Šanhaja karā pret vīrusu

Kad 2020. gada marta sākumā devos no Latvijas atpakaļ uz savu pašreizējo dzīvesvietu Šanhajā, radi un draugi līdzjūtīgi skubināja uzmanīties ar “to vīrusu”. Tas, ka vīruss varētu pamatīgi izmainīt dzīvi Latvijā, nevienam tobrīd nelikās ticami. Tad sekoja divi mokoši gadi, kuru laikā pasaule cīnījās ar pandēmiju, un man pašam šķita, ka esmu izvilcis laimīgo lozi, jo no ārpasaules noslēgtajā Ķīnā kovidnulles politika strādāja nevainojami. Āzijas valstīm bija pieredze ar SARS vīrusu ierobežošanu, un ar agrīnajām kovidmutācijām tās tika galā diezgan labi.

Bet tad parādījās omikrons. Kaut arī saudzīgāks pret saviem upuriem, tas bija daudz lipīgāks. Pēkšņi inficēšanās gadījumu skaits Šanhajā sāka eksponenciāli pieaugt, draudot aptraipīt Ķīnas kovidapturēšanas teicamnieka reputāciju, ar kuru ķīnieši tik ļoti lepojās. Tā sākās Šanhajas lokdauns.

Lokdauns

Marta beigās sāka slēgt atsevišķus dzīvokļu kompleksus. Tad ziņoja, ka uz nedēļu slēgs vienu pusi pilsētas, bet uz nākamo nedēļu – otru pusi. Tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka inficēšanās vilnis ar vienkāršiem līdzekļiem vairs nav apturams, un Šanhajas pašvaldība nolēma slēgt pilnīgi visu 25 miljonu pilsētu uz nenoteiktu laiku.

Mūsu daudzdzīvokļu augstceltnē vispirms slēdza liftu. Tad dzīvokļu kompleksa pagalmu apjoza ar dzeloņdrātīm, lai kādam neienāktu prātā rāpties pāri. Mājas, kuras neietilpst tipiskos, ar pagalmu apjoztos dzīvokļu kompleksos, tika īpaši iežogotas. Ielās patrulēja policija un armijas vienību puiši civilā, kuri agresīvi aizturēja un ievietoja piespiedu izolācijā katru, ko pieķēra uz ielas bez komunālo komandantu atļaujas.

Pārtiku piegādāja centralizēti, pārsvarā rīsus, dārzeņus un olas. Par sadali bija atbildīgas tā dēvētās ielu padomes, kas gādāja, lai brīvprātīgie un namu komandanti produktus nogādātu līdz katra dzīvokļa durvīm. Darbojās arī interneta pārtikas veikali, bet tie nespēja apkalpot visus pasūtījumus un izvēles kārtībā piegādāja tikai lielākos. Tāpēc iedzīvotāji apvienojās un veidoja lielus pasūtījumus kopīgi visai daudzdzīvokļu mājai. Tas ļāva iegādāties ne tikai valdības izsniegtās, bet arī citas pārtikas preces, kuru cenas šajos apstākļos bija vismaz dubultojušās. Mūsu nama 120 dzīvokļu iedzīvotāji izrādījās īpaši kāri uz kūkām, un tā nu tās netipiski bieži nonāca arī uz mūsu ģimenes galda. Tomēr tika konstatēti arvien jauni inficēšanās gadījumi, un aizdomas krita uz piegādātajiem produktiem. Tāpēc apzinīgākie dzīvokļu kompleksi rīkoja “klusās dienas”, kurās nebija atļautas pilnīgi nekādas piegādes.

Katru otro dienu nama iedzīvotājiem bija jāiziet pagalmā uz obligāto testu un katru rītu mājās jāveic paštests, par kuru bija laikus jāatskaitās komandantam. Ja tests izrādījās pozitīvs, bija jādodas uz karantīnas centru, kuri bija steigā ierīkoti milzīgās konferenču vai sporta celtnēs un kuros higiēniskie apstākļi bija visai apšaubāmi.

Uz ielām iestājās klusums, kādu man šajā lielpilsētā vēl nebija nācies pieredzēt. Ārā drīkstēja atrasties tikai ar speciālām atļaujām un tikai speciālie dienesti, kā arī ierobežots daudzums produktu piegādātāju, kurus testēja divreiz dienā. Dzīvokļu kompleksos saimniekoja tā dēvētie “lielie baltie” jeb baltos aizsargtērpos ģērbti darbinieki un brīvprātīgie, kurus vienādo ietērpu dēļ atšķirt bija grūti. Birojos un uzņēmumos, kuru darbību apturēt nevarēja, darbinieki vairākas nedēļas nakšņoja turpat darba vietā, kas radīja satraucošu higiēnisko situāciju.