Mordoras lāsts

Marta pirmajās dienās liels ļaužu pulks Krievijas armijas okupētajā Melitopolē pauda savu nostāju pret “orku laupītājiem”. Nedaudz vēlāk tajā pašā mēnesī Ukrainas aizsardzības ministrs oficiālā runā solīja, ka tās karavīri “izturēs Mordoras uzbrukumu”. 8. aprīlī Sumu apgabala administrācijas vadītājs Dmitro Živickis ziņoja, ka apvidus pie robežas ar Krieviju ir “brīvs no orkiem”. Nākamajā dienā netālu no Kijivas esošās Makarivas mērs uzrunā televīzijā paziņoja, ka pilsētā atrasti miruši 132 civiliedzīvotāji un ka tos “nogalinājuši krievu orki”.

Vai tās būtu ukraiņu amatpersonu runas, preses izdevumi vai sociālās platformas, šis salīdzinājums parādās ik uz soļa: mierīgā, “Gredzenu pavēlniekā”aprakstītajai Dalienai līdzīgā Ukraina aizstāvas pret tīro ļaunumu, Mordoras karapūļiem līdzīgo Krievijas armiju, ko no Maskavas vada Saurona līdzinieks Vladimirs Putins.

Pretēji daudzu domām, salīdzinājums nav radies 2022. gadā. Jau 2015. gadā toreizējais Ukrainas prezidents Petro Porošenko izmantoja vārdu “Mordora”, lai apzīmētu Putina “Jaunkrievijas” konceptu, saskaņā ar kuru separātistu kontrolētās Ukrainas austrumu teritorijas tiktu iekļautas Krievijas Federācijas sastāvā. 2016. gadā tika uzlauzts Google tulkotājs, lai, tulkojot vārdu “Krievija” no ukraiņu valodas, tajā parādītos vārds “мордор” (Mordora).

Samizdats un “radošie” tulkojumi

Lai saprastu, kāpēc šī metafora ieguvusi tik plašu lietojumu ukraiņu politikā, jāatgriežas vēsturē krietni pirms 2014. gada, kad uzliesmoja karš Donbasā, un pat pirms Pītera Džeksona kinotriloģijas iznākšanas uz ekrāniem 21. gadsimta sākumā, kas aizsāka jaunu Dž. R. R. Tolkīna pazīstamā darba popularitātes vilni. Gan Ukrainas, gan Krievijas sarežģītās attiecības ar “Gredzenu pavēlnieku”sākās Padomju Savienības norieta posmā, kad, pateicoties pirmajam komerciālajam izdevumam krievu valodā, ilgu laiku aizliegtais Tolkīna romāns strauji izplatījās Dzelzs priekškara tajā pusē.

“Gredzenu pavēlnieka”eksemplāri tobrīd jau krietnu laiku gan Krievijā, gan Ukrainā tika pārdoti melnajā tirgū. Šos samizdatusjeb pagrīdes grāmatas krievu valodā bija pārtulkojuši brīvprātīgie. Tulkojumu kvalitāte bieži vien bija apšaubāma; Tolkīna stāsts tajos nereti bija izmainīts pašos pamatos. Tomēr krieviski runājošajā pasaulē šīm grāmatām radās šaurs, bet dedzīgs lasītāju loks. Jāatzīmē, ka 1937. gadā izdotais Tolkīna darbs “Hobits”tur tika uzskatīts par nekaitīgu bērnu grāmatu un tāpēc bija brīvi pieejams visiem.

Līdz padomju lasītājiem un tulkotājiem, saprotams, nenonāca Tolkīna vairākkārt izteiktie iebildumi, ka viņa romāns, kas stāsta par nelielu varoņu pulciņu, kuri cīnās pret “absolūto ļaunumu”, kas nāk no austrumiem, nav metafora par Auksto karu. Minskā, Sanktpēterburgā un Ļvivā lasītājiem, kas lielākoties nāca no intelektuālām aprindām, Mordora – kareivīga, industrializēta austrumu zeme, ko pārvalda ar impēriskām ambīcijām apveltīts vadonis, – gluži dabiski saistījās ar Padomju Savienību. Cenšoties apiet cenzūru un “adaptēt” šo darbu valstij, kurā tikpat kā nebija fantastikas žanra literatūras, pirmais nozīmīgais tulkojums to pārvērta par zinātnisko fantastiku, kurā Lielvaras gredzens bija pārtapis par spēcīgu enerģijas uzkrāšanas mašīnu. Šāds mēģinājums izlauzties cauri padomju cenzūrai cieta neveiksmi, un grāmata tika noraidīta.

