Piparkūku namiņš Taubenštrāsē

Namu, kuram vieta būtu uz Ziemassvētku pastkartītes un kurš krasi atšķīrās no citām ēkām bijušajā Hāgensbergā, es pamanīju jau bērnībā. Toreiz man likās, ka tūlīt, tūlīt no tā iznāks rūķīši un, jautru dziesmiņu skandējot, pūšot taurītes un sitot bungas, riņķos ap māju, lai modinātu Sniegbaltīti, kas patvērusies viņu namiņā no visādiem riebekļiem. Kad nonācu šai vietā, vienmēr kādu brīdi uzkavējos, un man kā iztēles bagātam bērnam daudzstāvu namu vietā sāka vīdēt tumšu egļu meži, ieskanējās pajūgu zvārgulīši ielas galā, klusināta saruna vāciski un pa ielu aiztipināja divas kundzītes mežģīņu saulessargiem rokās. Tad iečīkstējās vārtiņi un vīzija beidzās, no pagalma iznāca kāds kungs, kurš gan atgādināja pāraugušu rūķīti, varbūt sava apģērba dēļ, kādu tolaik te nevalkāja.

Kādreiz klusajā Āgenskalna Baložu ielā ar numuru 10 jau krietni vairāk nekā gadsimtu slejas nams, kurš drīzāk iederētos kādā Bavārijas nokalnē vai neskaitāmo Tiroles ezeru krastos, nevis šeit, iespiests starp citām ēkām. Tas nokvēpis izplūdes gāzēs stipri noslogotās šaurās ielas malā, un garāmbraucošo trolejbusu izraisītā vibrācija to lēnam izsit no līdzsvara. Savrupnamu laikā no 1900. līdz 1901. gadam cēlis arhitekts Rūdolfs Filips Donbergs pēc Berlīnē praktizējoša arhitekta Alberta Gīzekes skicēm, un tas ir pieskaitāms pie agrā racionāli lietišķā jūgendstila. Savukārt iemesli, kāpēc šis nams stāv Daugavas krastos, jāmeklē... Nīderlandē.

“Vainīgais” ir Jākobs Leonards Feins van Drāts (Jacobus Leonardus Fijn van Draat), 1821. gadā Harderveikā dzimušais nīderlandiešu zāģmateriālu lieltirgotājs, kurš 1884. gadā nolēma iekarot izejvielu tirgu Krievijā. Tagadējās Latvijas teritorijā, kas toreiz bija Krievijas impērijas sastāvā, auga jau kopš viduslaikiem labi pazīstamā Rīgas priede (Pinus Rigensis), taisna un gara. Tai bija ārkārtīgi elastīga koksne, tāpēc to izmantoja burukuģu mastiem un citām takelāžas detaļām, kurām jāiztur liela slodze. 17. un 18. gadsimta mijā vairāk nekā pusei Eiropas valstu karaflotes kuģu bija Rīgas priedes masti, jo pirms tam lietotās koku sugas nespēja izturēt vajadzīgo slodzi.

Pateicoties šai priedei, Rīgā pie turības tika mastu brāķeru dinastijas Šteinhaueri, Briņķi, Raņki, Muižeļi un citi. Lai arī tas bija jau burukuģu ēras noriets, joprojām pieprasījums pēc kvalitatīvas lielizmēra koksnes bija liels. Tai laikā kokmateriālu transportēšana lielākoties notika, pludinot tos sasietus plostos pa upēm, tāpēc par Feina van Drātaģimenes uzņēmuma rezidenci izvēlējās tieši Rīgu. Tobrīd biznesa aizsācējam Jākobam jau bija 63 gadi, tāpēc uz Rīgu tika rekrutēts arī viņa vecākais dēls Villems Geisberts (Willem Gijsbert) Feins van Drāts, un dažu gadu laikā ģimenes uzņēmums pārvērtās par lielāko nīderlandiešu uzņēmumu, kāds jebkad eksistējis Krievijā. 1900. gada sākumā tika nolemts būvēt namu toreizējā Taubenštrāsē, un gada laikā to arī uzbūvēja un nosauca par Villa Fijn van Draat. 1910. gadā tas jau ir Jākoba mazdēls, kurš izveido vēl vienu koku eksportostu Narvā. Pirmā pasaules kara sākumā visas biznesa darbības Krievijā tika pārtrauktas un pārceltas uz Somiju un Zviedriju. Pēc kara un revolūcijas murgiem firma savu darbību Krievijā vairs neatjaunoja. 1928. gadā Jākobs juniors kopā ar dēlu Villenu Leo tomēr atgriezās Rīgā, noticējuši jaunās valsts acīmredzamajai augšupejai. Tomēr 1929. gadā sākās pasaules ekonomiskā krīze jeb Lielā depresija, kas smagi skāra arī Latviju. 1931. gadā Feina van Drāta ģimene pameta Latviju uz visiem laikiem, lai arī to neaizmirsa, jo ģimenes hronikā (https://ej.uz/villa_fijn_van_draat) pat vēl 2011. gadā ir pieminēta Latvija un atrodams īss Villa Fijn van Draat apraksts.

