Stāsts par radīšanu

Šos stāstus mēs nestāstām jebkuram, nedz arī jebkurā ceremonijā. Mēs tos stāstām klusuma brīžos cilvēkiem, kuri gavē un kurus interesē mūsu tradīcijas un kultūra. Tie jāklausās ar atvērtu sirdi jeb, kā mēs sakām javanavu valodā, tãnikahãi nikaki.

Šos stāstus stāsta cilvēkiem, kuri izzina dažādus spēkus. Tie, kas tajos klausās, var uzzināt, kur šie spēki mīt, – stāstos šīs norādes ir ieslēptas.

Šis stāsts stāsta par to, kur un kā mēs, javanavi un citi ļaudis, ieradāmies uz Zemes. Mums šis ir ļoti īpašs un svēts stāsts, jo mēs mācāmies par spēkiem, kas tajā ir aprakstīti. Reizēm to stāsta arī kā dziedājumu, tam ir sava melodija.

Šim stāstam ir trīs nosaukumi: “Shuvini” (Radīšana), “Ini” (Kā viss notika)un “Kapetawã ukuni” (Kā apvēlās lielais aligators).

Tajos laikos pasaulē jau dzīvoja daudz cilvēku.

Reiz kāds vīrs devās medībās dziļi mežā, taču viņam nelaimējās neko nomedīt. Atpakaļceļā viņš ieraudzīja lielu platonijas koku (xekexi) ar augļiem. Tā bija awa shuma xekexi –vislielākā platonija, kāda vien redzēta. Tās koši dzeltenos augļus var pamanīt jau pa lielu gabalu. Bet diena gāja uz beigām, tādēļ vīrs tik vien kā paskatījās uz to un turpināja ceļu uz mājām.

Atgriezies ciematā, viņš cilts brāļiem pastāstīja, ka redzējis platoniju ar nobriedušiem augļiem. Bet uznāca nakts, un visi gāja gulēt. Nākamajā dienā vīrs jau bija piemirsis par augļiem, bet citi viņam atgādināja un aicināja viņus turp aizvest. Tā nu pieci vai seši ciema vīri devās ceļā.

Tajā laikā, radīšanas laikā, dzīvnieki runāja ļaudīm saprotamā valodā. Pat zeme runāja.

Nonākuši pie koka, vīri uzrāpās katrs savā zarā un sāka ēst augļus. Turpat netālu pa taku gāja tapirs. Pamanījis uz takas cilvēku pēdas, viņš nolēma tām sekot. Pēdas aizveda viņu pie koka, kura zaros sēdēja cilvēki un ēda augļus. Tapirs viņiem vaicāja:

– Ko jūs tur darāt?

– Mēs ēdam awa shuma xekexi augļus, kas izskatās gluži kā tapira krūts, – tie viņam jokodami atbildēja.

To izdzirdējis, tapirs neganti sadusmojās un ar visu spēku uzmina uz koka saknes. Koks sāpēs uzsvieda zaros satupušos ļaudis augstu gaisā, un tie visi sakrita kapokkoka zaros, kas ir pats augstākais koks Amazones mežos.

Tapirs aizgāja, bet vīri palika augstu kokā un nezināja, kā tikt lejā. Tā kā viņi nebija nevienam teikuši, uz kurieni dodas, citi ciema ļaudis nezināja, kur viņi palikuši.

Tas viss notika rīta agrumā. Vīri sāka skaļi klaigāt cerībā, ka kāds viņus sadzirdēs un izglābs. Viņi klaigāja visu rītu, bet neviens tos nedzirdēja.