Kastrācijas kults

Ja viens vīrietis palūdz, lai otrs viņam nogriež dzimumlocekli, un šis otrs vīrietis piekrīt, tad kuram ir tiesības teikt, ka viņi to nedrīkst darīt? Ar šo jautājumu nācās saskarties Apvienotās Karalistes tiesām Deimjena Bērnsa lietā: pagājušajā mēnesī viņu atzina par vainīgu Mariusa Gustavsona dzimumorgānu nogriešanā ar virtuves nazi. Gustavsons šai procedūrai bija piekritis un par to samaksājis Bērnsam vairāk nekā 1500 mārciņu. Bērnss, kas nodarbojas ar vīriešu eskortu, apgalvoja, ka uz šādu rīcību viņu rosinājusi nauda (viņam piesprieda piecu gadu cietumsodu). Tas nav tikai atsevišķs gadījums.

Patiesībā pats Gustavsons, kuru šonedēļ notiesās pēc atzīšanās līdzdalībā smagu miesas bojājumu plānošanā, iepriekš uzturējis vairs neesošu tīmekļa vietni Eunuch Maker, kas bija paredzēta vīriešiem, kuri ir vai tiecas kļūt par “nullīšiem” (no angļu valodas vārda ar nozīmi “dzimumorgānu nullifikācijas operācija”). Vietne ne tikai veicināja šīs nišas fetišizāciju, bet arī piedāvāja abonentiem attiecīgās procedūras videoierakstus. Daudzi Gustavsona līdzdalībnieki atzinuši savu vainu dažādu smagu miesas bojājumu nodarīšanā – sākot ar ekstremitāšu sasaldēšanu amputācijas nolūkā un beidzot ar krūšgalu izgriešanu.

Par dažādiem pārkāpumiem, arī par ārstniecības praktizēšanu bez sertifikāta, 2021. gadā Oklahomā notiesāja jaunlaulātos – 53 gadus veco Bobu Lī Alenu un 42 gadus veco Tomasu Evansu Geitsu. Savā nomaļajā būdā viņi bija veikuši improvizētas kastrācijas. Tajā pašā gadā 28 gadus vecajam austrālietim Raianam Andrū Kingam tika piespriests trīsarpus gadu nosacīts sods par sēklinieku izgriešanu diviem vīriešiem (ar viņu piekrišanu) kādā hostelī. Tiesā abi Kinga “upuri” liecināja, ka pret šo procedūru viņiem nav “nekādu iebildumu”, viens no viņiem piebilda: “Esmu mūžīgi pateicīgs Raianam par to, ka viņš mani padarīja spējīgu baudīt dzīvi.”

Einuhi, protams, nav nekas jauns. Senajā Ķīnā parasti kastrēja imperatora augsta ranga padomniekus. Senajā Romā kastrēja vergus, lai tie paliktu paklausīgi un pakļāvīgi; seksuālās tieksmes trūkums tos padarīja par ideāliem harēmu sargiem. Itālijā 16. gadsimtā zēnus kastrēja tādēļ, lai saglabātu viņu jauneklīgo balsi.

Tradicionāli vīriešu psihe ir centusies olas saglabāt veselas, nevis nogriezt. Kastrācijas fetišizēšana līdz ar šo vēlmi īstenojošo nullīšu augošo subkultūru ir ļoti mūsdienīgs fenomens, ko ir vērts uztvert nopietni, ņemot vērā, ka tas rada nopietnas grūtības liberālajiem piekrišanas ideāliem un uzskatiem par ķermeņa autonomiju.

Tiešsaistes kopienas, kas paredzētas nullīšu fetišistiem un pastāv kopš 90. gadu beigām, seksualizē kastrāta pakļāvīgo lomu. Vīrieši, kurus šie forumi piesaista, publicē šausminošas fantāzijas un dalās kastrēšanas padomos. Vienā fantāzijas stāstā, kas publicēts vietnē The Eunuch Archive, jauna prostitūta Viktorijas laikmeta Londonā nogrūž zemē vīrieti, jo ir aizdomas, ka tas ir Džeks Uzšķērdējs. Pēc tam Dikensa spalvas cienīgā fūrija veikli ar skalpeli nocērt Uzšķērdējam dzimumlocekli. Citā stāstā vergu zēni raustās važās, kamēr viņus kastrē kā lopus un pārdod verdzībā.

