Mums jākļūst par barbariem

Sauciet mani par ciniķi vai anarhistu (reizēm esmu vienlaikus kā viens, tā otrs), taču šajos laikos man šķiet neiespējami uzticēties jebkam, kam ir uzspiests autoritātes zīmogs. Patiesībā, tiklīdz man saka, ka faktu, ko nupat esmu uzzinājis, ir pārbaudījis kāds “eksperts”, valsts sankcionēta iestāde, zinātniska organizācija vai vairākuma medijs, es instinktīvi to noraidu. Nesaku, ka tā ir veselīga reakcija. Daudz labāk man patiktu, ja tā nebūtu. Bet es zinu, ka tā ir arvien biežāk sastopama reakcija pat – un varbūt jo īpaši – to cilvēku vidū, kuri kopš dzimšanas audzināti ievērot noteikumus.

Savulaik es biju viens no viņiem. Es nāku no britu priekšpilsētas zemākās vidusšķiras, no X paaudzes, kuru audzināja ticēt, ka sistēma kopumā darbojas un lielākoties ir taisnīga, vismaz attiecībā uz tādiem cilvēkiem kā es: valdība darīja, ko varēja, pat ja dažkārt tajā nonāca nepareizie cilvēki; policija kalpoja tam, lai palīdzētu; bija karjeras kāpnes, mājvietas kāpnes un visādas citas kāpnes, un, ja tu smagi strādāji, biji atbildīgs, ja tu apprecējies, maksāji nodokļus un laikus ieradies darbā, tad sabiedrība tevi par to atalgoja.

Protams, šis stāsts bija tikai pa daļai patiess – kā jau visi stāsti. Daudzi par to ciniski pasmējās jau no paša sākuma, bet citi, ieskaitot mani, no tā distancējās pamazām. Trīsdesmit gadus es biju rakstījis par to, kā valsts kapitālisma tehnokrātiskā sistēma, ko biju sācis dēvēt par “Mašīnu”, degradē dabu un kultūru, tāpēc man šķita, ka esmu norūdījis bezkaislīgu attieksmi pret lietu patieso stāvokli. Taču pēdējie pāris gadi man parādījuši, ka es vienalga biju pārāk naivs. Izrādījās, ka “sabiedriskais līgums” ar valsti, ko es it kā biju noslēdzis piedzimstot, kaut arī nekad neko neesmu parakstījis, – ka daļa manis tam joprojām vēl ticēja. Bet nu vairs ne.

Kā jau teicu, es neesmu vienīgais. Visā savā mūžā neesmu redzējis tik strauji pieaugošu uzticības zudumu mūsu iestādēm, vadītājiem un pārstāvjiem, kāds tas pēdējos gados ir visā Rietumu sabiedrībā. Interesanti, kad šis līgums sāka zaudēt spēku? Varbūt 2003. gadā, kad meli, ar kuriem ASV un Lielbritānija sāka Irākas karu, bija tik klaji, ka pat tie, kas tos sludināja, izskatījās nepārliecinoši. Vai varbūt 2008. gadā, kad, gandrīz sabrūkot pasaules ekonomikai, cilvēki Rietumos ieraudzīja Mašīnas globalizācijas patieso ietekmi, kas jau sen bija jūtama nabadzīgajos pasaules reģionos. Vai varbūt 2016. gadā, kad notika gan breksits, gan Donalds Tramps, gan Eiropas “populisms” un kad piepeši liberālais globālisms tika ievainots pašā sirdī. Tajā brīdī mēs uzzinājām, ka populisms ir fašisms, ievēlētie prezidenti ir Krievijas aģenti, nacionālais valstiskums ir baltās rases pārākums un vārda brīvība ir “naida runa”, un, kamēr mēs joprojām centāmies to visu aptvert, atnāca kovids, un mēs uz visiem laikiem iekritām truša alā.

Tieši pandēmija – vai drīzāk reakcija uz to – manās acīs izmainīja visu. Jūs jau zināt, ko es par to domāju (ja nezināt, atradīsiet to šajā vietnē), bet pietiks ar to, ka teikšu: es nebiju gatavs piespiedu kārtā lietot medikamentus, lai nezaudētu darbu, nebiju gatavs klajai mediju naratīva kontrolei, nebiju gatavs, ka zinātniekus, kuri uzdos “nepareizos” zinātniskos jautājumus, pakļaus cenzūrai vai ka vienkārši pilsoņi tiks izstumti no sabiedrības, bet ministri un žurnālisti dēvēs viņus par sazvērestības teoriju piekritējiem un labējiem radikāļiem. Īsāk sakot, es nebiju gatavs redzēt, ka manas valsts korporatīvie spēki, valdība un mediju vara apvienosies, lai konstruētu vēlamo naratīvu – tādu, kāds iepriekš bijis raksturīgs tikai totalitāriem režīmiem. To redzēt man bija liels satricinājums, un tas mani mainīja.

Īsāk sakot, iekams tas nebija noticis, es laikam īsti neizpratu varas patieso dabu. Un tagad, kad kopā ar citiem Rietumu labiekārtotajā burbulī mītošajiem cilvēkiem esmu ieraudzījis, līdz kam šī daba var izplesties, es sliecos piekrist anarhisma filozofam Pjēram Prudonam, kurš to paredzēja jau ļoti sen:

Būt PĀRVALDĪTAM nozīmē būt novērotam, inspicētam, izspiegotam, vadītam, zem likuma turētam, saskaitītam, regulētam, reģistrētam, instruētam, pamācītam, kontrolētam, pārbaudītam, izvērtētam, novērtētam, cenzētam un izrīkotam, un to dara tādas radības, kurām nav ne tiesību, ne prāta, ne tikuma to darīt. Būt PĀRVALDĪTAM nozīmē pie katras darbības, katra darījuma tikt atzīmētam, reģistrētam, saskaitītam, apliktam ar nodokļiem, apzīmogotam, izmērītam, numurētam, novērtētam, licencētam, pilnvarotam, pamācītam, aizkavētam, apturētam, pāraudzinātam, labotam, sodītam. Aizbildinoties ar sabiedrisko lietderību un vispārējo interešu vārdā jāiekasē nodevas, jādisciplinē, jāizputina, jāizmanto, jāmonopolizē, jāizspiež, jāžmiedz, jāizkrāpj, jāaplaupa; pēc tam, mazākās pretestības, pirmās sūdzības gadījumā – jārepresē, jāsoda, jānomelno, jāuzbrūk, jāvajā, ļaunprātīgi jāizmanto, jāsit, jāatbruņo, jāsasien, jāžņaudz, jāiesloga, jātiesā, jāpiespriež sods, jānošauj, jādeportē, jāupurē, jāpārdod, jānodod; un – kā kronis visam – jāizsmej, jāizmēda, jāizņirgā, jāapvaino, jāapkauno. Tāda ir valsts pārvalde; tāds ir taisnīgums; tāda ir morāle.