Sapratne ir bīstama lieta

Esmu viesībās un jūtos aizkaitināta. Tur nav nekā neparasta, taču mani tik un tā kaitina, ka es jūtos aizkaitināta. Man savos gados, tuvu pusmūžam, vajadzētu būt noteicējai pār savu dzīvi vismaz tādā mērā, lai nenonāktu vietās, kur uzmācas īgnums. Un tā mani garlaiko pašas aizkaitinājums, tracina apkārtējo apģērbs, man liekas pretīga siera kūka ar melleņu kompotu un iedveš riebumu pats vārds “kompots”.

Tās ir lūgtās vakariņas – nevis vienkārši viesības vai vienkārši vakariņas, bet viesības, kurās viss pakārtots vakariņām, bet tās savukārt notiek par godu kādam pie galda sēdošajam. No mums gaida, ka mēs lišķīgi jūsmosim par goda viesi un teiksim visas pareizās lietas. No mums gaida, ka mēs apbrīnosim ēdienu un piekritīsim iedzert vēl mazliet vīna. No mums gaida, ka mēs nemēģināsim pārāk agri aizšmaukt no galda. Un, ņemot vērā laikus, kuros dzīvojam, no mums gaida, ka mēs šausmināsimies par Donaldu Trampu.

Jūs paši esat piedalījušies tik daudzās šāda veida sarunās, ka man jums nav nekas jāatstāsta, lai jūs varētu klusi piebalsot. Tāda saruna nekad nesākas tieši. Tā nekad nesākas ar to, ka viens no klātesošajiem ierunājas: “Nu, ko teiksiet par šīm vēlēšanām un šo ārkārtīgi neparasto republikāņu kandidātu Donaldu Trampu?” Saruna iesākas aplinkus. Neviens tīšuprāt pats to neuzsāk, taču visi ir pārlaimīgi, ka tā ievirzījusies tieši tā, jo tas nozīmē, ka sagatavotās frāzes, kas izmēģinātas mašīnā vai skatoties televīzijas debates, tagad var izskanēt publiski. Taču neviens nevēlas izrādīt pārliecīgu interesi par šo tēmu, tāpēc visi izsakās lakoniskos viszinīgos spārnotos teicienos.

Es negribu runāt par Trampu. Man ir bažas, ka, pievēršoties viņam, mēs tikai vairojam tieši to, kas viņam nepieciešams, lai vispār paliktu dzīvs, proti, mūsu uzmanību. Es negribu barot viņa realitāti – to, kuras raksturīgākās iezīmes ir spārnoti teicieni, neloģiskas pārejas, nekontrolējama novirzīšanās no tēmas. Ja es šīs bažas pārvaru un pieņemu, ka uzmanība tomēr ir nepieciešama, tad raizējos, ka pats veids, kādā mēs par viņu runājam, ar katru frāzi un attieksmi atkal un atkal atražo iemeslus, kāpēc tie, kas viņam seko, to dara. Viņš bradā pa mūsu varžacīm. Un, kad pa mūsu varžacīm bradā, mēs runājam manierē, kas neviļus demonstrē, kā viņš kļuvis iespējams, parādot, kāpēc viņš ir figūra, kuru vēlas citi, ne pie šī viesību galda sēdošie.

Šoreiz saruna pievērsās Trampam tāpēc, ka kāds pieminēja breksitu. Breksits! “Varat iedomāties?” kāds saka. Acis paceltas pret griestiem. Kāpēc cilvēki balso paši pret savām interesēm? Kā tas noticis, ka angliski runājošo pasauli pārņēmusi tumsonība? Kas vispār notiek? Atbildot uz to, es izdaru kādu lietu, kas viesībās nevienam nepatīk: uz spārnotu frāzi es atsaucos ar pastāstu, kas nav joks. Es sāku samērā labi, ar atsauci uz vispārējo sašutumu, tad pieminu NPR dzirdēto sižetu par britu maiznieku, kurš apgalvo, ka pēc breksita varēs lētāk eksportēt savu produkciju uz Eiropu. Ja es pie tā būtu apstājusies – labi, bet nē, es turpinu, it kā pēkšņi būtu kļuvusi par šī NPR sižeta un breksitu atbalstošā maiznieka eksperti: vēl viņš teica, ka potenciālā darba likumu mīkstināšana ļaus elastīgāk algot darbaspēku; vēl viņš teica, ka viņu neuztrauc muitas formalitāšu pieaugums; vēl viņš teica, ka kvalificēta imigrantu darbaspēka samazināšanās var radīt problēmas dažos sektoros, taču ne viņam; vēl viņš teica, ka visvairāk cietīs tehnoloģiju kompānijas un citas jaunākas industrijas, taču, pēc viņa domām, šie zaudējumi būs niecīgi salīdzinājumā ar ieguvumu no mārciņas un eiro apmaiņas kursa krišanās.

