Ukrainas Tinder karš

Kam ir izsīkusi pacietība meklēt pienācīga līmeņa partneri savā pilsētā, Tinder piedāvā noderīgu pakalpojumu. Par aptuveni 21 eiro mēnesī var saņemt “pasi” un “pārcelties” uz citurieni, proti, par savu atrašanās vietu var norādīt jebkuru vietu visā pasaulē – Telavivu, Džidu, Maskavu, Kijivu. Tinder rāmā daba savienojumā ar faktu, ka mīlētāju savešana vispār ir process, kas mēdz izraisīt tikai smaidu, ļāvusi šai iepazīšanās platformai funkcionēt kā politiski neitrālam veidojumam – pat valstīs, kurās tiek apspiesta seksuālā brīvība, vai vietās, kur plosās karš.

Plaši dokumentēts ir fakts, ka pašreizējā konfliktā būtiska loma ir sociālajiem tīkliem: ukraiņi ar viedtālruņiem, kas joprojām darbojas, izplata informāciju par savu šausminošo pieredzi – iebrukumu viņu mājās. Taču Krievijā aizliegtas gandrīz visas platformas – Facebook, Twitter, TikTok un Instagram – un cilvēkiem, ja neskaita pašus apņēmīgākos, palikušas tikai viltus ziņas un propaganda.

Turpretim Tinder turpina normāli darboties. Rietumos ir cilvēki, kas ar Tinder pasi “pārcēlušies” uz Maskavu, lai runātu ar saziņas blokādes skartajiem krieviem un uzzinātu, kāda tagad ir viņu dzīve. Bet citi virtuālo pārcelšanos izmanto daudz konkrētākos politiskos nolūkos. Kāda slovāku mediju aģentūra aizsākusi iniciatīvu ar nosaukumu “Īpašā mīlestības operācija”, mudinot Tinder lietotājus bombardēt partnera meklētājus Krievijā ar Ukrainas kara attēliem, lai viņiem parādītu, kas īstenībā notiek. “Krievi nezina patiesību par karu Ukrainā,” teikts aģentūras interneta vietnē. “Putins ignorē visu pasauli, bet varbūt viņš neignorē vismaz pats savu tautu. Mēs esam atraduši veidu, kā ar Tinder palīdzību apiet cenzūru.”

Aģentūra aicina lietotājus savu profila attēlu nomainīt ar selfiju uz kādas kara izpostītas Ukrainas pilsētas fona (tā piedāvā izvēlēties no 12 fotogrāfijām) un sava profila aprakstu nomainīt ar šādu rindkopu krievu valodā, kirilicā: “Lūdzu, nenovērsies, nepiever acis – Ukrainā iet bojā nevainīgi cilvēki, tādi paši kā tu un es. Arī viņi gribēja atrast mīlestību, dzīvot un iepazīties, taču tagad sēž pagrabos, zaudē savus mīļos un tuviniekus, salst.”

Tinder kļuvis arī par veidu, kā dibināt jēdzīgus kontaktus ar cilvēkiem pašā Ukrainā. Rietumos daudzi izmisīgi grib ukraiņiem palīdzēt, īpaši, kopš tika izziņotas dažādas bēgļu atbalsta programmas, kas visai strauji izvērtušās par pilnīgu haosu. Tinder kļuvis par vienu no veidiem, kā Lielbritānijas iedzīvotāji, kuri ļoti vēlas ar valdības programmas palīdzību atbalstīt kādu bēgli, var sazināties ar cilvēkiem, kam vajadzīgs patvērums; tiesa gan, tas nonāk neomulīgi tuvu seksa meklējumiem.

Tas viss mani ieinteresēja, un tā nu es pagājušajā nedēļā nolēmu atdzīvināt savu Tinder profilu. Tobrīd es savās reportieres gaitās biju nonākusi Dubaijā un, aizslīdinot garām brīdinājumam, ka atrodos valstī, kas nerespektē LGBTQ tiesības, nonācu starp neskaitāmiem nevainojami saglaustiem vīriešiem, kuri rakstīja, ka nemeklējot “neko nopietnu”. Pāris vienkāršos soļos savu Tinder kontu biju uzlabojusi tā, ka varēju “pārcelties”, manā gadījumā – ne jau lai bombardētu ar ziņām vai meklētu bēgļus, bet gan lai uzzinātu, ko cilvēki – gan Krievijā, gan Ukrainā – domā, dara un jūt. Galu galā, iepazīšanās lietotnes, atšķirībā no Twitter, mudina cilvēkus uz privātu domu apmaiņu.