Nullīši, kas koncentrējas uz baudas gūšanu no sāpēm un pazemošanas, ir daļa no BDSM kopienas, taču, protams, ir sadomazohistiskā spektra galējība. Tāpat kā visām nekonvencionālām seksuālām slieksmēm, arī kastrācijas fantāzijām ir sarežģītas saknes. 2007. gadā veiktajā The Eunuch Archive vīriešu autoru aptaujā tika konstatēts, ka kastrācijas idejas bieži vien ir saistītas ar vardarbību bērnībā (tai skaitā ar vecāku draudiem kastrēt), saskarsmi ar dzīvnieku kastrēšanu agrā bērnībā un reliģijā balstītu seksualitātes nosodījumu, kā arī ar homoseksualitāti.

Mazāk ir zināms par pašpasludinātajiem “griezējiem”, kas kastrēšanu īsteno mājas apstākļos, lai arī nedaudzās liecības ļauj noprast, ka viņus bieži motivē pašu seksuālās vēlmes pēc dominēšanas un kontroles, kā arī, iespējams, vēlme nopelnīt. Kādā aptaujā konstatēts, ka griezēji salīdzinājumā ar pakļāvīgajiem nullīšiem biežāk pārstāvējuši tradicionālo vīrietību, viņi iepriekš sev nodarījuši miesas bojājumus un viņiem piemitusi neadekvāta seksuālā uzvedība.

Nekas no tā tomēr nepalīdz atbilstoši likumam izlemt, ko darīt gadījumos, kad kastrācija notiek ar piekrišanu. Līdz šim Apvienotā Karaliste paļāvusies uz pastāvošo juridisko precedentu, kas balstīts uz Lordu palātas 1993. gada spriedumu lietā “R v Brown”, kura pazīstama arī kā Spanera lieta, kad tika apstiprināts homoseksuālu vīriešu grupu notiesājošs spriedums par iesaistīšanos brīvprātīgās sadomazohistiskās darbībās, kas izraisījušas miesas bojājumus. “Spanera operācijā”, kuras mērķis bija apkarot nepiedienīgu uzvedību, policija tika pie VHS kasetēm, kurās šīs darbības bija nofilmētas: pātagošana, “vaska rotaļas” un – par to daudz rakstīja bulvārprese – kāda vīrieša priekšādiņas pienaglošana pie koka bluķa; šīm darbībām visi cietušie bija brīvprātīgi piekrituši. Vairākums ar trim balsīm pret divām apstiprināja notiesājošo spriedumu, pamatojoties uz to, ka brīvprātīga sadomazohisma kaitējums ir krimināli vajājams neatkarīgi no visu iesaistīto personu piekrišanas. “Sabiedrībai ir tiesības un pienākums aizsargāt sevi pret vardarbības kultu,” paziņoja lords Templmans. “Bauda, kas gūta no sāpju nodarīšanas, ir ļaunums. Cietsirdība ir mežonība.”

Šī doktrīna, ka noteiktu ekstrēmu seksuālo darbību gadījumā piekrišana nav būtiska, ir pilnībā iekļauta nesen pieņemtajā Apvienotās Karalistes 2021. gada “Likumā par vardarbību ģimenē”, kurā noteikts, ka “piekrišana nopietnam kaitējumam seksuālas apmierināšanas nolūkos nav uzskatāma par attaisnojumu apstākļos, kad persona nodara nopietnu kaitējumu citai personai”. Lai gan Gustavsona lietā šī principa izmantošana šķiet vietā, tomēr nostādne, ka personas piekrišana riskantai darbībai netiek uzskatīta par attaisnojumu tādēļ, ka tajā iesaistīts seksuāls elements, raksturīga tieši Apvienotās Karalistes tiesību aktam. Liberālā sabiedrībā atzīst, ka cilvēki var piekrist visdažādākajām darbībām, kas viņiem var kaitēt, – sākot no ekstrēmiem sporta veidiem vai boksa mačiem un beidzot ar dažādām nevajadzīgām kosmētiskajām procedūrām. Daži apgalvo, ka Spanera lieta nav nekas vairāk kā tiesnešu riebuma izpausme pret neparastām darbībām, īpaši pret tām, ko veic homoseksuāli vīrieši.