Pirmais “atļautais”, bet nepilnīgais tulkojums gaismu ieraudzīja tikai 1982. gadā. Tolkīna darbs strauji kļuva populārs uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma. Pirmā “tolkīnistu” biedrība (sākumā ar šo vārdu krievu valodā apzīmēja gan autora fanus, gan lomu spēļu dalībniekus) izveidojās Maskavas Valsts universitātē. Par to ātri vien tika ziņots čekai, kas biedrību novēroja un tajā iefiltrējās. Drošības dienestu darīja bažīgu šī dīvainā, slepenā organizācija, kas slavināja “amerikāņu” rakstnieka darbu.

Padomju Savienības sabrukums nošķīra Ukrainas “tolkīnistus” no Krievijas biedriem, ar kuriem viņi mēdza regulāri sarakstīties. Ukrainā “Gredzenu pavēlnieku”lasīja krievu valodā (pirmais tulkojums ukrainiski iznāca tikai 21. gadsimta sākumā), turklāt krievu izdevumus, publicētus bez autortiesību iegūšanas, varēja iegādāties par smiekla naudu. “Gredzenu pavēlnieka”sāgā ukraiņi drīz vien atklāja vietu un ļaudis, ar kuriem varēja viegli identificēties: tā bija Daliena un tās iedzīvotāji hobiti.

“Lasītāji Padomju Savienībā iztēlojās, ka šī grāmata ir tieši par viņiem un ka Mordora ir tā pati PSRS. Ukraina nepavisam nevēlējās tikt saistīta ar šādu kontekstu: [ukraiņi] vēlējās redzēt sevi kā daļu no Rietumu sabiedrības,” skaidro Joanna Majevska, literatūras doktorante no Jagaiļa Universitātes Krakovā, kura pētījusi “Gredzenu pavēlnieka”tulkojumu ukraiņu valodā. Daliena, miermīlīga un agrāra zeme, ko romānā posta tāda kā Mordoras uzspiesta kolektivizācija, daudziem ukraiņu lasītājiem likās pašsaprotama metafora.

Pītera Džeksona filmu popularitāte gan Ukrainā, gan citviet pasaulē piešķīra šai metaforai otru elpu un palīdzēja radīt spēcīgu Tolkīna fanu pulku. Savu lomu nospēlēja arī politiskie notikumi: Maidana revolūcijā 2014. gadā protestētāji “sāka redzēt sevi kā labos un Krieviju kā Mordoru”, saka Majevska. Kijivas centrālajā laukumā parādījās mēme, kurā prokrieviskais prezidents Janukovičs bija attēlots kā Teodēns – Sarumana noburtais ķēniņš (Sarumans ir Saurona kalps, kurš vēlāk netiešā veidā pārņem savā kontrolē Dalienu). Kopš 2014. gada, kad sākās karš Ukrainas austrumos, “ideja, ka viņi karo pret Mordoru, ukraiņu karavīru vidū ir ļoti izplatīta,” apgalvo Majevska.

To pašu var teikt arī par mākslinieku aprindām: 2010. gadā slavenais ukraiņu dzejnieks Oleksandrs Irvanecs uzrakstīja “Veltījumu Gredzenu pavēlniekam”, kurā ukraiņi pielīdzināti hobitiem, kas “balsoja par Sauronu [Janukoviču], domājot, ka ievēlē Gandalfu” un cer, ka “elfi un rūķi tiešām nāks viņiem palīgā”. Tāpat kā daudzi citi, Irvanecs bija spiests pamest savas mājas Irpiņā, ko marta sākumā bombardēja krievu spēki.

Mordoras atgūšana

Savdabīga spoguļefekta rezultātā šo metaforu pārņēma arī daži Tolkīna lasītāji Krievijā. Eliots Borenstīns, krievu un slāvu kultūras pētnieks Ņujorkas Universitātē, kurš specializējas popkultūrā, laikrakstam Le Monde teica:“Krievijā ir cilvēki, kuri ar lepnumu sauc sevi par orkiem. To var atrast lielākoties sociālo tīklu grupās, nevis to karavīru aprindās, kuri pašlaik karo Ukrainā. Tas ir veids, kādā cilvēki reaģē uz, viņuprāt, ilgo Rietumu tradīciju attēlot ļaundarus padomju vai krievu cilvēku izskatā.” Borenstīns analizējis Tolkīna mantojumu Krievijā pagarā rakstā ar nosaukumu “Gredzena biedri”.¹“Šādi viņi grib teikt: “Jūs domājat, ka mēs esam sliktie? Labi, nu tad mēs arī būsim sliktie.””

