Vai tur kāds ir?

Džeiks Hendels bija pavārs miegainā Masačūsetsas apvidū, liels ballīšu cienītājs. 28 gadu vecumā atkarība no heroīna noveda viņu līdz katastrofiskiem smadzeņu bojājumiem un gandrīz iedzina nāvē. Nieka dažu mēnešu laikā Džeika eksistence saruka līdz balsij viņa galvā.

Džeika vecāki izšķīrās, kad viņš vēl bija mazs. Viņš uzauga starp tēva un mātes mājām divās mazpilsētās ne visai tālu no Bostonas, kur nebija necik daudz vairāk kā daži tirdzniecības centri, pusdzīvas baznīcas un pustukši sporta bāri. Kad Džeikam bija 19 gadu, viņa māte nomira ar krūts vēzi. Viņš pats tajā laikā jau vairākus gadus tirgoja marihuānu un indējās ar opioīdu OxyContin.

– Tāpat kā daudzi no manas skolas, es oksijā iemīlējos. Ja es kopā ar ģimeni vakariņoju restorānā, gāju uz tualeti dabūt savu devu, – viņš man stāstīja.

Džeiks sāka mācīties pavārskolā, kur turpināja eksperimentēt ar opioīdiem un kokaīnu. Tuvinieki un draugi nezināja, ka viņš lieto narkotikas: ārēji Džeiks šķita čomīgs un jautrs. Iekšēji viņš jutās trauksmains un tukšs.

– Tās ballītes palīdzēja man aizmirsties, – viņš stāstīja.

Pēc kulinārijas skolas beigšanas Džeiks sāka strādāt par pavāru vietējā golfa klubā. 25 gadu vecumā viņš kopā ar kolēģi (nav noslēpums, ka narkotikas ASV virtuvēs ir bieža parādība) pirmo reizi pamēģināja heroīnu. 2013. gada vasarā Džeikam jau bija radušās grūtības sadabūt recepšu opioīdus. Viņš bija mēnešiem ilgi cīnījies ar opioīdu abstinences simptomiem, kurus viņš salīdzināja ar “smagu gripu, kam klāt vēl nāk neizbēgama “ar mani ir cauri” sajūta”. Heroīns novērsa abstinences spēcīgo nelabumu un drebuļus un dāvāja eiforisku pacilātību.

Lai gan atkarība no narkotikām kļuva aizvien spēcīgāka, Džeiks 2016. gada nogalē apprecēja savu draudzeni Elenu. Attiecību sākumā Elena bija viņam jautājusi, vai viņš lieto heroīnu. Džeiks bija neminstinoties samelojis, taču Elena drīz atklāja patiesību, un pēc dažiem mēnešiem viņu laulība sāka ļodzīties.

– Es neturējos nekādos rāmjos, tirgoju kaudzēm heroīna, pats lietoju vēl vairāk, narkotikām un alkoholam tērēju nenormālu naudu, – Džeiks stāstīja.

2017. gada maijā Elena ievēroja, ka viņš runā kaut kā jocīgi: Džeikam pinās mēle, vārdi izklausījās svešādi. “Kas tev ar balsi?” viņa esot vairākkārt tincinājusi.

21. maijā, kad Džeiks brauca uz darbu, viņu apturēja ceļu policists. Viņš bija braucis bīstami, pārsniedzis atļauto ātrumu un mētājies starp joslām. No rīta viņš, kā jau ierasts, pirms zobu tīrīšanas bija uzsmēķējis heroīnu. Arī pie stūres viņš gandrīz ik dienas lietoja heroīnu, uzkarsējot pulveri uz folijas loksnītes un ieelpojot izgarojumus.

– Īstenībā es biju baigi labi piešāvies to darīt, – viņš man stāstīja. Kad policists tuvojās viņa mašīnai, Džeiks sajuta, ka ķermenī notiek kaut kas nelāgs. Vajadzēja paslēpt heroīna maisiņu, kas mētājās redzamā vietā turpat uz konsoles, taču viņš nespēja pastiept roku un to aizvērt. Rokas bezjēdzīgi vicinājās gar vadības paneli. Policists viņu arestēja par narkotisko vielu glabāšanu.