Dažas dienas pasvaipoju Maskavā, tad Kijivā un Odesā; es sūtīju pēc iespējas nepārprotamākus ziņojumus, skaidri pasakot, ka mani interesē un es ļoti vēlos dzirdēt, kā uz to visu raugās cilvēki, kuri paši iejaukti ziņās superdāsni atspoguļotajā krīzē. Mans tonis bija draudzīgs, taču ne koķets. Uzstādījumos es norādīju, ka mani interesē gan vīrieši, gan sievietes, taču ziņojumus – un atbildes – saņēmu tikai no vīriešiem. Nevienam no tiem, ar kuriem sazinājos – aptuveni duci no katras valsts –, šķiet, nebija iebildumu sarunāties bez jebkādas seksuālas vai romantiskas pieskaņas; tiesa gan, pāris maskaviešu piedāvājās izrādīt man savu pilsētu – kādā miglainā nākotnē, kad tas viss būs galā.

Dažiem krieviem ikdienas dzīve kopš iebrukuma bija būtiski mainījusies. Līdz ar Rietumu kompāniju masveida aiziešanu bija pārtrūkušas daudzas saites ar ārpasauli; tāpat bija pazudušas iespējas fiziski izkļūt no turienes (ar 36 valstīm, to skaitā ES, ASV un Lielbritāniju, aviosatiksme bija aizliegta). Mans pirmais sarunu biedrs Krievijā, bāls jauns zvanu centra darbinieks, kas attālināti palīdz cilvēkiem salabot automašīnu, atsūtīja ziņu jau nepilnu minūti pēc nosvaipošanas: “Es gribētu tikt prom no Maskavas, no Krievijas. Varbūt tu vari man palīdzēt.”

Savu krievu tekstu uz angļu valodu viņš tulkoja tiešsaistē un lūdza, lai es daru tāpat. Es pajautāju, kāda ir situācija un ko viņš par to domā. “Par laimi, es neskatos to televīziju, kāda mums te ir,” viņš sacīja. “Es esmu pret. Šomēnes mēs tikai sākam just sankcijas. Mēs tās sajutīsim pēc 1. aprīļa, kad plaukti būs tukši, un pēc 3 mēnešiem cilvēki staigās neēduši. Vai varam sazvanīties WhatsApp? Es tev parādīšu foto… Vai tu man palīdzēsi?”

Es atbildēju, ka ceru, ka viņam viss būs kārtībā un ka vajag turpināt sazināties, bet nezinu, kā es varētu viņam palīdzēt. Tomēr man neiziet no prāta šī puiša profila foto, kurā viņš gurdeni smaida Vasilija Svētlaimīgā katedrāles priekšā; katru dienu es viņam piesakos, un atbilde ir arvien lakoniskāki kirilicas izvirdumi.

Tomēr vairumam vīriešu, ar kuriem runāju Krievijā, šādas negatīvas attieksmes pret Putina rīcību nebija. Nikolajs, 25 gadus vecs pašpārliecināts finanšu analītiķis, izklāstīja neslēpti draudīgu viedokli. Viņa profila attēlā bija redzams vīrieša siluets, kas laiza garā sievietes kājā uzvilktas kurpes smailo augsto papēdi. Viņš sacīja, ka sankcijām bijusi visai maza ietekme: viņa darbavieta vienkārši pārcēlusi potenciālo projektu meklējumus no Eiropas tuvāk mājām un uz Austrumiem. Viņš piemetināja: “Galvenais ir elastīga pieeja,” – un pievienoja emocijzīmi, smaidošu seju ar oreolu. Fakts, ka McDonald’s pametis savas ēstuves Krievijā, esot tikai atbrīvojis vietu “foršam, mazliet dārgākam, bet garšīgam” krievu ražojuma ekvivalentam. “Varbūt vienīgi žēl par Instagram.”

Runājot par iebrukumu: “Putins ir Krievijas sabiedrības seja, un būtībā gandrīz 85–90 procenti viņam pilnīgi piekrīt. Vairums krievu saprot, kāpēc tas vajadzīgs, un atbalsta mūsu armiju, arī es kā bijušais karavīrs. Bet mēs nožēlojam, ka nākas nogalināt savus bijušos brāļus, ko piemuļķojušas ASV.” Es pajautāju, ko viņš ar to grib sacīt. “Tu tici, ka Amerika ir gatava nest mieru un labklājību Ukrainai un citām valstīm, kuru dzīvē iejaucas?” viņš atbildēja. Tas
ir jautājums, ko uzdevuši daudzi Rietumu liberāļi.

Taču tad Nikolajs pievērsās plašākam skaidrojumam, brīdinot, ka Rietumi, tāpat kā savulaik Romas Impērija, ir pārāk izvirtuši un tos gaida nepatīkams pārsteigums. “Es gribētu, lai mani bērni aug veselīgi un zina vēsturi, kāda tā ir, lai saprot, ka zēns ir zēns un meitene ir meitene, un kniebties ar čomu nav piedienīgi, jo tad tava nācija aizies bojā. Rietumu pasaule kļuva par zaudētāju, kad šīs lietas kļuva par kaut ko normālu.” Un tad tika piesaukts arī Hitlers. “Ja neskaita tās sliktākās lietas, ko Hitlers izdarīja, viņam bija tīri labas idejas par to, kas ir Eiropa.” Es biju šokēta, taču izlikos, ka neesmu, un pajautāju, kā viņš to domā. “Viņš lika Eiropai pašai izlemt, kā dzīvot, ne Savienotajām Valstīm.”

Nikolajs piedāvāja īpaši plaša spektra analīzi, taču viņa uzskati par samaitātajiem un viltīgajiem Rietumiem regulāri atkārtojās manās sarunās ar citiem vīriešiem. Alekss apgalvoja: “Ukraina 8 gadus bombardēja Donbasu. Patiesībā no šī konflikta ieguvējas ir ASV un Londona, jo tās vienmēr centušās izdarīt krieviem kaut ko nejauku.” “Sankcijas drusku pabojājušas dzīvi,” viņš atzina, “bet ne pārāk.” Viņš bija viens no vīriešiem, kuri piedāvājās mani izvadāt pa Maskavu, “kad krīze būs galā”.

Pirms “pārcelšanās” viedokļi, ko biju dzirdējusi, sarunājoties ar krieviem, lielākoties bija niknums, negatīva attieksme pret karu, apņemšanās protestēt un sašutums par Putina politiku. Tinder man parādīja, ka netrūkst izglītotu jaunu cilvēku, kuri nebūt nav tādās domās, un pavēra visai nomācošu skatu uz to, cik nopietni ir Krievijas draudi: izrādās, ka runa tomēr nav par vienu atsevišķu satrakojušos vadoni. Labākajā gadījumā, šķiet, Krievijas propaganda bijusi veiksmīga, vismaz attiecībā uz jaunajiem vīriešiem, ar kuriem es sazinājos; vairums no viņiem labi zināja angļu valodu un, liekas, bija pieskaitāmi pie vidusšķiras. Alekss man sacīja: “Patiesībā mēs nemaz negribam karot, tikai dažas valstis netur solījumus. Tā ka vispār man patīk Londona un turienes cilvēki arī.”

Ukraiņi, ar kuriem sazinājos, nebija tik daudzvārdīgi, taču nevairījās atzīt, ka vajag cīnīties. Vitālijs no Kijivas teica: “Notiek karš, un mums ir jācīnās. Ir baisi, bet mēs esam stipri un uzvarēsim!” Alekss sacīja, ka daži viņa draugi pieteikušies armijā, bet viņš pats strādājot ar “sociālajiem projektiem”. Es apjautājos par obligāto karadienestu visiem iesaukuma vecuma vīriešiem, un viņš precizēja, ka tas neattiecoties “uz pilnīgi visiem – pagaidām”. Viņa projekts esot “psiholoģiskā palīdzība ukraiņiem un informatīvs projekts par civiliedzīvotāju psihiskajām traumām konfliktā”. Viņš arī drīzumā YouTube ievietošot video.

Dodoties šai klejojumā pa pasauli, kurā valda reāls posts, briesmas, bažas un bailes (pati ērti iekārtojusies Rietumu drošībā), es gaidīju, ka Maskavas automehāniķa paustā panika un drūmais noskaņojums būs izplatītāks, īpaši Ukrainā. Taču likās, ka vīrieši, ar kuriem mani saveda Tinder, vai nu jūtas relatīvi droši, vai arī nevēlas izrādīt nekādas bailes. Protams, pats fakts, ka šiem cilvēkiem vispār bija iespēja pavadīt laiku iepazīšanās lietotnē, vedina domāt, ka diez vai viņi atradās konflikta karstākajos punktos.

Tiesa gan, krievu armijnieki uzskatāmi parādījuši: lai rosītos pa Tinder, nebūt nav jāatrodas kaut kur tālu no kaujas lauka. Publicētas ziņas par krievu karavīriem, kuri ar Tinder ziņojumiem bombardē ukrainietes pilsētās, ko gatavojas visā drīzumā bombardēt vārda tiešajā nozīmē, šādā veidā izpaužot savu slepeno atrašanās vietu. Jaunai harkivietei, vārdā Daša, Tinder piedāvāja iepazīties ar vairākiem karavīriem, tajā skaitā ar bārdainu čečenu kaujinieku, kurš bija izvēlējies anglisku iesauku – Black. Viņa sāka runāt ar Belgorodā dzimušo Andreju, kurš profila foto bija skatāms pilnā kaujas ietērpā, bruņojies ar kalašņikovu. “Man patīk ceļot pa Āziju, īpaši pa Taizemi,” viņš Dašai pastāstīja. “Bet tagad ir grūti laiki, jo Krievija nevienam šobrīd nepatīk.”

Kijivā es arī pirmo reizi sastapos ar Tinder bēgļu šķirošanas funkciju. Man bija saderība ar Tomu, aptuveni 30 gadus vecu angli, kura profilā sacīts, ka viņš vēlas uzņemt savās mājās kādu no Ukrainas. Profilā nebija ne mazāko seksuālo mājienu. Tomēr domājams gan, ka vīrieši, kuri iepazīšanās lietotni izmanto, lai savās mājās uzņemtu ukraiņu bēgli, vismaz kaut kādā mērā apzinās, ka ukrainietes ir plaši atzītas par vienām no skaistākajām un gudrākajām sievietēm pasaulē.

Pirmais Toma ziņojums bija visnotaļ lietišķs: “Sveika, vai tevi interesē mājoklis un galvotājs vīzas saņemšanai?” Es atbildēju, pastāstot patiesību, un jautāju, kā viņam veicas. “Tas izrādījies diezgan grūti, jo šķiet, ka šī ukraiņu bēgļu uzņemšanas programma nav sevišķi labi izreklamēta,” viņš rakstīja, pievienojoties izplatītajai kritikai, ko izteikuši cilvēki, kuri mēģina tajā noorientēties.

Grūti pateikt, vai Toma un viņam līdzīgu cilvēku nolūki tiešām ir pilnīgi nevainīgi; Tinder kaujas laukā grūti nošķirt humanitāros, politiskos un seksuālos mērķus. Tomēr šis konflikts izgaismojis faktu, ka iepazīšanās lietotnes iespējams izmantot arī plašāk par to galvenajām funkcijām, kaut arī turpat fonā tik un tā jaušams seksa solījums un briesmas, kas to pavada. Atšķirībā no citiem sociālajiem tīkliem, kuri ir kā skaļruņi, kas varbūt uzrunā visai plašu auditoriju, Tinder piedāvā intīmāku skatījumu. Un, ja vien to izmanto piesardzīgi, šī platforma var kļūt par jaudīgu, taču nevardarbīgu ieroci šajā karā.

© UnHerd, 2022. gada 3. jūnijā