Pirmo reizi lasot Solžeņicinu

Apslija Čerija-Gararda darbs “Pasaulē sliktākais ceļojums”, kurā atstāstīta Roberta Skota pēdējā ekspedīcija uz Antarktiku, bija pirmā “pieaugušo” grāmata, ko man, skolniekam no Melburnas, lika lasīt. Tā es iepazinu apbrīnojamu drosmi, sīkstumu un nesavtību, kāda var piemist cilvēkiem pat ne visai cēlu uzdevumu vārdā (Skota brauciena mērķis bija atrast pingvīnu olas). Stāsti par Skota uzvarām un neveiksmēm, tāpat kā atmiņas par anzakiem¹ abos pasaules karos, tūkstošiem austrāliešu zēnu bija gandrīz vai galvenā leģenda. Iemesli kā vienu, tā otru apjūsmošanai īpaši neatšķīrās: stāsti par zaudējumiem un ciešanām uzjundīja jaunībā tikai nojaušamu izpratni par to, cik ciešanu pilna var būt dzīve. Vienlaikus tie vēstīja par morāli cēlu rīcību, ko padarīja iespējamu šie paši zaudējumi un ciešanas. Gandrīz iespējamu, taču ne gluži. Tolaik neticēju, ka es vai kāds cits no mūsu bariņa jelkad piedzīvos ko līdzīgu grāmatā aprakstītajai draudzībai.

Civilizētos apstākļos cilvēkam tic uz vārda, jo ir pārāk daudz iespēju kaut ko slēpt un pārāk maz laika vai varbūt pārāk maz sapratnes. Dienvidos tā nenotiek. Abi vīri devās ziemas braucienā un izdzīvoja. Braucienā uz Dienvidpolu viņi gāja bojā. Viņi bija no zelta – tīra, mirdzoša, bez piemaisījumiem. Nav vārdu, ar kuriem varētu raksturot to, cik brīnišķīga bija viņu draudzība.²

Daži vecāki cilvēki Austrālijā pazina līdzīgus vīrus – piemēram, kareivjus, kuri izdzīvoja Birmas dzelzceļa būvniecības darbos. Viņi tos pazina reālajā dzīvē, ne kā es – no citu stāstītā.

Protams, es varēju saprast (vismaz tolaik man tā likās), cik dārgi, tiesa gan, ikdienišķāki, draudzības mirkļi varēja būt tie, kad vīri izrāvās no stindzinošā sala, kurā atradās tā vientulīgā arktiskā būdiņa. Cik lieliski, tolaik es domāju, noteikti bija šo ceļotāju stāstu vakari!

Pēc vakariņām galds tika notīrīts, un mēs sasēdāmies ap to, lai noklausītos kārtējo lekciju. Tās notika trīsreiz nedēļā. Ierašanās nebija obligāta, tāpēc jūrnieki nāca tikai uz tām, kuras izraisīja īpašu interesi: tādi bija, piemēram, spilgtie Mīrsa atstāsti par viņa ceļojumiem uz Tibetas austrumu jeb Ķīnas pierobežu. Šo zemi apdzīvoja tā sauktās “astoņpadsmit ciltis” – Tibetas pirmiedzīvotāji, ko izspieda pašreizējie Tibetas iemītnieki. Mīrss pārsvarā stāstīja par Lolo cilti, kas nogalināja savu sabiedroto Brūku, kad bija viņu pārliecinājuši, ka esot draudzīgi un dedzīgi vēloties viņam palīdzēt. Mīrss nebija sagatavojis nekādus fotoattēlus, bet kartes, kuras viņš rādīja, bija paša gatavotas. Tik un tā viņš noturēja mūsu nedalītu uzmanību teju divu stundu garumā – tik ļoti mūs interesēja viņa piedzīvojumi. Klejotāja gars Mīrsam ir asinīs: viņš jūtas laimīgs tikai mežonīgākajos zemes nostūros. Neesmu saticis nevienu, kas asas izjūtas cienītu vairāk par viņu. Pat tagad viņš, noguris no mūsu civilizācijas pieticīgajiem mērogiem, nevar sagaidīt, kad viens pats dosies uz Hatpointa pussalu.³

Skaidrības labad – ne jau tas mani tolaik, pirms 70 gadiem, vilināja, taču es spēju šo ceļotāju vilkmi saprast. Tolaik man likās, ka saprotu, kā jutās 18 no mājām izdzītās tibetiešu ciltis. Galu galā, vai ar šādiem stāstiem jau nebiju sastapies, lasīdams Bībeli un nedaudzās grāmatiņas par vēsturi? Izsūtījums līdz ar masu slepkavībām, šķiet, raksturoja lielāko daļu man zināmās vēstures, un par to jo īpaši stāstīja mani ticības brāļi ebreji. Savukārt stāsts par drauga nodevību, kas beidzas ar nāvi, vispār ir vecs kā pasaule.

