Seržants Bobiševs un tumsa

Tas vienmēr notika ziemā. Lai arī kāds būtu iemesls šķērsot Krievijas robežu, mums allaž gadījās to darīt niknos mīnusos. Terehovas robežpunkts manā iztēlē ir mūžīgā sasaluma zona. Varu iedomāties klimata izmaiņu scenāriju, kurā pēdējais ledājs ir izkusis, Latgales laukos rapšu vietā aug kaktusi, tomēr zilās kontroles būdiņas joprojām stāv starp kupenām. Un rindas, protams. Bezgalīgās automašīnu rindas. Bieži vien tās sniedzas līdz apvārsnim un tālāk. Stāvēšana rindā uz Terehovas robežpunktu ir gandrīz vai sporta veids. Ja divi cilvēki noskaidro, ka abi ir tur bijuši, starp tiem nekavējoties uzplaukst frontinieku cienīga solidaritāte; tie apskaujas un saka: “Es tevi saprotu!” Lai gan ir arī sacensības gars. Arī mani, nonākot pierobežas veterānu sabiedrībā, pārņem vajadzība padižoties ar rindā stāvēšanas rekordiem. Un rekordi, objektīvi ņemot, nav no zemākajiem. Septiņas stundas, divpadsmit stundas, septiņpadsmit stundas (!) virzības uz priekšu pa metram vien, kamēr maskavieši ceļā uz vai no Jūrmalas cenšas iespraukties starp mašīnām ar saviem milzīgajiem džipiem.

Turpat blakus atsevišķā joslā stāv kravinieki. Mūsu sastrēgums viņiem tāds štrunts vien ir: viņi tur pavada dienas un nakšņo. Bet pasažieri tikmēr virina durvis, iepazīstas, sarunājas. Īsina laiku ar vārdu minēšanas spēlēm. Ēd. Dzer. Starp ekipāžām veidojas draudzības un, iespējams, romāni. Reiz, kamēr tā sēdējām, gar mūsu logiem pa šosejas malu pagāja kāds večuks. Katrā plecā viņš bija iesējis pa riepai, trešo riepu uzkāris kaklā kā glābšanas riņķi, bet pēdējo, ceturto nesteidzīgi ripināja sev pa priekšu. Atceros, mums tā kļuva par izklaidi (pēc dažām stundām tur viss kļūst par izklaidi) – nokļūt robežpunktā pirms riepu vīra. Ļoti spraiga sacensība. Ik pēc dažām stundām pabraucām viņam garām, bet tad atkal iestrēgām, un viņš klusi, gandrīz pazemīgi aizvēla mums garām savu riepu. Beigās rinda tomēr sakustējās, un mēs iebraucām robežpunktā. Tad, protams, sākās neizbēgamie sarežģījumi. Varbūt tā bija tā reize, kad mūs vienīgos okšķerēja ar narkosuņiem. Varbūt tā cita, kad saputrojāmies ar jaunajām, uzlabotajām veidlapām, kas bija vēl nesaprotamākas nekā iepriekšējās. Bet varbūt mēs vienkārši iebraucām nepareizajā joslā, par ko dabūjām brāzienu no kundzes pufaikā un ausainē. Es neatceros. Katrā ziņā pagāja vēl dažas stundas, līdz izdarījām, kas bija darāms. Bet riepu vīrs jau sen bija izgājis pārbaudes un lēni ripinājās uz priekšu gar pamestām pieturām un ceļmalas benzīntankiem.

Pirmais brauciens bija visiespaidīgākais. Todien šoseja bija apledojusi vēl stiprāk nekā parasti. Bija tumšs. Starmešu gaismas atspīdēja izbraukātajā ledū kā spogulī. Jau dažus metrus ārpus robežpunkta pamanījām grāvī ieripojušu busiņu. Tālāk – vēl vienu. Bet vietējo mašīnas cita pēc citas nesās mums garām, slidinoties starp joslām. Mūs apdzina visi, izņemot dažus zirgu pajūgus. Gods kam gods, krievu automobilistiem tas padevās apbrīnojami labi. Ik pēc laika mēs redzējām kādu no viņiem šosejas malā rāpjamies ārā no samīcītas mašīnas. Vai arī nerāpjamies, kā kuru reizi. Un tad es sāku pamanīt ko dīvainu. Pilnīgi visā, kas ar mums bija noticis kopš pietuvošanās Terehovas robežpunktam, bija nojaušams kaut kas fatāls. Grūti definējama, bet vienmēr klātesoša nolemtības pieskaņa. Gan briesmīgajā salā, gan robežsargu akmens sejās, gan tajā, cik bravūrīgi krievu šoferi tumsā nesās pa apledojušo ceļu, nereti ar izslēgtām gaismām. Uz katra soļa, gluži kā Dostojevska romānos, bija izkaisīti mājieni uz likteņa nelokāmo dabu.

