Tāds pats ābols kā jūs vai es

Kādu jūnija pēcpusdienu biju aizklīdusi līdz kalnu pļavai, kas pletās virs meža galotnēm pašos ASV ziemeļrietumos. Es ieturēju skopas pusdienas un nolikos pasnaust, sabāzusi rokas kabatās un pārvilkusi pār acīm cepuri. Kad pamodos, saule vēl arvien bija augstu, apkārt sanēja bites un pļavas miegainums joprojām turēja mani savā varā – un tā es atvēru eseju krājumu, ko krietnāko tiesu nedēļas biju nēsājusi sevi līdzi, un uzšķīru Henrija Deivida Toro “Mežābolus” (1862); tā ir viena no viņa pēdējām esejām, slavas dziesma paplašinātai metaforai.

Jau pirmais teikums skaidrāk par skaidru piesaka esejas galveno līniju – pieņēmumu, ka “ābeles vēsture ir cieši saistīta ar cilvēces vēsturi”. Ekskursu ābola vēsturē Toro sāk ar tā ciltsrakstiem klasiskajā Grieķijā un Romā (auglis, par kura iegūšanu sacentās dievi) un turpina ar pārskatu par šī “viscilvēciskotākā” augļa dabisko vēsturi. Dārza āboli, viņš saka, Amerikā ieceļoja kopā ar cilvēkiem, bet šīs zemes īstais iedzimtais ir vietējās šķirnes mežābols, ko Toro vērtē augstāk par visiem citiem. Mežābolus, viņš saka, vislabāk baudīt novembra gaisa “mērcē”; mājas sienās tie ir neizsakāmi skābi. Mežāboluīpašais asumiņš un smeķis ir garša, kas domāta nevis fermeriem un pilsētas ļaudīm, bet autsaideriem – izsūtāmajiem zēniem, tādiem garu pastaigu cienītājiem kā Toro, indiāņiem un “lauku sievai ar meža dzīvnieka acīm”. Toro vislabāk patīk, ja savvaļā aizlaistas mājas ābeles aug līdzās vietējām mežābelēm: to augļu sulai, viņaprāt, piemīt īstena Amerikas garša. Taču laikā ap 1850. gadu izskatījās, ka Amerika attīstās pavisam citā virzienā, un tā nu šī eseja ir drīzāk elēģija. Viņa piezīmes par īsto pašmāju mežābolu drīzāk smeltas atmiņā nekā balstītas nesenos novērojumos. 19. gadsimta vidū koki jau vairs nav brīva manta, tie ir jāpērk, tādēļ fermeri izvēlas nolīst mežābeļu audzes, atbrīvojot zemi lauksaimniecībai, un audzēt kultivētās ābeles piemājas dārzos, kur to augļus jau vairs nenoraus kādi apkārt klīstoši ceļinieki, rakari puikas, raganas vai “mežoņi”. Tā aiziet mežābeles; tā aiziet sabiedrība – saka Toro.

Turēdama prātā Toro lielo mīlestību uz paplašināto metaforu, es nolēmu apliecināt cieņu vecajai ābelei, kas auga pļavas malā. Esejā Toro piemin dažas senas angļu tradīcijas, kas, kā pieņemts uzskatīt, nāk no pagāniskiem rituāliem. To vidū ir Devonšīras vīriešu vidū izplatītā ieraža Ziemassvētku priekšvakarā uzsaukt ābelei tostu, paceļot kausu, kas pildīts ar sidru, kurš gatavots no tās augļiem. Turpat arī “ābeļu apaurošana”, ko Vecgada vakarā veica jauni puiši, sastājoties ap koku, korī izkliedzot maģiskus vārdus un “uzsaucot ābelei laimes”, viegli pieklaudzinot pie tās stumbra ar nūjām. Rādās, ka vecajiem angļu zemniekiem bija jaukas attiecības ar savām ābelēm; Toro piemin kādu senu angļu manuskriptu, kurā teikts: “Jo vairāk ābolu ābelē, jo zemāk tā paklanās ļaudīm.”

Man nebija kausa ar sidru, bet nospriedu, ka varētu pamēģināt vismaz ko līdzīgu vieglai ābeles apklaigāšanai. Ābele bija apaugusi ar ķērpjiem, un tikai pusei tās zaru bija lapas. Un tomēr tajos karājās cieti, zaļi augļi ērkšķogu lielumā: tātad ļaudīm vēl bija cerība.

Jaunanglijas transcendentālisms šeit atklājas savā labākajā un man tuvākajā izpausmē, ļaujot brīvu vaļu atdarināšanas ierosai. Tāpat kā transcendentālistu mīlētie vācu romantiķi, viņi meklēja radniecīgo starp ķermeni un prātu, racionālo un kaislīgo un – kā jau bija sācis darīt Gēte savos zinātniskajos apcerējumos – starp dabas un ķermeņa un dvēseles veidoliem. Plaši pazīstamajā esejā “Daba” (1836) Emersons ieminas par “neredzamo saikni starp cilvēku un augu pasauli”; Toro kādu dienasgrāmatas ierakstu 1840. gadā noslēdz ar vārdiem:

Tā nu mežā ir papilnam dažādu stājas paraugu, kas piešķir tam raksturu. Tā bezgaldaudzajās pozās es saredzu pats savu staltumu vai pazemību – vai zaglīgu ložņāšanu.

Mūsu vēnas sazarojas tāpat kā koki, mūsu asinis pulsē tāpat, kā pulsē paisums un bēgums; pieņemt dabu nozīmē pilnākā mērā kļūt par tiem, kas esam, jo mēsjau tāpat esam dabas daļa. Transcendentālisti šo skatījumu pārvērta veselā teoloģijā. Daba, saka Emersons, ir ceļš, pa kuru cilvēks nonāk pie Dieva, jo daba ir Dieva metafora. Daba ir instruments, saka Emersons, nevis atklāsme:

Pasaule ir simboliska. Vārdu šķiras ir metaforas, jo visa daba ir cilvēka dvēseles metafora.

Varbūt. Bet vai tādā gadījumā nekādas faktiskās, reālās dabas nav, jo viss ir tikai simbols Dievam un cilvēka dvēselei? Vai metaforiskā domāšana neizdzēš faktisko pasauli?

Tieši tāpēc es mīlu Toro, jo viņam atklāsme ir nevis Dievs, bet pieredzējums. Tas nozīmē, ka metafora nav vienkārši allaž neveiksmei lemts ceļš uz dievišķo, kas mīt kaut kur aiz pasaules, bet drīzāk tiešs ceļš uz pašu pasauli. Atdarināšanas dziņa nav aplinku taciņa, sētas durvis uz Dievu, bet gan sapratne, ka vairākas lietas ir patiesas vienlaicīgi: meditācija par ābolu nav ceļš pie Emersona Dieva; ābols ir ābols, un tas ir arī Dievs, kas tai pašā reizē vienkārši nozīmē – arī tu un es. Emersons ar savu reliģiskās dzīves pieredzi bieži vien izsakās tēlaini un “simboliski”, turpretī Henrijam Deividam Toro, kurš bija slikts students Hārvardā, labs zīmuļu meistars, censonis rakstnieks, dienas strādnieks, neciešams morālists, viss ir reāls, viss ir tagad un tā ir vienīgā dievība, kas ir sava vārda cienīga.

Es aizgāju mežā, jo vēlējos dzīvot bez steigas, saskarties vienīgi ar dzīves būtiskajiem faktiem un paskatīties, vai nevaru kaut ko no tās iemācīties, lai nāves stundā man nenāktos atskārst, ka nemaz neesmu dzīvojis.¹