“Mēs esam Eirovīzijas uzvarētāji”

Lietuva Eirovīzijā ir zaudējusi trīsdesmit reižu. Pirmo reizi ar Ovidija Vīšņauska “Šūpuļdziesmu mīļotajai” – balādi par noslēpumainu mīlestību, īsti piemērotu kādas TV3 romantiskās drāmas skaņu celiņam. Šī dziesma 1994. gada Eirovīzijā saņēma nulli punktu un finišēja pēdējā vietā, vienlaikus diskvalificējot Lietuvu no nākamā gada konkursa un pareģojot Lietuvas likteni nākamajiem 30 gadiem.

Lietuvas neveiksmes var rēķināt dažādi. Kopš 1994. gada Lietuva uz konkursu ir nosūtījusi 24 dziesmas, no kurām:

septiņas neiekļuva finālā;

astoņas finišēja pašā tabulas apakšā;

trīs finišēja tik zemā pozīcijā, ka Lietuva tika diskvalificēta no piedalīšanās nākamā gada Eirovīzijā;

trīs iekļuva TOP 10!

nevienai nav izdevies nonākt TOP 3 pat tuvumā.

Pēc “Šūpuļdziesmas mīļotajai” Lietuva Eirovīziju pameta un konkursā atgriezās 1999. gadā ar žemaitiski nodziedāto “Strazdu”, kas Lietuvai atkal ļāva atpūsties no dalības 2000. gadā. Lietuva Eirovīzijā zaudējusi, ne tikai dziedot lietuviski un žemaitiski; tā ir zaudējusi, arī dziedot angliski un franciski, kā arī ar atsevišķām dziesmu tekstu frāzēm vāciski, krieviski un zīmju valodā.

Atpazīt Eirovīzijas uzvaras dziesmu ir viegli. To nesavažo izcelsmes valsts robežas, tā ir šengeniski universāla un vienlīdz iederīgi skan gan tirdzniecības centrā Slovēnijā, gan benzīntankā Itālijā. Turpretī laba zaudējuma formula ir krietni sarežģītāka.

Zaudējums Eirovīzijā ir dārga nacionāla mēroga nodarbe. Lielās izmaksas ik gadu sākas ar translācijas tiesību pirkšanu no Eirovīzijas rīkotājas, Eiropas Raidorganizāciju apvienības (ERA). Tiesības pārstāvēt valsti un translēt Eirovīziju iegūst tikai viens nacionālais pārraidītājs (Lietuvas gadījumā LRT). Katrai dalībvalstij translācijas maksa ir atšķirīga: mazākajām valstīm tā svārstās starp 30 000 un 90 000 eiro, bet par Lielo piecnieku sauktajām valstīm (Lielbritānija, Itālija, Francija, Vācija un Spānija) var sasniegt 400 000 eiro.

Kad pārraidītājs ir apstiprinājis dziesmu, kas tiks sūtīta uz konkursu, maciņš jāatver arī izpildītājam: galu galā, tērpiem, skatuves dizainam, apgaismojumam jāsavaldzina 160 miljoni skatītāju. Specefekti, tādi kā vējš, dūmi vai pirotehnika, var izmaksāt līdz pat 20 000 eiro. Eirovīzija pārdod visdārgāko vēju pasaulē.

Eirovīzijas saknes ir miermīlīgas, bet augļi mazliet atšķirīgi. Konkursa vēsture aizsākās 1956. gadā ar mērķi apvienot Eiropas valstis ar mūzikas starpniecību un jo sevišķi – uzsvērt Eiropas valodu dažādību. Līdz 1965. gadam Eirovīzijai nebija nekādu ierobežojumu attiecībā uz valodām, kādās dziesmas būtu dziedamas.
Taču viss mainījās, kad Zviedrijas pārstāvis Ingvars Viksels angliski nodziedāja dziesmu “Absent Friend” (“Pazudušais draugs”). No 1965. līdz 1973. gadam dalībvalstis drīkstēja sūtīt dziesmas tikai savās oficiālajās valodās. Šis ierobežojums vēlreiz atgriezīsies 1977. gadā un tiks atcelts tikai 1999. gadā, bet no valodas ierobežojumiem brīvajā 1974. gada Eirovīzijā pagūst ielēkt zviedru ABBA, kas uzvar ar caurcaurēm anglisko “Waterloo”.

Eirovīzijas “Eiro-” nekad nav bijis ģeogrāfisks rādītājs. Izraēla bija pirmā neģeogrāfiskās Eiropas valsts, kas Eirovīzijai pievienojās 1973. gadā. Turcija dalībvalstu pulku papildināja 1975. gadā, 1980. gadā uz vienu reizi pievienojās Maroka, 80. gados sāka piedalīties Kipra, 90. gadu vidū – Krievija, savukārt mūsu gadsimta pirmās desmitgades beigās iesaistījās Armēnija, Gruzija un Azerbaidžāna. Visām ERA dalībniecēm ir tiesības piedalīties konkursā, tāpēc Eirovīzijas durvis ir atvērtas arī Vatikānam. Vai tā varētu būt alternatīva urbi et orbi?