Par to, kas Taubenštrāses namā dzīvoja 30. gados, man drošu ziņu nav; arī tālaika adrešu grāmatas īstu skaidrību nevieš: minēti uzvārdi Halle, Balkevičs un baronese Volfa. Esmu pat dzirdējis, ka tā bijusi Nīderlandes vēstnieka rezidence. Piestāvētu. Iespējams, īsi pirms kara namā sāka dzīvot vācbaltietis Frīdrihs Kumerovs un viņa sieva Ženija. Te sākas kāds noslēpumains un baiss stāsts.

Holokausta dokumentēšanas centra Yad Vashem portāls vēsta, ka 1937. gadā Liepājā dzimušo Avivu Nīburgu 1943. gadā iznesa ogļu maisā no Liepājas geto un pārveda uz Rīgu. Frīdrihs Kumerovs viņu slēpis pie saviem paziņām Vīlandes ielā 5, bet vēlāk savā dzīvesvietā Baložu ielā. Saviem mazgadīgajiem dēliem Romānam un Jurim Kumerovs paskaidroja, ka tā esot viņu radiniece Maija no laukiem. Meitene nedrīkstēja iet pie logiem, bet, ja kāds ieradās viesos, viņa slēpās aiz liela spoguļa guļamistabā, dažreiz pat dienām. Vakaros, kad viņu izveda ārā, Aviva Maija nēsāja Romāna drēbes. Tikmēr Avivas māti Rozu Nīburgu dzenāja pa dažādām Eiropas koncentrācijas nometnēm, tomēr viņai izdevās izdzīvot. 1945. gada rudenī viņa atgriezās Rīgā un arī sāka dzīvot pie Kumeroviem, līdz 1966. gadā emigrēja uz Izraēlu. Par šo glābšanas soli Frīdriham Kumerovam un viņa ģimenei piešķirts apbalvojums “Taisnīgais starp tautām”.

Ēkas godību sāka drupināt jau uzreiz pēc īsteno saimnieku aiziešanas. 20. gadu beigās cauri senajam, blīvajam kvartālam izlauza Slokas ielas jauno trasi. Tā stiepās Uzvaras lauka virzienā tieši gar Feinu van Drātuģimenes tenisa kortu, kas pēkšņi no acīm slēpta iekšpagalma bija nonācis lielas ielas malā. Tas labi redzams arī kādā to gadu aerofoto. Vēlāk korta vietā uzbūvēja vienu no jaunās Slokas ielas apbūves daudzstāvu namiem. Kara laikā Feinu van Drātu nama otrajā stāvā dzīvoja jau minētā Kumerovu ģimene. Pirmajā stāvā bija reprezentācijas telpas ar lielu ēdamzāli un salonu, kam bija bīdāmas starpsienas telpas palielināšanai, kā arī ziemas dārzam līdzīga veranda. Bēdīgi laiki namam pienāca līdz ar sarkanarmiešu atgriešanos Rīgā. Vispirms salona un ēdamzāles vietā ierīkoja zema ranga militārpersonu kopmītni ar daudzām divstāvu gultām; ziemas dārza verandā sakrāmēja malku līdz griestiem, bet nama pirmajā stāvā iemitināja veterināru un izveidoja tur vietu... vezumnieku zirgu ārstēšanai. Praksē tas nozīmēja, ka zirgus veda salonā pa nama parādes durvīm. Vezumu manevrēšanas laikā neatgriezeniski tika sadauzīta nama priekšā bijusī strūklaka. Pakavu maiņa villā varētu izskatīties stipri savdabīgi. Varbūt lēmumu pieņēmējus uz to mudināja lielām flīzēm klātā grīda...