Šajā brīdī es esmu neciešama. Neciešama tāpēc, ka nespēju apklust, un tāpēc, ka pie galda visi acīmredzami sāk nervozēt par manu nedaudz sakāpināto aizraušanos ar šo breksita maiznieku. Kurā pusē tad es īsti esmu? Ierunājas goda viesis: “Nu, drīz kļūs redzams, ka viņš maldās.” Man pa kreisi sēž sieviete, kas trīs gadus nodzīvojusi Anglijā, ar pērļu auskariem un sūnu zaļa kašmira apģērba kārtām, viņa atzīmē, ka tam visam pamatā ir rasisms. Visam. Redzat, kā šo maiznieku neinteresē imigrantu darbaspēks? Rasisms. Un visi pie galda zinoši māj ar galvu. Mēs zinām, tieši kas pasaulē nav kārtībā, un tas ir Donalds Tramps ar neciešamo runas veidu, neciešamajām rasisma izpausmēm un neciešamo pārliecību attiecībā uz to, kam ticam mēs paši.

Sapratne šajā gadījumā ir bīstama lieta. Jūs tagad varbūt esat nobažījušies, ka es nepiekrītu. Ka es nezinu, ka Donalds Tramps ir fanātiski aprobežots tips, kurš apvainojis meksikāņus un musulmaņus, kurš nepārbauda informāciju un nemaksā parādus, kurš domā, ka imigranti ir liekēži un sievietes ir staigājošas šķirbiņas. Es pieņemu, ka jūs nervozējat tā paša iemesla dēļ kā visi toreizējie klātesošie – tādēļ, ka viņi pieder pie elektorāta daļas, kura pret Donaldu Trampu jūt izteiktu riebumu, un šī kolektīva loceklim jāsaprot lietas, ko es šķietami nevēlos saskatīt. Man nav skaidrs, kāpēc breksita pamatā ir rasu jautājums, un līdz ar to es nesaprotu arī, kāpēc mēs šajās šausmīgajās viesībās tik viegli pārsviedāmies no sarunas par maiznieku uz sparīgu vārdu apmaiņu ar iepriekš labi izmēģinātām asprātībām par Trampa rasismu.

Tā nu es apklusu. Man trūka apņēmības iesaistīties seklās elitāro aprindu pļāpās, kurās runātāji izvairās no sapratnes par labu vispārējai vēlmei savstarpēji komunicēt. Pie šī galda saliedējošais kopības princips bija apņemšanās runāt tikai par notiekošā bezjēdzību un iracionalitāti, kā arī zināšanu trūkumu. Taču, turpinot būt šokā par visu, ko Tramps dara, mēs paliekam šī principa varā, ļaujoties tīksmīgajam uzbudinājumam, ko izsauc pašu riebums. Cik grūti būtu beigt sašust par viņa uzvaras gājienu un mēģināt tikt skaidrībā, kā mēs esam to veicinājuši – veicinājuši vienkārši ar savu zināšanu, manu, viņu, mūsu visu.

Būt reliģijas pētniekam nozīmē censties skaidrot neaptveramo. Lai gan tas nav gluži pareizi: reliģijas pētnieki būtībā meklē izskaidrojumu, kāpēc atsevišķas cilvēku grupas konsekventi piekrīt kaut kam, ko citi uzskata par neizprotamu, iracionālu, pat bezjēdzīgu. Attēliem, kas nav nolasāmi saistībā ar mūsdienīgiem ģeometrijas principiem vai priekšstatiem par perspektīvu; abstrakcijām, kuras ir tik abstraktas, ka cilvēkam sagriežas grīstē smadzenes; doktrīnām, kas ir tik specifiskas, ka šķiet nelietojamas; mītiem, kuri ir tik fantastiski, ka šķiet nākuši no ārpuszemes civilizācijām. Reliģijas pētnieki, ņemot vērā faktus, ar lingvistiskas, vēsturiskas, socioloģiskas un ekonomiskas analīzes palīdzību parāda, ka tas viss ir saprotams kā cilvēku vajadzību produkts.