Šāda liekulība noteikti vērojama Apelācijas tiesas spiedumā 1996. gada lietā “R v Wilson”. Šajā lietā piekrišana tika atzīta par attaisnojumu: runa bija par gadījumu, kad vīrs tika apsūdzēts par savu iniciāļu iegriešanu uz sievas sēžamvietas ar karstu sviesta nazi. Tiesa savu argumentāciju nošķīra no Spanera lietas, šo darbību klasificējot kā neseksuālu un analoģisku tetovēšanai, lai gan zīmes iededzināšana ir pazīstama BDSM fantāzija. Savukārt 2018. gadā Brendans Makkārtijs, pašpasludinātais “ķermeņa modificētājs”, pazīstams kā Dr. Evil, tika veiksmīgi saukts pie atbildības par viņa tetovēšanas salonā veiktajām procedūrām. Makkārtiju notiesāja par trīs noziedzīgām epizodēm saistībā ar uzbrukumu, kas izraisījis faktiskus miesas bojājumus, – par viena klienta auss noņemšanu, cita klienta krūtsgala noņemšanu un vēl cita klienta mēles sadalīšanu; visas šīs darbības tika veiktas ar pilnīgu piekrišanu. Pamatojoties uz Spanera lietu, Apelācijas tiesa konstatēja, ka piekrišana ekstrēmām ķermeņa modifikācijām nav aizstāvības arguments pret apsūdzībām krimināllietā.

Nav obligāti jājūt līdzi nullīšiem vai citu ekstrēmo izvirtību piekritējiem, lai strīdētos par pašreizējo tiesību aktu stāvokli. Manuprāt, tiesas argumentācija Spanera lietā un tās nesenā kodifikācija likumā neatbilst izvirzītajam mērķim, jo “sociālajam kaitējumam” nepamatoti piešķirta prioritāte salīdzinājumā ar reālo kaitējumu. Ir vajadzīgs cits modelis, kas ņemtu vērā pieaugušo spēju piekrist kaitējuma nodarīšanai, tomēr sniegtu zināmu aizsardzību tiem, kas ir visneaizsargātākie. Vai tas nozīmē, ka mums vajadzētu atļaut kastrēšanas operācijas tiešraidē, bez iespējas atsaukties uz krimināllikumu? Manuprāt, ne. Pat dedzīgākie liberāļi saprot, ka cilvēki jāattur no pašdestruktīvas rīcības un jāaizsargā pret ekspluatāciju.

Grūti iedomāties, ka pakļāvīgās personas dzimumorgānu nogriešana seksuālai baudai būtu uzskatāma par kaut ko citu nekā rupju nolaidību. Tomēr tas nav atturējis dažas grupas no mēģinājumiem šo praksi leģitimēt. Pasaules Profesionālā transseksuāļu veselības asociācija (WPATH) savos aprūpes standartos nesen iekļāva jaunas vadlīnijas saistībā ar “einuhu” ārstēšanu. Šajās vadlīnijās netiek pienācīgi ņemta vērā nullīšu seksuālā motivācija: viņu vēlmes tajās iekļautas transseksuālajā spektrā, lai gan vairums nullīšu šādai klasifikācijai nepiekrīt; viņi sevi lielākoties uzskata par vīriešiem, kuri vēlas piepildīt seksuālu fantāziju.

Pirms sākt runāt par medicīniski apstiprinātām nullīšu operācijām, kas ierobežotā apjomā ASV jau notiek, ir vērts atcerēties, ka šī aizraušanās sākas kā seksuāla sapņošana. Vismaz vienā tiešsaistes aptaujā atklājies, ka lielum lielā daļa cilvēku, kas par šīm vēlmēm sarunājas, negrib, ka viņus patiešām kastrē. Senākos laikos bīstamas fantāzijas paturēt tikai savā prātā uzskatīja par saprātīgu un ētisku izvēli.

