Ļoti nevienāds griezums

Mana virtuves baltā grīda izskatījās kā borščs ar kukurūzu, tikai tās nebija bietes, bet asinis. Kukurūza gan bija īsta. 

Sērgas laikā virtuve bija apaugusi ar konservu bundžām. Epidēmija gan nav atomkarš, tomēr tā bija sanācis. Parasti bundžas laužu vaļā ar lielo nazi, bet kukurūzas bundžai bija metāla ļipa, tāpēc mānīgi šķita, ka to var viegli atraut vaļā. Jau vēlāk prātoju, kāpēc man deviņos vakarā savajadzējās kukurūzu? Un kā var ar vienu tādu sūda rāvienu nogriezt pusi pirksta līdz kaulam? 

Bija skaidrs, ka ātros saukt nevajag, jo viņiem jācīnās ar kovidu. Un vispār – cik ļoti cilvēkam nepieciešams labās rokas vidējais pirksts? Niknam cilvēkam – bieži, bet es varbūt arī varētu iztikt bez. Turklāt es vienreiz jau biju slimnīcā: palātas biedrene caurām dienām skatījās televizoru, kuru es neredzēju, tikai dzirdēju – tur spēcīgākie ekstrasensi lipināja labākos pelmeņus un cerēja atrast mūža mīlestību vai vismaz nopelnīt ar izvēlēto sirdsdāmu vienu vakaru Ukrainas spa. Tas viss murkšķēja no rīta līdz vakaram, bet pa naktīm slimniece kliedza. Pārgurusi medmāsa 6:30 no rīta man izrāva ārā sistēmu, bet pēc tam aizmuka. Atnāca medbrālis un sāk durstīt jau otru roku, jo sistēmu nu vajadzēja piekabināt atpakaļ. Galu galā nieru nodaļas apsūnojušās akvārija zivis man nepārprotami pačukstēja, ka uzkavēties te nevar, te var tikai nomirt.