DZĪVES ZIŅA

Makss Edvardss

Pāri upei  

Pirms pieciem mēnešiem, 16 gadu vecumā, man atklāja neārstējamu vēzi. Tas notika visai līdzīgi tam, kā es iztēlojos eksāmenu rezultātu saņemšanas dienu, – liels satraukums potenciāli briesmīgu rezultātu gaidās –, lai gan realitātē eksāmenu rezultāti kļuva par patīkamu pārsteigumu. Bet, tāpat kā daudzi, kuriem atzīmes sagādāja vilšanos, es drīz vien tiku tam pāri. Domāju, ka ar šāda veida jaunumiem aprod pārsteidzoši vienkārši. Galu galā, lai arī nevaru noliegt to personīgo nozīmi, neko īpaši svarīgu tie nemaina.

Agrāk neārstējamu slimību es iztēlojos kā īsu un nomācošu periodu pirms priekšlaicīgas nāves, bet tagad tā man vairs nešķiet tik dramatiska un satraucoša. Es nejūtos tā, it kā normālā dzīve būtu beigusies vai mana uztvere būtu krasi mainījusies. Patiesībā, ja es pēc operācijas nebūtu zaudējis kustībspēju, mana dzīve laikam jau sen būtu atgriezusies ierastajās sliedēs.

Uzzināt, ka miršu, bija šokējoši, taču jau pēc nedēļas lielā mērā biju ticis tam pāri. Kad nācās to darīt zināmu draugiem un ģimenei, vajadzēja iepriekš novērtēt otra cilvēka emocionālā trausluma pakāpi, kā arī viņi novērtēja manējo, un pastāvēja risks, ko, iespējams, jutām mēs abi, – ka sarunbiedrs izplūdīs asarās –, un visa šī situācija bija drīzāk neveikla nekā bēdīga.

Nenoliegšu, ka šie daži mēneši bija saspringti, bet nevaru teikt, ka šī pieredze mani kaut kā īpaši būtu mainījusi. Cilvēki man ir teikuši, ka es ar to labi tieku galā un ka viņi šādā situācijā gan tā nevarētu, it kā es būtu nonācis kādu baisu apstākļu varā un spējis paveikt neiespējamo (saglabāt optimismu), bet es to tā neuztveru.

Lai gan es saprotu, kāpēc tā varētu šķist apkārtējiem, manā pieredzē miršana no vēža ir nozīmējusi virkni slimnīcas apmeklējumu, daudz tablešu un dažas sliktas ziņas. Bet pēc tam seko nenovēršama atgriešanās pie iepriekšējā dzīvesveida. Visai drīz es sapratu, ka nav starpības, vai būsi miris pēc 10 gadiem vai diviem mēnešiem, – tu tik un tā celies augšā, ej dušā un gatavo tēju.

Protams, ir arī negatīvā puse – manā gadījumā tā galvenokārt ir nespēja kustēties. Pēc mugurkaula operācijas mana dominējošā roka bija pilnībā paralizēta, otras rokas kustības bija ierobežotas, un es tik tikko varēju pakustināt kājas, tātad es vairs nevarēju rakstīt, staigāt, spēlēt ģitāru un klarneti. Kamēr vēl biju slimnīcā, šie ierobežojumi nešķita svarīgi, bet, kad pametu astoto gultu 27. palātā un pārrados mājās, sapratu, ka daudz ko es vairs nevaru izdarīt. Sākumā, kad manas slimības nopietnība vēl bija jauns un šokējošs atklājums, fakts, ka nevaru aiziet līdz tualetei, uz šīs drāmas fona likās mazsvarīgs; šādas problēmas mani sāka kaitināt tikai vēlāk.

Tomēr es atklāju, ka šīs problēmas pēc kāda laika sāk atrisināties. Piemēram, sākumā mani slimnīcā pārvadāja gultā. Kad manas spējas kustēties uzlabojās, es vairāk laika pavadīju ratiņkrēslā, kas vismaz deva iespēju redzēt, kurp dodos. Tagad es staigāju ar spieķi, kas, protams, atrisina daudzas problēmas; es varu pusdienot restorānā, nesēžot tālu prom no galda, tāpēc ka ratiņkrēsls zem tā neietilpst.

Attiecībā uz ķermeņa daļām, kurās nav bijis ievērojamu uzlabojumu, piemēram, labajā rokā, centos problēmu kompensēt. Tā kā vairs nespēju spēlēt instrumentus, kam nepieciešamas abas rokas, esmu sācis apgūt blūza harmonikas (tām vajadzīga tikai viena – vismaz veidā, kā es tās spēlēju), un, trenējoties rakstīt ar kreiso roku, es tagad drukāju uz skārienjutīgā ekrāna. Tādējādi es turpināju rakstīt savu iknedēļas emuāru un nesen publicēto grāmatu. Turklāt es turpināju rakstīt dziesmas un mūziku, komponējot ar datora palīdzību. Domāju, ka vismaz varu priecāties, ka dzīvoju laikmetā, kurā tehnoloģijas to padara iespējamu.

Kopš diagnozes noteikšanas ar mani bieži runā par reliģiju. Man saka, ka daudzi cilvēki par mani lūdzas, arī pats esmu lūdzies, lai gan nekad neesmu uzskatījis, ka tas ko varētu mainīt (es to darīju tikai ar vāju cerību, ka notiks kas pozitīvs; ko man zaudēt?). Es neticu dievam. Es neticēju pirms diagnozes un neticu arī tagad. Saprotu, kā daži cilvēki mierinājuma nolūkā manā vietā varētu pievērsties reliģijai, un es arī saprotu, kā daudzi viļas dievā vai pat kļūst uz to nikni, jo šķietami bija tam ticējuši. Bet es nedarīju ne vienu, ne otru. Lielāko daļu savas neapmierinātības esmu uzvēlis medmāsām un medicīnas personālam, visniecīgāko iemeslu dēļ.