Tāpēc nepārsteidz, ka es, būdama reliģijas pētniece, pieturos pie tādas Trampa izpratnes, kas viņa absurdumu padara ne gluži tik absurdu. Iespējams, ka tas arī ir mans vienīgais pienākums – saskatīt viņa šķietamajā neprātā kaut kādu racionalitāti. Un arī jautāt, kāpēc dažiem viņš šķiet plānprātīgs, bet citiem nepavisam ne. Reliģiju vēsturē jau sen izteikts uzskats, ka viens nevar pastāvēt bez otra: atrašanās kaut kā iekšpusē paredz, ka kaut kas atrodas ārpusē. Un tāpat arī, ka, dīvaino padarot saprotamu, neizbēgami saprotamo nākas padarīt dīvainu. Taču te nu es aizsteidzos pati sev priekšā.

Sāksim ar to, ka Trampa izskaidrošanas uzdevums jau ir paveikts. Tīri tonnāžas ziņā Trampam veltītā analīze ievērojami pārsniedz jebkura cita mūsdienu prezidenta kandidāta iztirzājumu, un ne jau tikai viņa īpatnību dēļ, bet arī pateicoties milzīgajiem interneta algoritmiskā pārklājuma mērogiem; lielformāta eseja par Trampu kļuvusi par tādu kā iniciācijas rituālu katram, kurš vēlas publicēties. Gandrīz visi Trampa panākumu skaidrojumi atsaucas arī uz ekonomiku, norādot, ka cilvēki, kuri dod viņam priekšroku, uz savas ādas jutuši globalizācijas negatīvās sekas, kā arī 21. gadsimta dzīves ekonomiskās bažas un vidējās algas stagnāciju. Jā, un vēl arī tās bēgļu straumes, kas plūst no Tuvajiem Austrumiem, līdzi nesot potenciālo teroristu šūniņu un mazapmaksāta darbaspēka konkurences dubultdraudu. (Nav skaidrs, kas ir sliktāk – imigrants kā lētais darbaspēks vai imigrants kā spridzinātājs pašnāvnieks.)

Nelaime ar šo trampisma ekonomisko teoriju ir tāda, ka nekas to neapstiprina. Konkrēti skaitļi sarežģī apsvērumu, ka atbalstu Trampam var prognozēt, vadoties pēc ienākumu vai izglītības līmeņa, vai ka viņam ir neproporcionāli daudz atbalstītāju balto strādnieku šķiras vēlētāju vidū. Aģentūras Gallup veiktās 87 000 intervijas parādījušas, ka cilvēki, kuriem Tramps patīk, nejūt lielākas ekonomiskās vai ar imigrāciju saistītās grūtības kā tie, kuri ir pret viņu. Turklāt Trampa atbalstītājiem nav zemāks ienākumu vai augstāks bezdarba līmenis kā pārējiem amerikāņiem.

Reliģiju zinātāji piekrītoši māj ar galvu. Ne jau tāpēc, ka mēs būtu informēti par šādu statistiku, bet gan tāpēc, ka ar to visu esam saskārušies jau agrāk. Cilvēces vēsturē nav tādas reliģiskas kustības, ko pie tās nepiederošie nebūtu mēģinājuši izskaidrot ar ekonomikas palīdzību. Cilvēki vienmēr pieņem: ja tu tici Dievmātes parādīšanās vīzijām, meties uz bēru sārta, lūdzies piecas reizes dienā vai runā mēlēs, tad noteikti dari to tāpēc, ka esi trūcīgs un alksti kļūt pasakaini nozīmīgs vai arī esi trūcīgs un gribi izrādīt cieņu visvareniem spēkiem, kas varētu mainīt tavu dzīvi. Šādi novērotāji domā, ka reliģiskām darbībām nododas tie, kuri izmisīgi vēlas ar nemateriālu līdzekļu palīdzību kompensēt savu materiālo trūkumu. Daudzi no viņiem, kusli izmantojot Marksu, bieži vien uzspiež viņam savu apsvērumu pamatotāja lomu.

