Vecākā dabas mandolīna

Ričards Pauerss rakstīja: “Mūzika, ir atgādinājums, cik gan neilgi mums ir ķermenis.”

Īpaši rūgti šo patiesību pauž sīkā radība, kuras ķermenis ir senākais nemainīgais mūzikas instruments uz Zemes – maza mandolīna, kas lielāko dzīves daļu klusē, bet pirms galīgā klusuma atskaņo īslaicīgu dzīvības simfoniju.

Ik vasaru uzrodas miljardiem cikāžu – ar savām dīvainajām sarkanajām acīm, noslēpumainajiem dzīves cikliem un spokaini naksnīgo parādīšanos, pēkšņu un sinhronizētu. Gadiem ilgi tās ir dzīvojušas pazemē, mīkstas, pienaini baltas nimfas, ko garajā bezpalīdzīgajā bērnībā aprūpē endosimbiotiskās baktērijas. Un tikai tad, kad augsnes temperatūra sasniedz precīzi 17,9 °C, obsidiāna krāsas eksoskelets acumirklī pārklāj kukaiņu ķermeņus, lai pavadītu tos īsajās brieduma nedēļās virszemē, kad tie dziedādami meklē partneri.

Saskaņā ar astronomijas pionieres Maraijas Mičelas apgalvojumu, ka “ikviena formula, kas izsaka kādu dabas likumu, ir slavas dziesma Dievam”, tagad mums ir formula, pēc kuras var paredzēt šī ilgu mūzikas festivāla sākumu, proti: E = (19,465 – t)/0,5136, kur E apzīmē parādīšanās sākuma datumu maijā un t ir aprīļa vidējā gaisa temperatūra pēc Celsija.

Lai nu kā, līdz jūnija sākumam visas cikādes ir klāt, to ir vairāk nekā visu cilvēku, kas jebkad dzīvojuši pasaulē, un jau līdz jūlija beigām tās visas ir pagalam.

Viengadīgās cikādes ir izplatītas visā pasaulē, bet periodiskās – septiņas zināmās Magicicada ģints sugas, kas izlien no zemes ik pēc 13 vai 17 gadiem ģeogrāfiski un periodiski noteiktās saimēs – ir sastopamas tikai Ziemeļamerikā. Angļi bija pārsteigti par tām, kad pirmoreiz tur ieradās. 1633. gadā Plimutas kolonijas gubernators Jaunanglijā brīnījās par “milzu pulkiem lidoņu, kas pēc lieluma līdzinājās lapsenēm vai kamenēm, pacēlās no zemes, lai barotos uz kokiem, un radīja pastāvīgu apdullinošu troksni, no kura skanēja viss mežs”.

Lai gan cikādēm nav balss – ne balss saišu, ne plaušu –, tās veido visskaļāko kopkori pasaulē un, pateicoties kādai neparastai akustiskai īpatnībai, cikāžu koncerti sasniedz reaktīvā dzinēja decibelu līmeni.

Cikāžu tēviņa ķermenis atgādina koka instrumentu. Katrā vēdera dobuma pusē atrodas bungas – miniatūru ribu tīkls, kas ieausts cietā membrānā –, un kukainis to spēlē jeb bungo, sinhroni sasprindzinot lidošanas muskuļus. Tikai desmitajā Systema Naturae izdevumā Linnejs cikādes izdalīja kā atsevišķus kukaiņus, jo tās ilgi jauca ar siseņiem, kas skaņu veido, berzējot kājas pret spārniem; atšķirībā no tiem cikādes dzied kā cilvēki, proti, ar visu ķermeni.

Kādam cikāžu dziesmas šķiet draudīgas, citam – hipnotizējošas. Grieķi tās uzskatīja par gandrīz vai dievišķām. Kad Pītagors atklāja harmonijas matemātiku, uz arfas sēdoša cikāde kļuva par mūzikas zinātnes simbolu. Homēra visaugstākā uzslava oratoriem bija salīdzinājums ar cikādēm. Anakreonts, ko laikabiedri uzskatīja par izcilāko dzejnieku, tās godināja poēzijā:

Saldās vasaras pravietes, mūzu mīlules,

Fēba mīlētās un apdāvinātās,

Vecumam nepakļautās,

Zemzemē dzimušās, muzikālās, bezkaislīgās, bezasiņu,

Gluži vai dievišķās.

Pēc gadu simtiem savukārt Bairons – liels meistars, tiesa, akls pret mazo lietu lielumu – apdziedāja šos sīkos “priežu ļaudis”, kuru “vasaras dzīve ir viena nepārtraukta dziesma”.

Taču vispoētiskāk par cikāžu bioloģiju rakstījusi māksliniece, dabaszinātniece, filozofe, entomoloģe un pedagoģe Anna Botsforda Komstoka (1854–1930) – aizmirsta celmlauze, kura 20. gadsimta sākumā skolu mācību programmās ieviesa dabas mācību, tādējādi sēdama sēklu jauniešu kustībai pret klimata izmaiņām.

1903. gadā Komstoka uzrakstīja un ilustrēja grāmatu “Seškāju ceļi” – lirisku ceļvedi kukaiņu pasaulē –, paveicot entomoloģijā to pašu, ko pēc pāris paaudzēm Karls Seigans paveiks astronomijā. Godinot visparastāko vasaras cikāžu tēviņu par lieliskāko “kukaiņu trubadūru”, Komstoka raksta:

Šis mūziķis ir interesanta paskata puisis – ar stingru ķermeni un platiem, caurspīdīgiem, diezgan grezni dzīslotiem spārniem. Cikāde, kuras dziesmu zinām vislabāk, ir “suņa dienu ražas muša” jeb lirists. Tā atgādina septiņpadsmitgadu sugu, tikai ir lielāka un nobriest zem zemes tikai divus trīs, nevis 17 gadus. Augšpusē kukainis ir melns, ar blāvi zaļu vijīgu ornamentu, apakšā klāts ar baltu pulveri. Dzīvo kokos; paslēpies zem lapām, šis virtuozs izdod augstu trelli, kas, šķiet, klausītāju burtiski iegremdē vasaras pilnbrieda sajūtā. Ja gadās atrast un paņemt rokās no ligzdas izkritušu dziedošu cikādi, var sajust, kā vibrē tās ķermenis. Taču tā mūzikas instrumenta atrašanās vieta tā arī paliks noslēpumā, jo nezinātājs to nespēj ieraudzīt. Tomēr, ja dziedoni pagriež uz muguras, tieši aiz katras pakaļējās kājas pamatnes var pamanīt apaļu plāksnīti aptuveni 6 mm diametrā; zem katras no šīm plāksnītēm ir dobums, pār kuru stiepjas no trīs dažādu veidu membrānām veidota starpsiena toņa modulācijai; katra dobuma augšpusē ir stingra, ielocīta membrāna, kas darbojas kā bungu āda; taču vibrāciju veido nevis bungu vālītes, bet muskuļi, un tie kustas tik strauji, ka mēs nevaram atšķirt atsevišķas vibrācijas. Tādējādi mūsu mūziķim ir ļoti sarežģīts bungu pāris, ko viņš spēlē tik prasmīgi, ka šī skaņa vairāk atgādina mandolīnas nekā bungu spēli. Protams, šī vasaras pilnbrieda dziesma raisa vēl lielāku interesi, kad uzzinām, ka tā priecējusi cilvēka ausi jau Homēra laikos. Iespējams, ka cikāžu bungas ir vienīgie mūsdienās lietotie mūzikas instrumenti, kuri nav mainījušies simtiem gadu tūkstošu.