Viens gadījums, ko es bieži pieminu par pārbaudījumu savu studentu liberālajam jūtīgumam, ir vācu kanibāla Armīna Meivesa gadījums. Meivess tika notiesāts par slepkavību: 2001. gadā viņš bija nogalinājis un apēdis vīrieti, vārdā Bernds Brandess, – ar viņa pilnīgu piekrišanu. Abi iepazinās tīmekļa vietnē ar nosaukumu The Cannibal Café, kas apkalpoja personas, kuras bija ieinteresētas apēst citu vai tikt apēstām pašām. Lielākā daļa cilvēku, kas dzird šo stāstu, sliecas domāt, ka Meivess ir pelnījis krimināltiesisku sodu neatkarīgi no tā, ka bija piekrišana, un īpaši tāpēc, ka Brandess nebija pie labas veselības, jo lielāko dzīves daļu bija cietis no depresijas un viņam bija, kā to nosauca prokurori, “spēcīga vēlme sevi iznīcināt”.

BDSM gadījumos ir skaidrs, ka “dominējošajai” (jeb aktīvajai) pusei ir pienākums rūpēties par “pakļāvīgo” (jeb pasīvo) pusi: dominējošajai pusei ir pienākums pasargāt pakļāvīgo no nevajadzīga psiholoģiska un fiziska kaitējuma – neatkarīgi no piekrišanas. Šādu izpratni par pienākumiem attiecībās BDSM kopiena 80. gados formulēja devīzē “drošība, saprātīgums un piekrišana”.

Mūsdienās daudzas BDSM grupas ir atteikušās no “drošības, saprātīguma un piekrišanas” par labu ētiskas uzvedības modelim, kas pazīstams kā “risku zinoša, piekrišanā balstīta nekonvencionāla seksuālā darbība” jeb RACK. RACK atspoguļo izteikti libertīnistisku pieeju BDSM, kas radusies no seksuāla pavērsiena, kurā piekrišana ir svarīgāka par veselības, drošības vai cieņas apsvērumiem. “Saprātīguma” svītrošanu pamato tādējādi, ka neesot pieņemami liegt cilvēkiem, kas cieš no hroniskām garīgās veselības problēmām vai smagām traumām, izbaudīt ekstrēmas BDSM baudas. Saskaņā ar šo modeli daudzi ekstrēmi BDSM veidi, sākot ar žņaugšanu līdz bezsamaņai un beidzot ar rotaļām ar nazi, tiek atzīti par “ētiskiem” tikai tāpēc, ka visi dalībnieki ir labi informēti par risku un pilnībā tam piekrīt.

Tomēr ekstrēmi gadījumi, kas nonāk tiesās, liecina, ka šī BDSM “noteikumu” maiņa bijusi bīstama. Tāpēc likumā būtu jānosaka, kad dominējošā cilvēka nevērība pret pakļāvīgā stāvokli ir jau tik pretīga, ka ir pamats piespriest kriminālsodu. Meivesa gadījumā ir skaidrs, ka viņš apzinājās, ka cilvēks, kas vēlas tikt nogalināts un apēsts, ir neaizsargāts, tomēr izvēlējās izbeigt citas personas dzīvību, lai īstenotu savas izvirtīgās fantāzijas. Tas ir nepieņemami, par spīti Brandesa piekrišanai. Nullīšu gadījumā tā dēvēto griezēju rīcība, ar ko tie veic nedrošas, citiem neatgriezeniski kaitējošas procedūras nekonvencionālu seksuālu iegribu dēļ, visnotaļ vērtējamas kā rupja nolaidība, kas pelnījusi kriminālsodu. Likumam jāatspoguļo tradicionālais, ētiskais BDSM modelis, atļaujot lielāko daļu “drošā” BDSM formu, taču vienlaikus aizsargājot pret neētiskiem vardarbības aktiem.

© UnHerd, 2024. gada 5. martā