Tā vienkārši nav taisnība. Pirms dažiem mēnešiem¹ aptaujas pie priekšvēlēšanu iecirkņiem parādīja, ka Trampa atbalstītāji, tieši otrādi, ir pārticīgāki nekā vairums amerikāņu, viņu vidējie ģimenes gada ienākumi bija 72 tūkstoši dolāru – augstāki nekā Hilarijas Klintones vai Bērnija Sandersa atbalstītājiem. 44% bija augstākā izglītība, kas ievērojami pārsniedz vidējos rādītājus valstī – 33% balto vēlētāju vidū un 29% kopumā. Šie fakti nav traucējuši komentētājiem un žurnālistiem publicēt rakstu pēc raksta par to, kā baltā strādnieku šķira jūsmīgi metusies atbalstīt Trampu. Mums šis stāsts patīk, jo tas mierinoši pārliecina, ka liberālas izglītības produkts ir liberāla politiskā domāšana un ka iztikas minimums nomierinātu ekonomiski neaizsargātās sabiedrības grupas. Grūtāk ir saprast, kāpēc pasaules līmeņa fiziķis vienlaikus ir arī evaņģēliskais kristietis vai kāpēc armijas virsnieks ar koledžas izglītību balso par Trampu.

Toties šis pētījums parāda, ka cilvēkus, kuri atbalsta Trampu, vada iemesli, ko neatspoguļo ienākumu līmeņa rādītāji. Tas liek mums citādi domāt par to, kas apvieno plašas cilvēku grupas, mudinot viņus sekot idejām, kuras šķiet bezjēdzīgas cilvēkiem no malas.

Sociologs Makss Vēbers 1919. gadā rakstīja, ka harismātiskais līderis iegūst un patur autoritāti, tikai un vienīgi pierādot savu spēku dzīvē.

19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma amerikāņu sludinātāji savu spēku reklamēja, norādot uz izciestajām grūtībām. Kamēr citi kristiešu līderi iestājās par teoloģiskiem pētījumiem vai atjaunotu turēšanos pie ticības principiem, šie mācītāji propagandēja “dzīves skolas mācības” vai “bluķu skaldīšanas universitātes”. “Izcilus sludinātājus nevar izaudzināt ar tehnisku pedagoģiju,” paskaidroja slavenā sludinātāja Sama Džounsa biogrāfs Džordžs Stjuarts:

Viņi veidojas nelabvēlīgu un veicinošu apstākļu, straumju un atvaru, dzīves vētru un spriedzes mijiedarbībā. Zinātnieki, debatētāji, ekseģēti un homilētiķi var izaugt universitātēs un garīgajos semināros, taču sludinātāji, kas spēj uzrunāt un glābt cilvēkus, nāk no dzīves skolas, kurā iepazinuši dažādās sirds trīsas, kādas rada viņu pašu un viņu līdzcilvēku smagais darbs, grūtības, upuri un ciešanas.

Es šeit piesaucu evaņģēliskās kristietības vēsturi, lai norādītu, kā Tramps ir saprotams nācijai, kas veidojusies, balstoties evaņģēlisma priekšstatos. Komentētāji nopūlas saprast, vai evaņģēliskie kristieši balsos vai nebalsos par viņu, indīgi norādot, ka, ja balsos, viņiem vajadzētu kaunēties, jo, galu galā, kā gan iespējams pieņemt Kristus vēsti un vienlaicīgi arī Trampu? Taču ik reizi, kad Tramps pamanās aizskart mūsu labākās jūtas, viņš vienīgi nodemonstrē, cik patiesa ir viņa patiesība. Evaņģēliskie kristieši neuzskata, ka grēks nozīmē nespēju uzņemties vadību. Apsēstība ar faktu precizitāti, bažas un uztraukums par pareizu runu – evaņģēliskajā paradigmā tās visas ir nedrošas ticības pazīmes. Pārliecība likstu priekšā ir droša zīme, ka mūsu priekšā ir pestīta dvēsele.