Bet paga, paga, iesauksies kāds iedzimtais hāgensberģeris, kādi vēl fon Dzeloņdrāti, tur tak dzīvoj Zariņ Marģeris!

Pilnīga taisnība. Izcilais komponists un vēlāk arī rakstnieks Marģeris Zariņš tiešām no 1955. gada līdz savas dzīves pēdējai dienai ar ģimeni dzīvoja šajā namā. Vēl tagad ēkā dzīvo Marģera Zariņa vecākais dēls Jānis ar dzīvesbiedri Ievu. Abi ir mani kādreizējie kolēģi Latvijas Televīzijā, tāpēc droši devos uz pēcpusdienas tēju piparkūku namiņā. Pats dzīvoju blakus kvartālā, tāpēc bērnības un jaunības takas mums bija līdzīgas. Atceroties pagājušo gadsimtu un jau šo pasauli atstājušo Jāņa brāli Māri, nenovēršami nonācām pie viņu tēva. Manās atmiņās šī persona saglabājusies ļoti spilgti. Āgenskalniešu vidū Marģeris Zariņš bija ekstrēmi neordināra persona, tāpēc gandrīz visi bija pārliecināti, ka smalko namu Baložu ielā izdomājis un uzcēlis tieši viņš. Galu galā, Smiļģis tak varēja atļauties turpat netālu uzcelt namu ar skatuvi vidū, vai Zariņš sliktāks! Ne jau kurš katrs vēlā rudenī uz kiosku pēc avīzes devās baltā putekļmētelī ar salmu panamu galvā. Vai jūs gājāt uz stūra krājkasi, lai pastāvētu rindā pie elektrības apmaksas lodziņa, tērpušies laša krāsas žaketītē ar sarkanpumpainu tauriņu? Protams, ne! Bet Zariņkungs gāja. Tā viņš tur sēdēja, apaļās brilles spīdinādams, kā papagailis starp vārnām, jo līdzās sēdošās “babuškas” visas kā viena bija ietinušās nāves pelēkos, pūkainos lakatos un izskatījās pēc sērijveidā ražotām vaska figūrām. Tīrasiņu dendijs un bohēmists Zariņš garas stundas mīlēja sēdēt Skapī ar savu labāko draugu Oļģertu Grāvīti. Reizēm viņš satikās ar saviem draugiem Hānbergu un Jakubānu, tad visi stūrēja uz kaukāziešu restorāniņu Aragvi Kalnciema un Baložu ielas stūrī. Mājās viesu gan nācis maz: jau minētais komponists Grāvītis un Runcis, kā sauca dramaturgu Pēteri Pētersonu, dažreiz pievienojies literatūrkritiķis Harijs Hiršs, kas dzīvoja netālu Kalnciema ielā, pie Dreiliņu ielas stūra.