Padomju Savienība nekad nav bijusi Eirovīzijas dalībniece, toties Dienvidslāvija gan. Tāpat arī Čehoslovakija konkursā piedalījās, bet Austrumvācija ne. Austrumvācija bija Intervīzijas dziesmu konkursu dalībniece (par šo konkursu uzzināju, tikai rakstot šo rakstu). Intervīzija bija Eirovīzijas ļaunais atspulgs un notika 60. un 70. gados (dažas reizes arī pēc 2000. gada), un to organizēja par Intervīziju sauktā Austrumeiropas raidorganizāciju savienība. Izskatās, ka lielākais Intervīzijas fans ir Vladimirs Putins, kurš kopš 2008. gada arvien biežāk draudēja, ka Krievija Eirovīziju pametīšot, tādēļ ka Rietumi esot morāli sapuvuši. Putins Eiropai draud arī 2024. gadā – šoreiz ar Intervīzijas atdzīvināšanu. Krievijas ziņu aģentūra TASS ziņo – vai varbūt cer? –, ka Intervīzijā piedalīšoties septiņas valstis. Par dalību šajā konkursā interesējoties Azerbaidžāna, Baltkrievija, Kazahstāna, Ķīna un Uzbekistāna. Kāpēc dzert Coca-Cola, ja ir Baikal?

Vai piedalīšanās Eirovīzijā ir pirmais solis eiropeiskās integrācijas sarakstā? Vispirms ERA, tad Eirovīzija, visbeidzot iestāšanās Eiropas Savienībā un/vai NATO? Tādu ceļu 90. gados izvēlējās vairākums Austrumeiropas valstu. Šķiet, ka Eirovīzija ir vismazāk politiskais vai pat visutopiskākais sasniegums eiropeiskuma sarakstā. Mēģināt iekarot seno eiropiešu sirdis ar dziesmu palīdzību izklausās daudz labāk nekā gadu desmitiem mocīties, mainot likumus vai uzlabojot infrastruktūru atbilstoši Eiropas standartiem. Eirovīzijas noteikumi aizliedz piedalīties ar dziesmām, kas pauž politisku vēstījumu: popmūzikai jābūt tīrai un nepiesārņotai.

Skaidrs, ka politika Eirovīzijā tik un tā ielavās un bieži vien atgriežas kā bumerangs. 2002. gadā Slovēnija izlēma uz Eirovīziju sūtīt pirmo drag grupu šī konkursa vēsturē – Sestre (Miss Marlena, Daphne, Emperatrizz). Sestre izpildīja “Samo ljubezen” (“Tikai mīlestība”) – saldu dziesmu par mīlestību, kas saskatāma partnera acīs. Sestre uzstāšanās un valsts pārstāvēšana Eirovīzijā izraisīja homofobiska sašutuma vilni Slovēnijā, un šīs bangošanās kulminācija bija Eiropas parlamentāriešu satraukums, vai Slovēnija, kļuvusi par Eiropas Savienības locekli, spēs nodrošināt vienlīdzīgas tiesības visiem pilsoņiem (Slovēnijā referendums par iestāšanos ES notika 2003. gadā). Savukārt Lietuva, kas par ES dalībvalsti kļuva 2004. gadā, uz Eirovīziju 2015. gadā aizsūtīja viendzimuma skūpstus, lai gan nedz viendzimuma laulība, nedz partnerattiecības Lietuvā joprojām nav leģitimētas. Citi izpildītāji savu laimi ir pārbaudījuši ar vēl atklātākiem politiskajiem vēstījumiem. 2007. gada Ukrainas pārstāves Verkas Serdjučkas dziesmā “Lasha Tumbai” skanēja kā “Russia Goodbye”.

Pie politikas vēl atgriezīsimies mazliet vēlāk. Pieaugot valstu skaitam, kas piedalās Eirovīzijā, konkursa noteikumiem bija jāmainās. Visdrastiskākās pārmaiņas notika 1993. gadā, kad, sabrūkot Dienvidslāvijai, Padomju Savienībai un Čehoslovakijai, Eirovīzijas dalībvalstu skaits divkāršojās. Piepeša 14 valstu pievienošanās ERA un to izteiktā vēlme piedalīties Eirovīzijā radīja draudus labi izskaitļotajai televīzijas translācijai. Šo problēmu atrisināt mēģināja 1993. gadā Ļubļanā: Slovēnijas nacionālā raidorganizācija RTVSLO kopā ar ERA sarīkoja atlasi, kurā jaunpievienojušās valstis varēja iegūt tiesības piedalīties Eirovīzijā. “Kvalifikacija za Millstreet” (Kvalifikācija uz Milstrītu – pilsētu Īrijā, kur notika 1993. gada Eirovīzija) bija dīvains un tikai vienreiz sarīkots Eirovīzijas mēģinājums atrisināt pašas radīto pieaugušā dalībnieku skaita problēmu. Četrpadsmit valstis izteica vēlmi piedalīties atlasē, septiņas no atlases izstājās vēl pirms tās sākuma (Baltkrievija, Čehija, Latvija, Lietuva, Krievija, Ukraina un Bulgārija). Atlikušās septiņas (Bosnija un Hercegovina, Slovākija, Slovēnija, Horvātija, Igaunija, Rumānija un Ungārija) spēkojās par trim vietām Eirovīzijā, kur zaudēja, tieši tāpat kā pārējās pilntiesīgās ERA locekles. Lietuva, viena no valstīm, kas no atlases izstājās, zaudēja iespēju zaudēt Eirovīzijā.