Kritiens uz priekšu

No rīta es atcerējos nakts sapni. Kādā alā es biju uzgājusi sikspārņus. Izrādījās, ka viņu ir simt piecdesmit un ka tā ir kaut kāda vēl neatklāta sikspārņu suga. Vēlāk somu dabas pētnieki sugu nosauca Mati Nikenena vārdā. Godavārds. Tā notiek, kad lasa visus avīžu virsrakstus, un tā es piedalos somu tautas lielajās sērās: pēkšņi mūžībā aizgājis nepārspējamais tramplīnlēkšanas čempions Mati Nikenens.

Atceros, kur atrados šī gada sākumā, kad uzzināju par Nikenena nāvi. Tas bija kluss šī gada februāra rīts kādā tukšā Rīgas dzīvoklī. Brīdī, kad sociālā tīkla mudžekļos ieraudzīju tulkotājas Maimas Grīnbergas piezīmi, istabas ventilācijas caurumos skanēja vienmuļš baloža monologs. Maima rakstīja: “Ak, mans bērnības elks miris. Mati Nikenens, somu tramplīnlēcējs, četrkārtējs olimpiskais čempions, bad boy, kurš netika galā ar slavu un alkoholu, un visādiem citiem pārbaudījumiem.” Maima, iespējams, bija ieskatījusies somu lielākajā dienas laikrakstā – Helsingin Sanomat. Tajā rītā Helsingin Sanomat tikai citēja kādu dzelteno avīzi, jo ziņai vēl nebija saņemts apstiprinājums – tāds apstiprinājums, kādu pacietīgi gaida nopietni mediji, pirms kaut ko ziņo. Zinot Mati, šis varēja būt arī kāds dumjš publicitātes triks vai zvaigznes joks.

Helsinkos, Hertoniemi staignajā muklājā, patiešām lidinās sikspārņi, un, kad ir norietējusi saule, cilvēki dodas tos meklēt. Izpētes pārgājiena dalībnieki pulcējas pie manas mājas Bebru ielas galā un skaļi runā par sikspārņiem. Vienreiz es aizgāju pie sikspārņiem līdzi. Pētnieku ceļš veda uz leju – līdz sniega izgāztuves placim – un tad nogriezās pa labi. Tas turpinājās gar purvaino krūmāju, kur nolikta putnu lieguma robeža, un beidzās slēpotāju kalna pakājē. Detektori sikspārņus uzrādīja pie vecā koka tramplīna: tur esot kukaiņu pilnas siltā gaisa kabatas. Atšķirībā no baloža radīta trokšņa, sikspārņa ultraskaņu cilvēks ar pliku ausi saklausīt nevar.

Pie koka tramplīna esmu lasījusi sēnes. Toreiz liels bija mans izbīlis, kad turpat man blakus, žoga otrā pusē, grabēdams nokrita vientuļš tramplīnlēcējs. Biju piemirsusi par tramplīna un nogāzes plastmasas segumu, kas ļauj lēkt visos gadalaikos.

Žogu starp mežu un tramplīna kalna nogāzi te uzlika pirms trim gadiem pēc traģiska negadījuma. Siltā augusta naktī bariņš jauniešu bija sasēdušies cits aiz cita vilcieniņā un šļūca lejup. Sešpadsmitgadīga meitene, kas sēdēja priekšā, gāja bojā, jo jaunieši tumsā un jaunībā nebija pamanījuši nogāzei šķērsām pārvilkto metāla trosi.

Tiesa nu ir lēmusi: vistālāk Somijas dienvidos celtais Hertoniemi tramplīns (K46) jānojauc. Tas ir pēdējais tramplīns pilsētā, un par to rūpējas tramplīnlēkšanas veterānu biedrība. Lētāk par veca tramplīna savešanu kārtībā esot uzcelt jaunu, bet, vai cels, to neviens nezina.

Tramplīnlēkšanas iespējas ir daudzās Somijas pilsētās, taču somu tramplīnlēkšanas sākums meklējams tieši galvaspilsētā. Pirmās tramplīnlēkšanas sacensības Helsinkos sarīkotas 1886. gada 9. martā.

Helsinkos atrastas vismaz 20 mazo koka tramplīnu pamatu paliekas. Piemēram, Alpilas tramplīna drupas liecina par pirmo pēc īstām skicēm būvēto Somijas tramplīnu. Uzkalnā, kas 19. gadsimta beigās aktīvi izmantots vilku un lapsu medīšanai, tramplīnu uzbūvēja 1905. gadā.

Pilsētā tramplīnus uzturēja brīvprātīgo slēpošanas draugu biedrības un lietoja vienkārši pilsētnieki. Helsinku pilsēta rūpējās par apgaismojuma ierīkošanu, tad bija iespējamas vakara un nakts sacīkstes. Biedrību priekšniekiem kabatā vienmēr esot bijusi apgaismojuma elektrības skapja atslēga, un, ja pie tramplīna vakarā manīts kāds lēcējs, apgaismojums ticis ieslēgts. Kāds vīrs turpat netālu uz daudzstāvu mājas balkona dalījis lēcējiem punktus, un mammas sportistiem nesušas tikko ceptas sviesta bulkas.

Aizgājušā gadsimta 50. un 60. gados – galvaspilsētas kvartāla tramplīnu zelta laikos – par medaļām trīs vecuma kategorijās sacentušies vairāki simti pusaudžu. Pieaugušajiem sacensības mazajos tramplīnos nav rīkotas: tramplīnu augstums nav atbildis pieauguša lēcēja drošības standartiem.