Sadzīvē Marģeris Zariņš bijis pilnīgi nepraktisks. Kad dzīvoklī izsita korķus, darbu turpinājis pie sveces un gaidījis sievu, jo nav zinājis, kur ir elektrosadales skapis, un, pat arī ja būtu zinājis, neko no tā, kas tur iekšā, nesaprata. Viņam ātrāk būtu uzrakstīt ķīniešu operu nekā salabot drošinātājus. Zariņš bieži uzturējies rakstnieku un komponistu radošajos namos Jūrmalā, kur tik tiešām radījis lielāko daļu savu labāko darbu. Mūzikā bija novators, vienlaikus eksperimentēja ar stiliem, žanriem, laikmetiem, nacionālo kolorītu, to savdabīgu pretstatījumu vai polistilistisku apvienojumu, jauniem, neparastiem žanriskiem meklējumiem. Rakstījis operas, oratorijas, instrumentālos koncertus, kantātes, vokālo kamermūziku un kora dziesmas, mūziku ērģelēm, orķestrim, komponējis mūziku teātra izrādēm un radījis izcilu mūzikas partitūru 18 kinofilmām. Tieši viņš jau tālajā 1973. gadā radīja, iespējams, pirmo postmodernisma darbu latviešu literatūrā – romānu “Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata”. Viņa prozai raksturīgs ārkārtīgi daudzveidīgs stils, teatrālisms, tam laikam neparasts reālā un fantastiskā, nopietnā un komiskā sakausējums, asprātīga ironija un humors, bieži izmantoti groteskas elementi. Valodā daudz apvidvārdu, barbarismu, vulgārismu, jaunvārdu, citvalodu iespraudumu, neparastu frazeoloģismu.

Dzīves pēdējos gados Zariņš satuvinājās ar gleznotāju Uldi Zemzari, kura gleznas tagad rotā plašo dzīvokli. Marģeris Zariņš sekmīgi pretojās viņa vilkšanai iekšā kompartijā un mājās klausījās Amerikas balsi un lamāja režīmu. Zariņš piedzīvojis arī atmodu un Latvijas izraušanu no ļaunuma impērijas, līdz negaidīts plaušu karsonis viņu apturēja 1993. gadā.

Jānis Zariņš no savas jaunības atceras vēl kādu dendiju, kas šad tad uzradies pie viņu nama. Kad Roza Nīburga ar meitu Avivu dzīvoja Kumerovu dzīvoklī otrajā stāvā, Rozai, kas tolaik strādāja par bufetnieci, parādījies pielūdzējs, kuram bijis melni lakots, patoloģiski spīdīgs moskvičs ar baltiem riteņu diskiem, bet pašam viņam bijuši ar breolīnu ieziesti mati un ūsiņas, strīpains uzvalks un hūtīte: viņš izskatījies pēc angļu aktiera Deivida Sušē slavenā detektīva Erkila Puaro lomā. Vēl blakus mājā dzīvojis kāds puika, kura māte bijusi franču valodas skolotāja un ar dēlu runājusi tikai franciski, lai citi nesaprot. Vēlāk šis puisis – Sergejs Mirskis – kļuvis par deputātu četrās LR Saeimās.

Darvas karoti medus mucā gan iemet Vikipēdija, kur vēstīts, ka pēc Otrā pasaules kara beigām Marģeris Zariņš komponējis padomju varu slavinošus skaņdarbus – ar zemtekstu, ka no tā, iespējams, saņēmis kādus labumus. Jā, saņēma gan: kad kļuva zināms, ka sarkanarmiešu virsnieku kopmītni likvidēs, sievas bikstīts, viņš uzrakstīja iesniegumu namu pārvaldei, jo Zariņu ģimene mitinājās turpat aiz stūra Slokas ielā, mikroskopiskā dzīvoklītī, kurā nevarēja iedabūt klavieres. Tā nu Baložu ielas namā kādu septiņu astoņu ģimeņu vietā sāka dzīvot Zariņi.

Ne pārāk sen namā bija ieradušies pilnīgi negaidīti viesi, Feinu van Drātuģimenes pēcnācēji, kas ļoti interesējušies par ēku un dāvājuši arī nenovērtējamus attēlus ar telpu iekšskatiem pirms Pirmā pasaules kara. Vēl tie pavēstījuši, ka ģimenei bijusi tāda nostalģija pēc atstātās ēkas, ka Nīderlandē to uzcēluši par jaunu, absolūti identiskā skatā, pēc tā paša projekta.

Un par tām odām padomju varai runājot... Ziniet, man ir vienalga. Es, piemēram, no Zariņa operas “Uz jauno krastu” vai oratorijas “Cīņa ar Velna purvu” ne vella neatceros, nevienu skaņu, lai gan noteikti tās jaunībā esmu dzirdējis pa radio. Bet “Concerto innocente”, kā arī mūzika no kinofilmām “Ceplis” vai “Pie bagātās kundzes” man galvā joprojām ieskanas pat ļoti bieži.