālās valodas statusu un izteicās, ka holodomors nav genocīds pret ukraiņu tautu, bet gan kopējās padomju vēstures problēma.

Mūsu speciālie dienesti sēdēja Ukrainas vadībā, vadīja gan to, gan atsevišķas biznesa vienības. Kāda jēga bija kaut ko darīt, ja visi ir savējie?

stāsta Krievijas prezidentam pietuvināts avots. Plāns esot bijis vienkāršs – ar Ukrainu satuvināties tāpat kā ar Baltkrieviju.

Valstī tupēja prezidents, kuru mēs faktiski uzturējām. Kā štatiem savulaik bija Kubas prezidents Fulhensio Batista, tāds pats mums bija Ukrainā Janukovičs. Un arī izturēšanās pret viņu bija tāda pati. Protams, viņam piespēlēja un palīdzēja. Viņš bija mūsu pašu sūdabrālis.

Paralēli Krievija nodarbojās arī ar diplomātiju, mēģinot atrunāt Eiropu koķetēt ar Ukrainu. Avots no Vladislava Surkova loka, kurš 2013.–2019. gadā Kremlī bija atbildīgs arī par Ukrainas lietām, stāsta:

Krievijas diplomāti brauca uz Parīzi, stāstīja Rietumiem, ka mēs esam pret Eiropas asociāciju, ka tas nenotiks, ka tas jāizbeidz, jo tas būšot trieciens attiecībām starp Ukrainu un Krieviju. Viss sākās ar šo stāstu, vēl nebija vispār nekādu runu par “krievu pasauli”.

Janukovičs atteicās no asociācijas līguma ar ES un ļāvās Kremļa vilinājumam iestāties muitas ūnijā ar Krieviju, bet tas beidzās ar otro Maidanu viņa mūžā.