Vai dzīve ir spēle, ko mēs spēlējam?

I

Ja dzīve ir spēle, ko mēs visi spēlējam, tai jābūt tādai, kuru vismaz lielākā daļa no mums spēlē, paši to nezinot. Tāpēc varētu šaubīties, vai vispār iespējams, ka dzīve ir spēle, jo pieņēmums, ka var spēlēt kādu spēli un to nezināt, šķiet visai dīvains, lai neteiktu – absurds. Varētu pat nolemt “spēles spēlēšanu” definēt tā, ka, lai arī iedomājamas dažādas lietas, ko var darīt nezinot, spēle pie šīm nodarbēm nekādā gadījumā nepieder. Tomēr šāda definīcija šķiet pārlieku patvaļīga un acīmredzami nav patiesāka par uzskatu, no kura tā nenoliedzami izriet, proti, ka nevienu tīšu darbību nevar veikt neapzināti, – un šāds uzskats nav patiess pat ne mazākajā mērā. Jebkurā gadījumā mans nodoms ir piedāvāt spēles interpretāciju, kura ir, gribētos apgalvot, gan noderīga, gan atbilstoša īstenībai un kura neizslēdz iespēju, ka spēles var spēlēt arī nezinot.

Tas, ka šī interpretācija būs noderīga, ir nepārprotami skaidrs: tā ļaus man apsvērt iespēju, ka dzīve ir neapzināta spēle. Turpretim tas, ka tā atbilst īstenībai, kļūs skaidrs vienīgi tad, ja tā patiešām būs, bet tas kļūs redzams tikai izklāsta gaitā. Tāpēc aicinu ikvienu, kurš uzskata, ka mana interpretācija nesniedz apmierinošu spēles definīciju, ik reizi, kad šajās piezīmēs atkārtosies vārds “spēle”, aizstāt to ar X. Šāda procedūra (vismaz ne pati par sevi) nepadarīs manus argumentus bezjēdzīgus. Tas tāpēc, ka mans nolūks ir ne tikai sniegt apmierinošu spēles jēdziena interpretāciju, bet arī pilnīgi neatkarīgi no šī jautājuma parādīt, ka dzīve var būt tāda būšana, kāda aprakstīta manā izklāstā. Tātad es piedāvāju apspriešanai divus apgalvojumus, un katru no tiem iespējams izvērtēt neatkarīgi no otra. Pirmais apgalvojums ir tāds, ka mana interpretācija definē spēli, un otrais – ka tā varētu definēt dzīvi. Kopā ņemti, tie izveido apgalvojumu, ka dzīve var būt spēle.

II

Spēli es definēju šādi. Spēlēt spēli nozīmē nodoties darbībai, kuras mērķis ir panākt lietu stāvokli, izmantojot vienīgi zināmu noteikumu pieļautos līdzekļus, turklāt noteikumu pieļauto līdzekļu klāsts ir vairāk ierobežots, nekā tas būtu, ja noteikumu nebūtu, un vienīgais iemesls piekrist šādam līdzekļu ierobežojumam ir padarīt attiecīgo nodarbi iespējamu. Piemēram, augstlēkšanas spēlē spēlētāji tiecas nokļūt latiņas otrā pusē. Taču zināmi līdzekļi šāda mērķa sasniegšanai ir izslēgti: teiksim, nav atļauts apiet latiņai apkārt, izlīst pa apakšu vai izmantot kāpnes, lai pārkāptu tai pāri. Spēlētāju mērķis nav nonākšana latiņas otrā pusē kā tāda, jo bez spēles, kuru viņi spēlē, šiem cilvēkiem var nebūt ne mazākā iemesla nonākt otrā pusē. Viņu mērķis ir nevis vienkārši nonākt otrā pusē, bet izdarīt to, izmantojot vienīgi noteikumu pieļautos līdzekļus, proti, zināmu ieskrējienu un tad lēcienu. Turklāt spēlētāji pieņem šos noteikumus vienkārši tāpēc, ka vēlas darboties to uzspiesto ierobežojumu rāmjos. Proti, viņi pieņem noteikumus, lai varētu spēlēt spēli, un viņi pieņem tieši šos noteikumus, lai varētu spēlēt tieši šo spēli.

Tātad no šīs interpretācijas izriet: ja cilvēks spēlē spēli, viņa darbība ietver četras lietas. 1. Viņš tiecas sasniegt kādu mērķi, ko var aprakstīt kā zināmu lietu stāvokli. 2. Viņš izslēdz zināmus līdzekļus šī mērķa sasniegšanai. 3. Šo līdzekļu izslēgšana ir viņa nolūks. 4.  Šāds nolūks izslēgt zināmus līdzekļus viņam ir vienīgi tāpēc, lai padarītu iespējamu attiecīgo nodarbi, un tam nav nekādu “ārēju” iemeslu. Tādējādi cilvēks varētu nezināt, ka spēlē kādu spēli, ja darītu visas četras augstāk minētās lietas, bet nezinātu, ka dara vienu vai vairākas no tām. (Tieši tāpat kāds var nezināt, ka X ir vecpuisis, ja nezina, ka X ir pieaudzis cilvēks vai ka viņš ir neprecējies, vai ka viņš ir vīrietis.) Un tā neapzināts spēlētājs var zināt, ka apzināti izslēdzis noteiktus mērķa sasniegšanas līdzekļus, taču var kļūdaini uzskatīt, ka darījis to nevis tādēļ, lai spēlētu spēli, bet gan kāda cita iemesla dēļ. Vai arī, zinot, ka pieņēmis šādu lēmumu, viņš var neapzināties, ka tāds bijis viņa nolūks. Vai arī, pieņēmis šādu lēmumu, viņš var neapzināties, ka to pieņēmis. Visbeidzot, viņš var nezināt, ka tiecas sasniegt attiecīgo mērķi. Tātad šīs interpretācijas kontekstā pieņemt, ka dzīve ir viena spēle, ko spēlējam mēs visi, nozīmē pieņemt, ka pastāv zināmi vispārēji nolūki, kas kopīgi visiem cilvēkiem, un ka cilvēki visi kā viens neapzinās vismaz kādu no tiem.