Pat administratīvie procesi bija pilni drūma simbolisma. Reiz es sēdēju rindā Krievijas vēstniecības konsulārajā daļā. Cilvēki gāja uz tualeti runāt pa telefonu (zālē kārtot šo dabisko vajadzību bija aizliegts). Man blakus gaidīja junioru futbola komandas treneris, kurš centās aizgādāt sevi un savus audzēkņus uz čempionātu Maskavā, bet kaut kas, kā jau parasti, nebija kārtībā ar plastmasas kastē sarindotajiem dokumentiem (to treneri es sastapu pēc gada tajā pašā vietā ar to pašu kasti). Bet kādu pensionāru trenkāja no viena lodziņa pie cita, atkal un atkal. Kad pensionārs bija izstaigājis visus starpsienās iemontētos lodziņus un apstājies pie pēdējā, iestājās apjukums. Darbiniece gribēja sūtīt viņu tālāk, bet pensionārs teica, ka pie visiem lodziņiem jau bijis. “Bet tad paskaidrojiet man,” teica darbiniece, “ko jūs te vispār cenšaties panākt?” – “Godīgi?” teica pensionārs. “Es vienkārši gribu nomirt.” – “Nu, ja turpināsiet šurp nākt, jums tas noteikti izdosies,” darbiniece sacīja un nolaida žalūziju. Pēc vairākām stundām es izgāju ārā. Man blakus, uz Dzirnavu un Baznīcas ielas stūra, stāvēja gandrīz gadsimtu vecs, jautājuma zīmes formā saliecies vīrelis ar baltu bārdu. Rokā viņam bija raupji tēsta lazdas nūja, garāka par viņu pašu, bet kājās – es zvēru! – bērza mizas vīzes ar rakstainām vilnas zeķēm. Viņš apstādināja mani pie ieejas, norādīja ar nūju uz durvīm un labestīgi, izmantodams vārdu милок, jautāja: “Sakiet, милок, uz kurieni man jāiet? Vai uz šejieni?” Es nezināju, uz kurieni bija jāiet viņam. Un, ja tā padomā, arī – uz kurieni jāiet man.

Taču mēs braukājām uz Krieviju un no Krievijas, vienmēr caur to pašu robežpunktu, un dažkārt mums šķita, ka pat laiks tajā ir sasalis. Vienā no iespaidīgākajām rindā stāvēšanas rekordreizēm mūsu pasažiere aizmugurējā sēdeklī saķēra drudzi. Visu ceļu viņa drebinājās, klepoja un svīda, un arī mēs priekšā sapratām, ka labākais, uz ko varam cerēt, ir tas, ka noliksimies ar 40 grādu temperatūru tikai tad, kad būsim tikuši līdz mājām. Žēlums un bezcerība pārņēma brīžos, kad kārtējais šoferis, pieķerts ar akcīzes cigaretēm bagāžniekā, par spīti visam centās izlikties, ka nekādu cigarešu nav. Bet reizēs, kad robežsargs ieskatījās man acīs un uzdeva obligāto jautājumu: “Ikonas mašīnā vedat?”, radās sajūta, ka esmu vietā, kurā jāatmet visas cerības. Un mēs atmetām un braucām katru reizi.

Bet tad sākās pārmaiņas. Pirmkārt, mēs aizbraucām uz Maskavu pavasarī. Satikām sen neredzētus draugus. Uzzinājuši par mūsu bagātīgo Terehovas pieredzi, viņi iesaucās: “Bet tās taču ir šausmas! Kāpēc jūs nebraucat caur to labo kontroles punktu?” Mēs, taisnību sakot, pat nenojautām, ka ir tāds “labais kontroles punkts”. Taču atpakaļceļam saglabājām koordinātas un vajadzīgajā brīdī no Maskavas šosejas nogriezāmies uz ziemeļiem.

Sākums bija daudzsološs. Spīdēja saule. Ceļš bija mierīgs un kluss. Neviens mūs necentās apdzīt. Šķiet, kādā brīdī pat uzdziedājām. Pirmais, kas pazuda, bija asfalta segums. Tam sekoja mobilie sakari un GPS signāls. Nu neko, izņēmām no durvju kabatas papīra karti. Lauku ainavu nomainīja mūžsens egļu mežs. Grantētais ceļš kļuva aizvien līkumotāks un šaurāks. Pēdējo apdzīvoto punktu bijām redzējuši pirms kādām astoņām stundām. Mēs atlocījām karti kā milzīgu palagu, meklēdami orientierus, taču ceļš, pa kuru braucām, tajā, šķiet, pat nebija iezīmēts. Saule norietēja straujāk nekā parasti. Mums vairs nebija ne jausmas, kur atrodamies. Vienīgā iespēja bija braukt uz priekšu, un tā mēs darījām. Uz paneļa iemirgojās degvielas brīdinājuma lampiņa. No visām pusēm mūs ieskāva necaurredzama tumsa. Iespējams, ap šo laiku mēs jau būtu stāvējuši vecajā, labajā Terehovas rindā un spēlējuši vārdu minēšanas spēles.

