Noteikumi rakstniekiem

Rakstniekiem nav labu universālu noteikumu. Un tomēr vājuma brīžos daudziem rakstniekiem uznāk vēlme diktēt citiem rakstniekiem “noteikumus”, kuros tie apraksta ieradumus, kas ilgajos aroda gados labi kalpojuši viņiem pašiem.

Dzīvie angļu valodā rakstošie autori, kuri iekrīt šajā truša alā, drīz vien sastopas ar Džordža Orvela rēgu. Orvela seši noteikumi rakstniekiem, kas iekļauti viņa 1945. gada esejā ar nosaukumu “Politika un angļu valoda”, kļuvuši par obligātu piedevu katrā stila rokasgrāmatā, un man vēl nav izdevies atrast vairākumu, kas tos apstrīdētu. Jums tie neapšaubāmi ir zināmi, tomēr es atļaušos tos atkārtot, lai būtu vieglāk uz tiem atsaukties. Tie ir šādi:

• Nekad nelietojiet metaforu, salīdzinājumu vai citu stilistisko figūru, ko esat pieraduši redzēt drukātā tekstā.

• Nekad nelietojiet garu vārdu, ja pietiek ar īsu.

• Ja iespējams kādu vārdu izņemt, vienmēr to izņemiet.

• Nekad nelietojiet ciešamo kārtu, ja var lietot darāmo.

• Nekad nelietojiet svešvārdus, zinātniskus terminus vai žargonvārdus, ja varat atrast vienkāršu angļu valodas ekvivalentu.

• Labāk pārkāpiet jebkuru no šiem noteikumiem nekā pasakiet kaut ko klaji nejēdzīgu.

Šonedēļ es atgriezos pie Orvela, kad uzzināju, ka Deivids Bentlijs Hārts, ievērojams amerikāņu autors, kurš raksta par reliģiskām tēmām, nesen piedzīvojis vājuma brīdi un formulējis pats savus “noteikumus rakstniekiem”, kas ir pretrunā ar Orvela noteikumiem.

Ilgu laiku es biju ļāvis Orvela vērtībai manās acīs kristies. Pārāk daudzi viņa spriedumi izrādījušies aplami. Bet, lasot, kā Hārts kritizē Orvelu, man nācās no jauna atklāt Orvela vērtību.

Hārts savus “noteikumus” sāk ar tradicionālu atrunu:

Piedāvāt noteikumu sarakstu rakstniekiem droši vien ir ļoti iedomīgi. Šāda saraksta autoritāte var balstīties tikai uz noteikumu devēja personisko piemēru, tāpēc piedāvāt to pasaulei ir tāda kā laimes spēle. Nākas pieņemt, ka paša rakstītais vairumam lasītāju šķiet pietiekami izcils, lai tev būtu tiesības kaut ko tādu piedāvāt.

Iedomājies, ka var sniegt labāku paraugu nekā Orvels, Hārts iestieg vēl dziļāk, cenšoties paskaidrot, kāpēc Orvela noteikumi nekam neder:

Džordžs Orvels bija visnotaļ kompetents (lai arī diezgan garlaicīgs) stila meistars, un tomēr viņa slavenā eseja “Politika un angļu valoda”, kas bija iecerēta kā jēgu slēpjoša žargona nopēlums, mūsdienās lasāms galvenokārt kā literārā provinciālisma manifests.