Ir kāds cilvēks, kurš Mordoras “atgūšanā” spēlējis īpaši nozīmīgu lomu: tas ir Kirils Jeskovs. 1999. gadā šis krievu biologs, paleontologs un liels zinātniskās fantastikas cienītājs izdeva grāmatu “Pēdējais gredzena glabātājs”. Šī apjomīgā romāna pamatā ir “Gredzenu pavēlnieka”notikumi, bet Tolkīna stāstu tas attēlo no uzvarētāju skatpunkta. Grāmatā aprakstītā Mordora ir zeme, ko apdzīvo orki, kurus pret viņu gribu ievilkusi bezjēdzīgā karā kareivīga elfu un cilvēku koalīcija, ar ko manipulē melīgais Gandalfs. Šajā stāstā orki ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, un pats vārds ir tikai aizskarošs apzīmējums Austrumu iedzīvotājiem.

“Pēdējais gredzena glabātājs”guva panākumus un pat iedvesmoja veselu krievu fantāzijas literatūras apakšžanru. Doma, ka orki ir lepni karotāji un Mordora – nepelnītas agresijas upuris, ir galvenā tēma romānā “Mordoras tankists” un īsajā stāstā “Orki un krievi – brāļi uz mūžiem!”.Nika Perumova darbs “Tumsas gredzens”, kurā aprakstītie notikumi risinās trīs gadsimtus pēc “Gredzenu pavēlnieka”, norobežojas no labā un ļaunā absolutizēšanas, lai parādītu orkus daudz cilvēcīgākā gaismā, nekā tie attēloti Tolkīna romānā.

Sliktie “rohānieši, ebreji un elfi”

Tajā pašā laikā “orkiskā identitāte” kļūst par aizvien populārāku tēmu dažās krievu nacionālistu un galēji labējo aprindās. 2002. gadā nacionālistu aktīvists Maksims Kalašņikovs kopā ar Juriju Krupnovu sarakstīja romānu “Orka dusmas”, kurā izsmēja Tolkīnu kā tribūnu, kas pauž Rietumu nicinošo attieksmi pret Krieviju. Savukārt rakstnieks un mūziķis Mihails Jeļizarovs 2014. gadā laida klajā “Orka dziesmu”, kas sēro par to, ka “neuzvaramo Mordoru” ir “iekarojuši rohānieši, ebreji un elfi”.

Tā ir Kirila Jeskova veiktās Tolkīna reinterpretācijas reinterpretācija, par kuru pats Jeskovs nepavisam nav sajūsmā: savā joprojām aktīvajā livejournal blogā² “Pēdējā gredzena glabātāja”autors skarbi kritizē iebrukumu Ukrainā, joko par cenzūru, ko Kremlis ieviesis attiecībā uz “specoperāciju”, un pat paskaidro, ka saņēmis brīdinājumu no Krievijas interneta regulatora Roskomnadzor, pēc kura viņš savu ierakstu izdzēsis.

“Tas mani nepavisam nepārsteidz,” saka Borenstīns. “90. gados, kad viņš rakstīja “Pēdējo gredzena glabātāju”, šai grāmatai nebija ne mazākā sakara ar to, kas notiek pašlaik. Neviens tolaik nedomāja sākt karu Ukrainā. Jeskovu nekas nesaistīja ar galēji labējiem. Grāmata bija vienīgi interesants eksperiments, visai klasisks literārs darbs, kas atstāstīja “Gredzenu pavēlnieka”saturuno sliktā zēna skatpunkta. Piemēram, “Wicked” [“Oza zemes burvja”reinterpretācija] ASV darīja tieši to pašu! Turklāt pēdējos gados parādījušās daudzas publikācijas, kas analizē Tolkīna darbus zem koloniālisma vai rasisma lupas.”

Ukrainas karš atkārtoti sašķēlis krievu valodā runājošos “tolkīnistus”, kuru vidū nacionālisti ir nospiedošā mazākumā. Lai gan karš ir būtiska “Gredzenu pavēlnieka”sižeta daļa, tas ir viens no tematiem, par kuriem pats autors, kas piedalījies Sommas kaujā Pirmajā pasaules karā, izteicās nepārprotami skaidri. “Kamēr pats nepieredzi kara šausmas, tu pilnībā neizjūti tā spiedienu,” viņš rakstīja “Gredzena brālības”otrā izdevuma priekšvārdā. “Doties karā pašā jaunības ziedonī 1914. gadā bija ne mazāk šausminoši kā 1939. gadā. [..] Kad pienāca 1918. gads, visi mani draugi, izņemot vienu, bija miruši.”

Le Monde, 2022. gada 14. aprīlī