Janvārī politologs Matjū Makviljamss ziņoja par pazīmēm, ka atbalstu Trampam ļauj prognozēt vēlētāja nosliece uz autoritārismu – un nevis viņa ienākumi, izglītība, dzimums, vecums vai rase. Jautājumi, ar kuru palīdzību Makviljamss identificējis vēlētāju uzskatus, skāra bērnu audzināšanu; viņš vēlējies zināt, vai konkrētajam vēlētājam ir svarīgāk, vai viņa bērns ir godbijīgs vai neatkarīgs, paklausīgs vai pašpaļāvīgs, rātns vai iejūtīgs un uzvedīgs vai zinātkārs. Respondenti, kuri katrā atbilžu pārī izvēlas pirmo variantu, ir izteikti autoritāri orientēti. Pirmajā brīdī var likties nesaprotami, kāpēc respondenti, kuri labāk vēlētos, lai bērns ir godbijīgs, paklausīgs, rātns un uzvedīgs, potenciāli visdrīzāk balsotu par Trampu. Neviena no šīm īpašībām nav tāda, ar ko varētu aprakstīt minēto kandidātu. Taču atcerieties, ka aptaujas mērķis bija saprast, kas vēlētāju pamudina izvēlēties Trampu. Un rezultāti vedina domāt, ka vēlētājs grib cilvēku, kura autoritāte liek apkārtējiem pakļauties viņa gribai. Mums nerūp, vai viņš kādu aizvaino, ja vien viņš paveic savu darbu. Vēl būtiskāk: vajag tieši šādu aizskarošu uzvedību, lai piespiestu pasauli atteikties no viltus pieklājības. Viņa rupjība ir mūsu pieklājīgā plurālisma medaļas otrā puse.

Vēlāk vakarā pēc viesībām es prātoju, ko man būtu vajadzējis darīt citādi. Es domāju par savas kolēģes Norīnas Havadžas rakstu “Reliģiskā patiesība un sekulārais skandāls: Kirkegora aizvainojuma patoloģija”. Havadža izmanto dāņu Muhameda karikatūru skandālu, lai uzsāktu pētījumu, kas veltīts aizvainojuma iztirzājumam Sērena Kirkegora rakstos. Kad dāņu laikraksts Jyllands-Posten publicēja duci karikatūru ar virsrakstu “Muhameda seja”, simtiem tūkstošu cilvēku izgāja ielās; protestu laikā gandrīz 250 gāja bojā un 800 tika ievainoti. Aizliegums attēlot pravieti Muhamedu savulaik sākās kā mēģinājums izskaust elkdievību, kas islāma dzimtenē, arābu teritorijās, bija plaši izplatīta. Viena no centrālajām islāma doktrīnām ir tāda, ka Muhameds bija cilvēks, nevis Dievs; ja būtu atļauts viņu attēlot, tas varētu novest pie tā, ka Allāha vietā sāk pielūgt Muhamedu. Dāņu laikraksta redaktors vēlāk atvainojās, sakot, ka karikatūras “neapšaubāmi aizvainojušas daudzus musulmaņus”, taču “nebija domātas kā aizvainojums”.

Havadža mūs aicina apstāties pie redaktora lietotā formulējuma, kas ir tik pierasts, ka varētu paslīdēt garām nepamanīts. Viņa mūs lūdz padomāt, ko varētu nozīmēt “nedomāt kā aizvainojumu”. Izmantojot Kirkegora tekstus, Havadža parāda, ka redaktors šajā brīdī nesaprot. Viņa raksta, ka pravieša Muhameda karikatūras nevar atzīt par nevainīgām iespējama aizvainojuma izraisīšanā. Tās pašas par sevi pārkāpj vienu no svarīgākajiem islāma principiem. Zināmi sekulārās brīvības vai domāšanas veidi, pateicoties šim sekulārismam, jau kā tādi ir aizvainojoši. Kirkegors mūs aicina aizvainojumu saprast nevis kā zīmi, ka noticis kaut kas nepareizs, bet gan kā liecību, ka sākusies patiesības noskaidrošana. Cenšoties izvairīties no sāpīgajiem pārdzīvojumiem, ko izraisa aizvainojums, mēs varam izvairīties arī no pašiem apgalvojumiem, kuri tiek izteikti aizvainojot. “Arguments ir vienkāršs, bet satriecošs,” raksta Havadža.

Būt kristietim nenozīmē atteikties no pasaules, bet izmantot pasauli (vēl vairāk, just pēc tās nepieciešamību) kā kaut ko tādu, attiecībā pret ko cilvēka uzvedību var saprast kā aizvainojošu.

Kirkegors apgalvo, ka kristīgā eksistence pati par sevi ir aizvainojoša pozīcija attiecībā pret pasauli. Lai gan Kirkegoram šajā teikumā būtiski svarīgs ir tieši vārds “kristīgā”, Havadža parāda, cik lielā mērā sekulārisms ir vienkārši cita tās pašas formas idioma.