Džeiks panāca atbrīvošanu pret galvojumu, taču tikai ar grūtībām spēja pats iziet no policijas iecirkņa. Divās nākamajās dienās viņa stāvoklis pasliktinājās, un 24. maijā sieva izsauca uz mājām ātro palīdzību. Turēdamies pie sienas, lai nenokristu, Džeiks aizklumburoja līdz ārdurvīm. Feldšeriem šķita, ka viņam varbūt ir insults, un Džeiku steigšus aizrāva uz slimnīcu. Smadzeņu attēlos parādījās ne ar ko nesajaucama aina: dziļi abpusēji bojājumi baltajā vielā – nervu šķiedru kūļos, kuri nodrošina dažādu smadzeņu daļu savstarpējo saziņu.

Džeikam tika diagnosticēta toksiska progresējoša leikoencefalopātija, ko parasti izraisa uz alumīnija folijas uzkarsēta heroīna izgarojumu ieelpošana. Acīmredzot heroīnam bija piejaukta vēl kāda viela, lai paildzinātu iedarbību, un šis nezināmais toksīns tagad nevaldāmi trakoja Džeika smadzenēs. Šis stāvoklis nav ne izārstējams, ne ārstējams, tāpēc Džeiks tika apgādāts ar paliatīviem medikamentiem un aizsūtīts mājās.

Vasarā un rudenī slimības simptomi kļuva spēcīgāki. Džeika muskuļi kļuva slābi, ekstremitātes bija krampjaini savilktas. Mājās viņš bieži krita, viņam bija grūti norīt šķidrumu. Cietu barību viņš nespēja ieēst, un viņa runa kļuva arvien grūtāk saprotama.

Novembrī Džeiks tika hospitalizēts un pārvests uz neiroloģijas intensīvās terapijas nodaļu, kur viņu pieslēdza pie plaušu ventilatora un mākslīgās barošanas zondes. Viņu mocīja veģetatīvās nervu sistēmas vētras – šausminoša simptomu kombinācija, kas dažkārt novērojama pēc smadzeņu traumām. Tādas vētras laikā nervu sistēma atrodas hiperaktīvā, uzbudinātā stāvoklī. Paaugstinās asinsspiediens, ķermenis stipri svīst un raustās nesaudzīgos krampjos, elpošana kļūst ātra un sekla, pulss var paātrināties līdz vairāk nekā 200 sitieniem minūtē. Džeikam šāda vētra varēja ilgt četras, astoņas, divpadsmit stundas.

– To redzēt bija elles mokas, – man teica viņa tēvs, vaļsirdīgs vīrietis, kam ir nedaudz pāri 60 gadiem.

Džeiks cīnījās par dzīvību. Viņš bija nobijies, apjucis, lāgiem viņam bija halucinācijas. Mielīna bojājumi (mielīns ir aizsargslānis, kas ieskauj nervu šūnas smadzenēs) paplašinājās, līdz viņam zuda kontrole pār muskuļiem, viņš nespēja parunāt, nespēja vadīt acu kustības. Džeiks lielākoties saprata, kas notiek, taču nevarēja sazināties. Viņš dzirdēja, ko runā māsas un ārsti, kuri uzskatīja, ka viņa smadzenes ir neatgriezeniski bojātas. Džeiks atminas kādu neatliekamās palīdzības ārstu, kurš viņu novēroja kā secēšanai paredzētu paraugu. “Vai dieniņ, tas čalis ir pamatīgi savilkts,” šis ārsts teica, pieliecies tik tuvu, ka gandrīz jau skāra Džeika seju.

– Dzirdot, ka viņš tā runā, sāpes kļuva vēl stiprākas, – Džeiks man stāstīja. – It kā manis tur nebūtu.

Laikam ritot, šīs vētras vairs nebija tik neizturamas, un Džeiku pārvietoja uz sanatoriju. Pēc kāda laika viņam piedāvāja paliatīvo aprūpi mājās – tādu parasti sniedz nedziedināmi slimajiem. Tēvam tika pateikts, ka tuvāko nedēļu laikā Džeiks nomirs.