Te tev nav nekāda Manhatana

Karstā un lietainā, es pat teiktu – vētrainā, 2020. gada jūlija dienā es skatos pa istabas logu: lietus gāž straumēm, zibeņo, dārd pērkons, un es nodomāju, vai tomēr nevajadzētu atcelt savu pirmo braukšanas nodarbību.

Līdz tam esmu braukusi tikai ar tēvu pa tukšiem kravas mašīnu stāvlaukumiem Rumbulā. Tēvs zināja teikt, ka, pirms sāk braukt ar instruktoru, svarīgi vismaz “iemācīties pamatus” – kā ieslēgt mašīnu, pārslēgt ātrumus, kā spiest uz bremžu un sajūga pedāļa. To arī, kā šķiet, iemācījāmies trīs reizēs, lai gan tēvam pēc mūsu mācībām “vajadzēja iedzert” un galu galā viņš lūdza, lai es tomēr labāk piezvanot instruktoram – viņš vairs nevarot.

Es piezvanu Laimonim, kurš man bija pasniedzis arī teorijas nodarbības un par kuru, kā teica, esot labas atsauksmes. (Kā vēlāk izrādījās, autoskolu vietnēs instruktoriem ir tikai labas atsauksmes, tādas kā “Iemācīs braukt pat lāci!”.)

Mēs satiekamies pie Uzvaras pieminekļa, un vēl joprojām gāž. Laimonim ir ap sešdesmit; vēl viņam ir alus vēders, sirmas ūsas, atkāpusies matu līnija, un viņš valkā vestes – gan vienkrāsainas, gan ādas, gan arī adītas. Laimoņa mašīna ir neliela, tumši zaļa un diezgan veca.

– Tā, – Laimonis saka, attaisot durvis, – māki braukt, vai braucam uz Zepčiku? (Ziepniekkalnā ir tāds stūrītis, uz kurieni dzen tos, kam jāiemāca pamati.) Laimonis dod pirmo pavēli, un tā ir:

– Brauc!

Lēnām izkustos no vietas, bet nevaru īsti ātrumu pārslēgu ielikt otrajā. Laimonis padod balsi:

– Tā! Kas tev tur neiet? Ejam otrajā! Paskaties, jau 20 km, ko tu gaidi?!

– Man likās, ka ātrumu pārslēgam tā dabīgi jāpārslīd uz nākamo ātrumu, vismaz man tā teica.

– Ja jūs visi jau 20 gadus nelauztu manu pārslēgu, tad tas tā dabīgi arī pārslīdētu.

Dzīvojamajā zonā Laimonis liek apstāties pie katra gājēja, uzsverot, ka tas esot pats svarīgākais – dot cilvēkam iespēju šķērsot ielu, pat ja izskatās, ka viņš to nedarīs. Bez tantēm ar iepirkumu maisiņiem rokās ceļa vidū apstājies arī pelēks, svītrains kaķis. Arī es apstājos.

– Un ko tu tagad stāvi?!

– Bet rekur minka! Jūs taču pats teicāt, ka dzīvojamā zonā visus vajag palaist.

Nu Laimonis jau kliedz:

– Nu tad sadarbojies ar minku!

Laimonis atver logu un rāda kaķim ar roku, izsmējīgi lūgdamies:

– Lūdzu, minka, ejam pāri ceļam, ejam, ejam!...

Brīnumainā kārtā kaķis laiski dodas uz ietves pusi.

– Tā vajag sadarboties! – Laimonis ir lepns.

Kad braucam pa Bauskas ielu virzienā uz Kārļa Ulmaņa gatvi, Laimonis jau šķiet manāmi garlaikots un dungo kādu dziesmiņu. Pēkšņi kā zibens cauršauts viņš, ar samiegtām acīm skatoties kaut kur priekšā, man čukst:

– Stop!! Vanes, apstājies tur, re, kur...

Laimonis rāda uz priekšu. Neredzu, kur mēs varētu apstāties: nav ne autostāvvietu, ne pieturas, nekā. Domāju, ka viņš mani velk uz zoba un mēģina izprovocēt, lai apstājos neatļautā vietā.

– Bet tur jau nedrīkst stāvēt!

– Vanes, te, te, reku!

Viņš nepaspēj pabeigt teikumu, kad esam blakus kādai kundzei ar violetu platmali, kas lēnām iet pa ietvi. Laimonis atver logu:

– Sarmīt!

Viņš plati uzsmaida kundzei.

– Vaaaaai, Laimoni! Kāda sakritība! – Sarmīte šķiet iepriecināta.

– Laipni lūdzu manā karietē! Aizvedīsim tevi mājās!

Dzirdot Laimoņa uzaicinājumu, man paliek aukstas kājas. Tikmēr nabaga Sarmīte nenojauš, ka šī ir mana pirmā braukšanas nodarbība, un rāpjas iekšā mašīnā.

Mašīnā valda klusums – es koncentrējos, Sarmīte sēž aizmugurējā sēdeklī, bet Laimonis savukārt pievērsies maršruta izstrādei, lai pasažieri nogādātu mājās. Pa ceļam izbraucam cauri slavenajam Sīpolu un Kartupeļu ielas krustojumam.

– Nu, meitenes, kā jums garšo sīpoli un kartupeļi? – Laimonis lauž ledu.

– Labāk kartupeļi nekā sīpoli, – es nosaku, bet Sarmīte laikam gan jautājumu nav dzirdējusi.

Nākamajā nodarbībā Laimonis paziņo, ka mūsu sadarbība ir jābeidz, viņa sievai esot sācies atvaļinājums, un tādēļ vakaros viņš vairs braukt nevarēšot, viņam sieva būšot jāved uz nūjošanas nodarbībām Vecāķos.

Kā tagad izvēlēties citu instruktoru, man nebija ne jausmas. Nolēmu pakonsultēties ar mammas draugiem, kurus uzskatīju par visai pieredzējušiem cilvēkiem.

Augusta vakarā ēdot Wolt pasūtītās picas no Vairāk saules, attaisām autoskolas vietni un ejam cauri instruktoru sarakstam. Andrejs – ļoti aizdomīgs smaids, labāk ne. Dmitrijs – varētu būt okei, bet stundas likme ir astronomiska. Linda – atkrīt, jo stundas pieņem tikai pie Zinātņu akadēmijas. Kristaps... Hmm, varbūt Kristaps? Izskatās simpātisks, liela pieredze, nav pārāk vecs (“vecs” instruktoru sakarā ir sinonīms vārdam “dusmīgs”).

– Labs variants! – savu spriedumu izdara mammas draudzene Solvita.

Jau nākamajā dienā es zvanu Kristapam.

– Aha... Biji pie Laimoņa pirms tam, ja? Skaidrīte! Ar mani viss būs oki doki, samācīsimies visu ātri, un brauksi pa ceļiem kā boss, ha, ha, ha! Tu neuztraucies, izstāstīšu, izbrauksim visādus CSDD eksāmenu maršrutus, Maskačku, Zepčiku, figūras – pat nemanīsi, ka tev tiesības jau būs kabatā.

Par spīti tūlītējam “tu”, mūsu saruna man iedveš jaunu cerību.