Kā gan tolaik es varēju būt gatavs “Gulaga arhipelāgam”? Laikā, kad lasīju Čerija-Gararda piezīmes, es tikpat kā neko nezināju par Čingishanu, Timuru, Himleru vai Eihmani. Kā gan skolnieks Melburnā varēja saprast, kas ir Staļins? Es taču vēl nezināju, ka nāve un asiņu izliešana, tāpat kā naids un stulbums, pusei cilvēces ir ikdienas norma. Vai Čerijs-Garards būtu mani sagatavojis Solžeņicinam?

Pēc vakariņām un vakara gājiena uz ateju pie logu uzpurņiem piezagās nakts, pie griestiem iedegās novārdzinošas spuldzes. Diena arestantus šķir, nakts vieno. Vakaros strīdi neiedegās, tika sarīkotas lekcijas vai koncerti. Te nu atkal Timofejevs-Resovskis spīdoši uzstājās: viņš vakarus veltīja Itālijai, Dānijai, Norvēģijai, Zviedrijai. Emigranti stāstīja par Balkāniem, par Franciju. Kāds lasīja lekciju par Lekorbizjē, kāds – par bišu dzīvi, kāds – par Gogoli; te gan arī smēķēja, cik plaušas tur! Dūmi piepildīja visu kameru, lāņoja kā migla, pa logu nebija vilkmes, jo priekšā aizlikts uzpurnis. Pie galda iznāca Kostja Kiula, mans līdzaudzis, apaļu seju, zilām acīm, pat mazliet jokains, un lasīja savus cietumā sacerētos dzejoļus. No satraukuma viņam aizlūza balss. Dzejoļu nosaukumi bija “Pirmais pienesums”, “Sievai”, “Dēlam”. Kad cietumā ar ausi noklausies dzejoļus, kas arī uzrakstīti cietumā, tu nedomā par to, vai autors atkāpies no silabotoniskās sistēmas un vai rindas beidzas ar asonansēm vai tīrām atskaņām. Šie dzejoļi ir tavas sirds asinis, tavas sievas asaras. Cilvēki kamerā raudāja.

Kopš atrašanās šajā kamerā arī es tiecos rakstīt dzejoļus par cietumu. Tur es deklamēju Jeseņinu, kurš pirms kara bija tikpat kā aizliegts. Gados jaunais Bubnovs – viņš nāca no gūstekņu vidus, bet agrāk, šķiet, bijis mācības nebeidzis students – uz dzejoļu lasītājiem lūkojās ar aizgrābtību, viņa seja kļuva apskaidrota. Viņš nebija speciālists, viņš brauca nevis no nometnes, bet uz nometni un, visticamāk, savas skaidrās un taisnās sirds dēļ – lai tur nomirtu; tādi nometnē ilgi nedzīvo.⁴

