Kāpēc māksliniekam būtu jāapvieno māksla un pētniecība?

Jaunu, elastīgu pētniecības un zināšanu definīciju pieņemšana universitāšu sistēmai var sagādāt grūtības. Daļēji tāpēc universitāte bieži vien ir neērta vai pat naidīga vide māksliniekiem, kuri vēlas uzsākt doktorantūras studijas vai pēcdoktorantūras pētniecību. Vispār jau mākslas pasaulei vienalga, ir māksliniekam akadēmisks grāds vai nav: pieņemts uzskatīt, ka akadēmiskie centieni dažiem māksliniekiem aizvieto mākslu, nevis to papildina un uzlabo. Jājautā, kāpēc gan daži mākslinieki tomēr cenšas apvienot mākslu un pētniecību?

1. Lai radītu labāku mākslu.

Pablo Pikaso bija tā nekas, taču būtu bijis daudz labāks, ja būtu vairāk zinājis par mākslas teoriju un pasauli ārpus savas darbnīcas.

Iespējams, var radīt labākus mākslas darbus, ja:

Mākslinieki sāk labāk apzināties savu motivāciju un metodes, kā arī savas mākslas ietekmi uz auditoriju.

Mākslinieki darbojas racionālāk, sakārtotāk un informētāk.

Mākslinieki vairāk uzzina par savu darbu tēmu ārpusmākslas aspektiem. Portretu gleznotājiem vai psiholoģisku filmu autoriem derīgi painteresēties par psiholoģiju dziļāk nekā vidusskolā. Mākslinieki, kas interesējas par globālo politiku, var radīt labāku mākslu, ja tiešām iepazīstas ar ekonomikas teorijām, nevis tikai šķirsta Vikipēdijas rakstus par Kārli Marksu un Miltonu Frīdmanu.

Apgūstot jaunas teorētiskās zināšanas, mākslinieki paplašina savas mākslas tēmu loku. Tas notiek divējādi. Pirmkārt, iepazīt iepriekš nezināmas teorijas ir tāpat kā paplašināt dzirdes vai redzes spējas: realitāte izplešas un kļūst vieglāk uztverama. Otrkārt, teorijas nav tikai rīki realitātes vērošanai, vērtēšanai un pārveidošanai, jo arī pašas teorijas ir nozīmīga mūsu esamības daļa. Teorētiskās zināšanas ir ne tikai veids, kā vairāk redzēt un labāk dzirdēt, bet arī daļa no būtības, ko mēs cenšamies atklāt, saprast, veidot un baudīt. Mūsu eksistence, mūsu pasaule ir kopums, kurā fiziskā realitāte un objektīvi fakti mijas ar mūsu poētiskajām vai racionālajām interpretācijām par tiem, kā arī ar visādām vīzijām par esošo un vēlamo. Teorijas bagātina un paplašina mūsu dzīvi tikpat lielā mērā kā fiziskās realitātes modifikācijas un paplašinājumi. Bieži vien mēs teorijas intelektuāli un emocionāli piedzīvojam tikpat intensīvi kā ārējo un fizisko realitāti. Tādējādi teorijām ir svarīga vieta mūsu dzīvē, pat ja tās paliek bez praktiska pielietojuma. Abi minētie teoriju apguves ceļi mūs bagātina. Pateicoties teorijai, mēs spējam labāk saskatīt, taču arī teorija pati par sevi ir uzmanības vērta. Ar teorijas palīdzību mēs atrodam un radām no jauna kaut ko, ko redzēt un par ko domāt, kā arī kaut ko, no kā varam gūt emocionālu pieredzi un radīt mākslu.

2. Lai mākslu labāk izprastu un izbaudītu.

Man patīk atkal un atkal skatīties Andreja Tarkovska filmu “Spogulis”, bet nav ne jausmas, kāpēc. Vēlos iemācīties to analizēt un verbāli šķetināt, lai labāk saprastu, lai atklātu līdz šim nezināmus filmas aspektus. Vēlos ne tikai saprast, kāpēc tā jūtos, bet arī sajust vairāk, daudzveidīgāk, intensīvāk.

Ir divi mērķi: kļūt apzinātākam (t.i., vairāk saprast) un gūt lielāku baudījumu (no mākslas). Teorētiskās zināšanas un citi verbalizētas izpētes veidi ļauj no mākslas darba gūt lielāku jēgu jeb labumu. Šī šķietami acīmredzamā atziņa jāatkārto atkal un atkal, jo daudz cilvēku – gan publikā, gan mākslas profesionāļu vidū – teoriju joprojām uzskata par kaut ko pretēju mākslas pieredzei, it kā mākslas darbs būtu krustvārdu mīkla, ko var atrisināt ar teorijas palīdzību un tādējādi padarīt bezjēdzīgu.

 
3. Lai mākslu labāk izskaidrotu.

Es protu gleznot un protu novērtēt labu glezniecību, kad to redzu, bet tagad vēlos iemācīties verbalizēt savu viedokli.