Larisa Makfārkvēra savā nesenajā lieliskajā rakstā par Trampa atbalstītājiem Rietumvirdžīnijā iet vēl tālāk, sakot, ka Trampa ienaidnieki, kritizējot viņu par kārtējo kļūmi, vienīgi pamudina viņa sekotājus saliedēties ap to vēl ciešāk. Citējot kādu no viņas informācijas avotiem,

kad [vēlētāji] redz, ka Donalda Trampa panākumi tracina mediju eliti, tas viņos rada vēlēšanos Trampu atbalstīt. Tas ir tikpat kā parādīt rupju žestu pārējai valstij.

Mediju elites aizvainojums pret Trampu parāda, ka tās sekulārismam ir īpaši spēles noteikumi, un Tramps tos pārkāpj. Taču elitei viņa aizskarošā uzvedība arī nepieciešama, lai nodemonstrētu savu saprātu, lai no jauna uzrādītu, ko tā zina, salīdzinājumā ar to, ko viņš nezina. Saskaņā ar Makfārkvēru tā ir bīstama dinamika. Ik reizi, kad kāda sekulāra autoritāte mēģina gūt virsroku pār Trampa autoritāti ar savām koriģējošā saprāta formām, tā atkal aizvaino visus, kuri šādu sekulārisma praksi uztver kā augstprātības izpausmi. Un Kirkegors sacītu: mūsu vienīgā kļūda ir nesaskatīt sekulārās neitralitātes izraisīto aizvainojumu. Uzskats, ka Trampa atbalstītāji varētu būt mazāk izglītoti nekā vēlētāji, kas balsos par Klintoni, daudziem var likties vienkāršs socioloģisks vērojums. Taču Trampa vēlētājiem tas ir gandrīz tas pats, kā pateikt dedzīgam Bībeles sekotājam, ka teksts, ko pieņemts dēvēt par Bībeli, ir milzīga daudzuma tekstu kopums, ko sarakstījuši cilvēki. Maģiskās domāšanas sfērā atsaukšanās uz faktiem pati par sevi ir aizvainojoša. (Tā arī ir arī sava veida maģiskā domāšana.)

Havadža ar Kirkegora palīdzību cenšas mūs pārliecināt, ka aizvainojums ir produktīvs – ka tam vajadzētu rosināt atzīt un domāt, nevis likt atkāpties vēl tālāk un atsākt riņķot katram savā orbītā.

Reliģijas pētnieki bieži cenšas cīnīties ar aizspriedumiem, parādot, cik universāli ir principi, kas kopīgi dažādām pasaules reliģijām. Taču šāds plakans salīdzinājums neko nedod, risinot problēmu, ka piederība kādai reliģijai – piederība kopienai – ir radikāls nošķiršanās akts. Reliģijas sankcionē konspirāciju. Ja mēs vēlamies izmantot reliģiju, ne tikai lai izteiktu tai diagnozi, bet arī kā instrumentu, lai nodibinātu saistību, mums jāiztēlojas tādas satikšanās koncepcija, kas tik ļoti neciestu no bailēm tikt aizvainotam, kas nebūtu tik pārliecināta, ka drošība ir attālumā, kas vairāk interesētos par smagu darbu, par neiespējamu cīniņu ar mums svešiem priekšstatiem, līdz beidzot izdotos tos atkal padarīt par nolasāmi cilvēciskiem.

Burkšķot par tāvakara viesībām un mašīnā traucoties pa automaģistrāli, es pamazām aptveru, ka vakara lielākais noziegums nebija nedz manu galdabiedru verbalizētā pašapmierinātība, nedz arī neviena nepārbaudītie pieņēmumi par Trampa vēlētājiem, pašu Trampu vai breksitu. Tā bija mana aizvainotā norobežošanās, mans pašai sev veltītais mierinošais iekšējais monologs, kas man centās iestāstīt, ka es pati stāvu pāri viņu blēņām un nesaprātīgumam. Tā bija mana pašapmierinātā pārliecība, ka es esmu eņģeļu pusē – vienkārši tāpēc, ka manā rīcībā ir pārbaudītāki fakti. Es vēlos, kaut varētu atgriezties un sākt visu no sākuma. Klausīties un atbildēt. Censties, kaut arī kā pa celmiem, apjēgt, kāpēc viņu sapratne man liekas tik tāla no manis pašas gļēvulīgās pārliecības.

© The Point, 2016. gada 4. novembrī