Tādi kā Bubnovs neizdzīvotu arī Antarktikā, kaujā pie Sommas un, iespējams, arī Lolo ciltī. Tīrība, kuru Solžeņicins saskatīja Bubnovā, varbūt arī nebija tāda pati, kādu Čerijs-Garards redzēja Vilsonā un Bauersā, taču man gribētos domāt, ka šie vīri cits citā pazītu radniecīgas dvēseles. Cik daudz vēl kā kopīga tiem varētu būt? Neskaitāmās “Gulaga arhipelāga” rindkopās aprakstīti tie paši dziļie, spēcīgie avoti, kuros daži smeļas spēku vājuma brīžos. Kad lasu, ko Solžeņicins raksta par cietuma rituāliem – pazemojošajām sadzīves ainām, kuras pārējiem, otrpus restēm esošajiem, ir tikai nenozīmīga vienmuļās ikdienas daļa –, es atminos aprakstu par to, kā polārpētniekiem ik dienu vajadzēja uzsliet telti un pagatavot maltīti, kamēr ārā bija tik auksts, ka izelpotā dvaša uzreiz sasala, un kā pēc tam bija smagi jānopūlas, lai sevi – izmirkušās drēbēs – iedabūtu guļammaisā. Čerijs-Garards un viņa ceļabiedri varbūt arī nebija apcietinājumā, taču viņus bija ieslodzījusi bezjēdzīgā nepieciešamība. Noteikti arī viņiem nāve reizēm šķita pievilcīgākie vārti uz vienīgo brīvību, kāda viņiem bija iespējama. Vai cilvēks, kurš, kā rakstīts “Gulaga arhipelāgā”, labāk gūlās zem tanka nekā ļāvās apcietinājumam, saprata kaut ko, ko nesaprata kapteinis Outss?⁵Varbūt patiesībā svarīgāk ir tas, ko Outss zināja? Varbūt Antarktika un Butirki nav viens un tas pats, jo Butirki bija cietums, bet Antarktika ne? Tā nu es sāku lasīt “Gulaga arhipelāgu”, nekā nezinādams par dzīvi apcietinājumā.

Grāmatu “Gulaga arhipelāgs” sāku lasīt savā pirmajā gadā Izraēlā, kur pēc tam arī apmetos uz dzīvi. Atceros, ka sapratu: es lasu ko spēcīgu un nebijušu. Taču izrādījās, ka divi paziņas, kam par grāmatu tolaik pastāstīju, ne vien nebija to lasījuši, bet arī nemaz negrasījās to darīt. Vairākus gadus vēlāk par savu sastapšanos ar Solžeņicina tekstu pastāstīju dažiem kolēģiem no Ben Guriona Universitātes Vēstures fakultātes. Viņi sprieda par kādu Ričarda Paipsa rakstu, kurā, ja pareizi atceros, tika apgalvots: lai gan Solžeņicinam bijuši antisemītiski uzskati, viņa attieksmei, gluži kā Dostojevska gadījumā, nebija nekāda sakara ar tautu un tā attiecās tikai uz kultūru. Atšķirībā no manis šie kolēģi vēsturnieki zināja, ko var secināt, lasot “Arhipelāga” nodaļu ar nosaukumu “Mūsu kanalizācijas vēsture”. Viens no viņiem sacīja, ka daži vēsturnieki “cēluši kņadu” par to, ka Solžeņicins pārsvarā nenorāda savu apgalvojumu avotus. Es tomēr iebildu: vēstures studentiem, kam nav profesionālu ambīciju, avotu trūkums ir grāmatas stiprā puse. Tas rada iespaidu, ka apjomīgais dokuments tapis stundām, dienām un gadiem ilgā sarunā, sāpīgās atmiņās par datumiem, vietām un notikumiem, kuri, iespējams, vārgi turas viena cilvēka prātā un atmiņā. Ņemot vērā, ka atmiņas ir tik cītīgi vāktas, sargājot tās no pilnīgas izzušanas, es spēju uz to reaģēt tikai ar apbrīnu un pazemību. Grāmata visdramatiskākajā veidā priekšplānā izvirza nozīmīgāko atsevišķa cilvēka pieredzi, kuras vērtību nav iespējams nekādi mazināt. Solžeņicins, iedzīvinādams laiku, par kuru raksta, ne uz mirkli neļauj lasītājam nojaust, ko viņš pats domā par to, kas notiek ar “Arhipelāga” indivīdiem; viņiem varbūt arī nav vārda, taču viņi tāpat ir individuālas personības.

Tādu principu pārnest tekstā nav nemaz tik viegli. Man šķiet, fakts, ka Solžeņicinam tas izdevās, tolaik bija uzskatāms par garīgu sasniegumu. Protams, ka parasti autors ir panācis iecerēto, ja viņam izdodas vēstīt par indivīdu, jo īpaši – par tādu, kas nav viņš pats. Romāns ir 19. gadsimta fenomens. Tolaik panākt šādu vēstījumu bija jo spoža uzvara. Šī uzdevuma radītās grūtības labi raksturo slavenās rindas romānā “Midlmārča”: