Lasīšanas plāns mūža garumā

Gribu jums pastāstīt, kā esmu sevi izglītojis, lasot grāmatas. Darīšu to divos piegājienos.

Pirmajā daļā aprakstīšu paņēmienus, kas manā gadījumā izrādījušies veiksmīgi. Otrajā pastāstīšu par kļūdām, kuras esmu pieļāvis, arī – ko es darītu citādi, ja tagad ķertos pie tā vēlreiz.

Taču man jūs uzreiz jābrīdina.

Lūk, par ko: šos padomus un paņēmienus es nebūt neiesaku katram. Mana pieeja bija ekstrēma, un tās pamatā bija kaislīga vēlēšanās attīstīt prātu un paplašināt izpratni par pasauli. Es gāju daudz tālāk par saprātīgu centību, gandrīz kā augsta līmeņa sportists, kurš trenējas kādām sacensībām ar sevišķi sīvu konkurenci. Tieši tāpēc es to līdz šim ne reizi neesmu publiski apspriedis runā vai rakstos, lai gan šī lasīšanas stratēģija ir būtiska manas dzīves daļa nu jau desmitiem gadu. Varētu pat sacīt, ka mans mūža lasīšanas plāns bijis kaut kas līdzīgs ekstrēmam sporta veidam, tikai bez fiziskas piepūles. Nē, es paliku sēžam savā ērtajā krēslā. Labi, tas izklausās absurdi. Taču, runājot par disciplīnu, konsekvenci un prāta koncentrēšanos, šāds salīdzinājums ir visai trāpīgs. Tas, ko es darīju ar grāmatām, bija kā karatē vai alpīnisms dvēselei un prātam.

Tātad – par šiem paņēmieniem es stāstu vienīgi tāpēc, ka cilvēkus tādas lietas interesē, un nebūt ne tāpēc, ka es vēlētos, lai citi uzrāpjas tai pašā kalnā, vai to no viņiem gaidītu. Tomēr es zinu, ka daži ir pievērsušies līdzīgām pašizglītošanās programmām un daži, tāpat kā es, ar to nodarbojas jau desmitiem gadu – ar vērā ņemamiem panākumiem. Šiem cilvēkiem mani ieteikumi var izrādīties kaut cik vērtīgi tīri praktiskā ziņā.

Un pavisam nedaudzi, noklausījušies manu stāstu, varētu pat pievienoties mūsu rindām. Ja tā notiktu, tas mani ļoti iepriecinātu.

Kā Teds kļuva par erudītu lasītāju

Vispirms vajadzētu paskaidrot, kas mani uz to pamudināja. Dažiem tas varbūt liksies pašsaprotami, toties citiem – bezcerīgi naivi.

Teiksim, pusaudža gados es nolēmu, ka vēlos kļūt par patiesi gudru cilvēku. Varat par to uzjautrināties, ja gribat. Pats vārds “gudrība” mūsdienās šķiet gandrīz vai aptraipīts. Daži teiks, ka gudrība ir māņi, citi sacīs, ka par to nav vērts runāt – tādas lietas mēdz solīt tikai šarlatāni vai kāda kulta locekļi. Cilvēki ar postmodernu domāšanu apgalvos, ka nekas tāds vispār neeksistē. Bet tāds nu bija mans mērķis: tiekties pēc gudrības.

Piedevām es gribēju izkopt sev jēgpilnu dzīves filozofiju. Man kā pusaudzim tas šķita neatliekami svarīgs uzdevums. Un tāpat es domāju arī tagad. Es gribēju dzīvē izvēlēties krietnāko ceļu, bruņoties ar īstajām vērtībām un tiekties uz vislabākajiem mērķiem. Pasauli ap sevi es gribēju uzlūkot ar dziļāku un plašāku izpratni un cieņu – un ne jau tikai šodienas pasauli, bet pasauli dažādos laikos un vietās, tādu, kādu to redzējuši paši labākie cilvēki, spožākie prāti.

Daži sacīs, ka tas ir elitārisms. Taču es esmu pilnīgi pretējās domās. Tādam strādnieku šķiras zellim kā es tas bija ceļš, kā pieveikt elitārismu. Mani pat centās no šī plāna novirzīt, sakot, ka tas neder jaunietim no manas apkaimes un ar manu izcelšanos. Man tas likās augstākajā mērā aizbildnieciski. Šā vai tā, es biju apņēmies turpināt ceļu pa šo gudrības meklējumu taku.

Man šķita, ka vislabāk tas iespējams ar grāmatu palīdzību. Patiesībā tas bija vienīgais iespējamais ceļš. Varbūt tas jūs pārsteigs, jo daudzi cilvēki domā, ka šādām mācībām ir vieta skolā. Tas mūs noved pie mana pirmā padoma vai paņēmiena:

TAS, KO IEMĀCĀS SKOLAS SOLĀ, IR NEBŪTISKS UN REIZĒM PAT BEZVĒRTĪGS; PAR SAVU IZGLĪTĪBU JĀUZŅEMAS ATBILDĪBA PAŠAM.