Runājot par mierinājumu, man nešķiet, ka man to vajag. Sākotnējais šoks pāriet ļoti ātri, un pēc tam dzīve šķiet pavisam parasta. Ikdienas rutīnas sniegtais gandarījums ir pietiekams mierinājums.

Tagad esmu sācis laiku mērīt atsevišķos posmos. Parasti es ļāvu dienām izplūst nedēļās, nedēļām mēnešos un mēnešiem gados. Esmu atklājis, ka pēc operācijas es koncentrējos uz konkrētiem notikumiem, piemēram, uz svētkiem, dienas izbraucienu vai ballīti. Iespējams, mana laika uztvere ir mainījusies, vai varbūt man trūkst veidu, kā aizpildīt dienu, lai gan šobrīd, kad esmu kļuvis mobilāks un spēju paveikt vairāk, piemēram, skolas darbus vēsturē, tā ir kļuvusi par mazāku problēmu.

Runājot par vēlmēm, manas galvenās nākotnes cerības saistās ar paredzamo dzīves ilgumu. Ir viena lieta, kura vēl aizvien man neliek miera: es vairāk vai mazāk esmu samierinājies ar to, ka miršu, bet doma par to, kad tas notiks, aizvien biedē. Neizbēgamā (gandrīz) mana vēža izplešanās, visticamāk, notiks drīz, bet es aizvien vēl nezinu, kad tieši, un neesmu drošs, ka gribu to zināt.

Regulārie magnētiskās rezonanses izmeklējumi, visticamāk, ļaus saprast, cik slikta ir situācija un kad es miršu: tas nozīmē, ka mani gaida vēl vairāk sliktu ziņu. Es apsvēru domu neveikt turpmākus izmeklējumus, bet tad es noteikti uztraukšos par katrām mazākajām sāpēm vai iespējamiem audzēja izplatīšanās simptomiem, un, ņemot vērā, ka es jau tagad, sajūtot galvassāpes, domāju: “Ak dievs, tas ir izplatījies līdz smadzenēm, un pēc nedēļas es būšu miris!”, es labāk neriskēšu to darīt.

Esmu pārliecināts, ka nāves gaidīšana ir sliktāka par pašu nāvi. Tiesa, mēdz teikt, ka nāve ir sliktākais, kas ar cilvēku var notikt, un, tā kā nespēju sevi iemānīt ticībā pēcnāves dzīvei, es iztēlojos, ka nāve ved tikai uz pilnīgu tukšumu, bet esmu atradis veidus, kā šo domu pieņemt. Vispirms es atskatos uz savu dzīvi, kas, manuprāt, ir bijusi samērā veiksmīga, un apzinos, ka tā nevarēja notikt citādi. Vienīgais veids, kā es varēju piedzīvot savu unikālo pieredzējumu kopumu, ir dzīvot savu dzīvi tādu, kāda tā ir, bet tas arī nozīmē nomirt, kad es mirstu. Pat ja es kļūdos un nelaimju ir bijis vairāk, nekā es gribu atcerēties (kas padara manu dzīvi “neveiksmīgu”), nāve – sāpju un baudas neesība – tad loģiski būtu jāuzskata par uzlabojumu.

Es arī sev atgādinu, ka nāve nav jāpieredz tikai man vienam. Neatkarīgi no tā, vai tas notiek 16 vai 95 gados, piedzīvot visa zināmā beigas ir vienāds process – vienkārši es un mani apkārtējie ir spiesti šo faktu pieņemt priekšlaicīgi.

Visbeidzot, es jūtu, ka ar to visu tikt galā man palīdzējusi nesavtība. Dažiem var palīdzēt apziņa, ka viņus mīl, ka cilvēkiem viņi rūp un ka pēc nāves viņi netiks aizmirsti. Es saprotu, ka tas var mierināt, bet man mierinošs liekas arī pretējais viedoklis: jābeidz kavēties pie personīgajām ciešanām un jāturpina dzīve kā iepriekš.

Šķiet, ka šī pieeja samazina ņemšanos, ko izraisa neārstējamas diagnozes. Žēlums, sēras un līdzjūtība ir dabiskas emocijas, un tām ir sava vieta, bet man daudz efektīvāks šķita vēstījums “beidz raudāt un turpini dzīvot”. Man liekas, ka stoicisms ir daudz efektīvāks par bēdām: vienkārša atgriešanās pie realitātes man palīdz sakārtot savas dzīves iespējas.

Tas palīdz sev atgādināt, ka, lai arī es mirstu, pasaule negriežas tikai ap mani. Galu galā, esmu viens no septiņiem miljardiem, un šis skaitlis, tāpat kā mans vēzis, turpmāko mēnešu un gadu laikā turpinās augt un izplatīties. Lai gan mana dzīve ir viss, ko zinu, es neesmu nekas vairāk par punktu uz šīs planētas. Ja ņem vērā desmitiem cilvēku, ko pazīstu, un miljardus, ko nepazīstu, tūkstošiem kilometru, kas mūs šķir, un nepārtraukti plūstošo laika upi, kurā mēs visi nepārtraukti peldam, var nonākt pie neizbēgamās un dīvaini mierinošās atziņas, ka mēs visi mirsim – es, tu un visi pārējie. Tieciet tam pāri.

© The Guardian, 2016. gada 19. martā Autors nomira septiņas dienas pēc šīs publikācijas.

Raksts no Septembris 2024 žurnāla