Un tad mēs apstājāmies. Mašīnas lukturi nakts melnumā ieklāja mazu gaismas plankumu. Tā vidū stāvēja šķība uzparikte un divi plecīgi vīrieši. Mēs pieripojām tuvāk. Tas bija šlagbaums. Roku darbs. Izcirsts no ceļmalā savāktiem zariem, salaiduma vietās nostiprināts ar pakulu virvi. Tam priekšā bija piestiprināta sarkana, astoņstūraina kartona plāksne ar bērnišķīgā rokrakstā uzkrāsotiem burtiem СТОП! Šis pavisam noteikti neizskatījās pēc “labā kontroles punkta eči bija tērpušies kamuflāžā. No pirmā acu uzmetiena nevarēja saprast, vai viņu formastērpi ir īsti vai nopirkti makšķernieku preču veikalā. Kalašņikova automāti pār pleciem gan izskatījās pietiekami īsti. Viens no večiem palika sargāt paštaisīto šlagbaumu. Otrs pienāca mums klāt. “Dokumentus,” viņš strupi pieprasīja. Ne vārda par jaunām, uzlabotām veidlapām. Ne vārda par ikonām. Tolaik Krimas okupācija vēl bija svaigā atmiņā, un nekas tā neiedvesa bailes kā bruņoti tēvaiņi nemarķētos formastērpos – “atvaļinājumā”. Es izmisīgi pētīju kamuflāžas uzsvārci, meklēdams uz tā jebkādu pazīšanās zīmi. Uzplečus, zvaigznītes, uzšuves ar vārdu un dienesta pakāpi. Nekā tamlīdzīga, protams, nebija. Viņš piesavinājās mūsu pases un devās pie kolēģa. Zem viņa zābakiem kraukšķēja grants. Veči pat neieskatījās dokumentos, tikai kaut ko ilgi apsprieda, ik pa laikam pamezdami skatu mūsu virzienā. Tas, kurš sargāja šlagbaumu, turēja roku uz automāta.

Nu viss, es nodomāju un aizvēru acis. Slavenais “ceļa gals”. Te tas ir. Pie paštaisītas stopzīmes Krievijas meža vidū. Nez vai mans prāts būtu mierīgāks, zinot viņu vārdus un dienesta pakāpes? Vai es justos labāk, šķiroties no dzīves ar apziņu, ka punktu tai pieliks majors Mališevs vai seržants Bobiševs? Iespējams. Bet maz ticams. Viktoram Peļevinam bija ideja, ka miruši krievi nonāk aizsaulē, kad Stiksa ir aizsalusi, un pārcēlājs tiem krastmalā iznomā slidu pāri. Īstenībā viss ir daudz sarežģītāk. Nav nekādas nāves. Nekāda Bardo. Ir tikai pierobeža. Izejot tai cauri, mēs uzsākam bezgalīgu ceļu pa astotniekā savērptām Krievijas šosejām ar Terehovu krustpunktā. Nav brīnums, ka tur valda tik spēcīga bezlaika sajūta. Visa mūsu eksistence ir ceļš no Terehovas uz Terehovu, kurā iestrēgušas dvēseles veļ savas riepas un pārvadā dokumentu kastes, līdz mūžības masa saliec tiem muguras jautājuma zīmēs. Tu vari braukt pa kailledu kaut ar 200 kilometriem stundā. Nobrauc no klints, ja vēlies. Tāpat taču skaidrs, kur tu beigās nonāksi.

Es sēdēju ar aizvērtām acīm un domāju par to, ka tikai dažiem izdodas pārraut šo ciklu. Un tajā brīdī vairs nav svarīgi, ka tev atdod dokumentus un paver paštaisīto šlagbaumu ceļam uz citu, labāku kontroles punktu, jo tu esi tikai apmaldījies latviešu idiots ar tukšu benzīnbāku un papīra karti. Svarīgi ir tikai tas, ka esi pabijis mirušo valstībā un savām acīm ieraudzījis, kas atrodas ārpus mūžīgās Terehovas. Es zinu, kas tur ir. Tur ir paštaisīts šlagbaums, seržants Bobiševs un necaurredzama tumsa.