Šī ir šaurāka iepriekšējās motivācijas versija. Mākslinieki, kas uz to koncentrējas, necenšas iegūt bagātāku izpratni par mākslu vai aizraujošāku mākslas pieredzējumu (vai arī viņi netic, ka teorija vai pētījumi to dos), viņi vienkārši tiecas pēc labākām komunikācijas spējām. Viņu viedokļus jau nostiprinājusi intuīcija un emocijas, un viņi vairs nevēlas tos apšaubīt. Viņi tikai vēlas jēdzīgi verbāli pamatot savus uzskatus, lai par tiem pastāstītu citiem.

Bieži vien šādā veidā nevar iegūt jaunas zināšanas par mākslu, turklāt tādā pētnieciskā procesā reti attīstās mākslinieka personiskais skatījums un mākslinieciskā prakse.

Šai modelī trūkst paškritiskas attieksmes, kas ir būtiska jebkura nopietna pētījuma sastāvdaļa. Tomēr neuztversim to tikai kā nopietna pētījuma parodiju; paškritikas trūkums ne vienmēr ir liktenīgs, jo tas automātiski netraucē māksliniekam pētniekam labāk izprast, kā redz un domā konkrēta mākslas stila, žanra, skolas, prakses vai filozofijas sekotāji. Šis modelis tikai neļauj māksliniekam pētniekam izvērtēt attiecīgās domāšanas skolas premisas, pamatpieņēmumus, kā arī salīdzināt tos ar pretējiem uzskatiem.

Mākslinieki, kuri nevēlas nopietni apšaubīt savus uzskatus, bet vēlas tikai iemācīties verbalizēt savu pārliecību tā, lai tā izklausītos jēdzīgi, nopietnā pētniecībā cieš neveiksmi, tomēr var radīt noderīgas zināšanas. Bieži vien tām galvenokārt ir pedagoģiska vai sociāla vērtība. Piemēram, verbalizējot dažus no katra žanra pamatprincipiem, praksēm un mērķiem, var samērā viegli paplašināt cilvēku loku, kuri spēj baudīt, piemēram, laikmetīgo deju, frīdžezu vai performances. Šīs pamatidejas un prakses žanra praktiķiem un kaislīgiem faniem bieži vien ir tik acīmredzamas, ka viņi nejūt vajadzību tās vārdiski formulēt vai teorētiski iztirzāt. Tomēr svešiniekiem verbalizētas zināšanas par žanru var noderēt par atslēgu, bez kuras viss žanrs paliek nepieņemams, nesaprotams un aizdomīgs.

4. Lai ar mākslas palīdzību izprastu pasauli un tad ar mākslu to arī mainītu.

Savā ziņā tā, protams, ir pirmās motivācijas – apvienot mākslu un pētniecību, lai radītu labāku mākslu, – variācija vai daļa. Tomēr šī motivācija vairāk ir politiski orientēta, un tās veids un mērķis, iespējams, ir pietiekami atšķirīgs, lai to minētu atsevišķi. Mana saraksta pirmā motivācija balstījās uz ideju, ka zināšanas kopumā ir noderīgas arī māksliniekam, savukārt ceturtā motivācija vairāk balstās uz ideju, ka zināšanas par pasauli māksliniekiem ir būtiskas, ja viņi vēlas risināt politiskus jautājumus. Kā teica Bertolts Brehts vai varbūt patiesībā Ļevs Trockis:

Māksla nav spogulis, kas atspoguļo realitāti, bet gan kalts, kas to veido.

Ja uz mākslu skatāmies šādi, galvenokārt kā uz filozofiski politisku darbību, tad māksliniekam iegūt vairāk zināšanu par pasauli kļūst tikpat svarīgi kā iegūt vairāk zināšanu par mākslu. Lai pasaulei piešķirtu labāku formu, ir jāzina, kur kalt un kāpēc.

5. Lai iegūtu cieņu un labāku atalgojumu.

Es esmu labs, bet gribu tam arī kādu akadēmisku pierādījumu. Šāda motivācija neder ne mākslai, ne pētniecībai, ne zinātnei vai izpratnei.

Kaut kāds izpētes process ir praktiski visu mākslas darbu sastāvdaļa. Lielākoties māksliniekiem nepietiek ar jau esošo zināšanu absorbēšanu, viņi vēlas tās arī pārbaudīt, modificēt, saistīt ar saviem mākslas darbiem un ar to palīdzību radīt jaunas zināšanas, jaunas vērtības un jaunu pieredzi. No otras puses, minētie pieci iemesli mākslas un pētniecības apvienošanai automātiski nenoved pie pētniecības tādā nozīmē, kādā vārdu “pētniecība” lieto zinātnē un universitātēs. Ja pētniecība ir dabiska mākslas procesu sastāvdaļa, tad kad būtu pamatoti to īpaši izcelt un runāt par “mākslas un pētniecības apvienošanu” vai par “māksliniecisko pētniecību”?

www.teemumaki.com