Redaktora dienasgrāmata

6. decembris.

Kļuvis neērti domāt par priecīgo, neatceros, kad būtu redzējusi tuvumā kādas priecīgas sejas un nesakņupušus stāvus. Pēdējo reizi dzirdēju skaļus smieklus, klausoties stāstu par Lembergu un Lapzemes Ziemsvētku vecīti, kurš izrādījās milzu vecis un, uzlicis Lembergam melnās platmales vietā sarkanu micīti ar bumbuli, iecēla viņu par pilsētas galveno rūķīti. Smieklīgi, bet nav priecīgi. Tiek nolemts, ka žurnālā atkal būs anekdotes, bet nav neviena, kas nolemtu, ka ārā būs sniegs. Ja man nepatīk šajā pasaulē, es, protams, varu klusēt un neskaitīt pantiņu pie Ziemsvētku eglītes, taču tam būs

vēl mazāk jēgas nekā arhibīskapa klusēšanai valstssvētkos. Ir tā, it kā visi būtu nokļuvuši fon Trīra rokās un idiotiskā nepielūdzamībā saskaņā

ar scenāriju virzītos uz karātavām,

lai gan pietiktu tikai pasmaidīt un aizskriet prom.

7. decembris.

“Jūs noveļat vainu uz Trīru, lai gan jūs pats esat vainīgs pie tā, ka tiekat nežēlīgi dancināts — jūs ļaujaties.” (Naumanis)

8. decembris.

Atkal paglāba leiši. Kad zemgaļiem vairs nebija kur dēties, viņi, kā zināms, aizgāja leišos — es šo lielo aiziešanu simboliski atkārtoju, piektajā klasē aizliegtas mīlestības dēļ aizbēgot no mājām. Bija karsta vasaras diena, mugurā melnā treniņtērpa krekls ar garām piedurknēm, mati bizēs, augums 1 metrs 40 centimetri (bet varbūt bija jau 50), svaru neatceros, līdzi divas somas ar dzīvei Lietuvā vajadzīgo un puikas fotogrāfija (3x4, ar balto stūrīti). Nogāju līdz Žagarei, vairāk nekā 20 kilometrus kājām, pa starpu līdz Tērvetei gadījās vilītis, šoferim sameloju; Augstkalnē palūdzu krūzīti akas ūdens; pāri upei pa akmeņiem ielaipoju Lietuvā un ieraudzīju noplukušu uzrakstu “Tegyvuoja Didysis Spalis!*” Saulei rietot palika žēl mammas un ar autobusu atgriezos dzimtenē. Vēlākos gados mēģināju tuvoties Lietuvai citādi, spriedām ar kolēģiem poētiem, ka pārkrievotā Latvijā nomocītai valodai glābiņš būs meklējams leišu mēlē. Šodien sarunā ar valodnieku Vanagu uzzināju, ka Lietuvā ar likumu aizliegts saukt makdonalda sasvīdušo kotleti par hamburgeru — jāsaka “gaļainis”, bet cīsiņš maizē (latviski “hotdogs”) saucas “desainis”. Acumirklī pašķīrās vientulība un atgriezās pazaudētā pirmseglītes prieka sajūta: atkal varētu izgriezt papīra sniegpārslas un mācīties “pīrāgam, nabagam”. Vai lasīt Antanu Šķēmu: “Es esmu vienīgais stoiķu sekotājs Kauņas vīriešu ģimnāzijā. Tūdaļ es miršu, jo vienīgi tā es varu pretoties Šopenhauera gribai.” Šopenhauera griba uz mani izplatījās no vecas melnas rokassomas, kas atgādināja koferīti — vecmāmiņa turēja to kaktiņā aiz klavierēm. Tajā glabājās fotogrāfijas ar ģimnāzistēm, apsveikuma atklātnes un 1955. gadā ar zīmuli rakstīta īsa pirmsnāves vēstule: “Milda, esi stipra”. Vienai no fotogrāfijām (tajā redzama noslēgta izskata dāma spožās lakādas kurpēs ar sprādzēm) otrā pusē ar tinti glīti uzrakstīts sekojošais: “Jo vairāk attīstīta kāda dzīva būtne, jo vairāk tā pakļauta sāpēm. Šopenhauers.” Es to izlasīju un pakļāvos, taču tagad būtu grūti pateikt, kā tieši to sapratu. Bet vai tad lasītāji vienmēr visu saprot? Ja, piemēram, uz šā žurnāla vāka būtu bijis rakstīts: “kultūra pieder pēterim b.”? — Nu, redziet, mēs jau arī tā neuzrakstījām.

9. decembris.

Notikumi attīstās arvien līksmāk: teātrī vi­sa decembra afiša aplīmēta ar sarkanām zī­mītēm “izpārdots”; Alīsei atkal ir dzim­ša­nas diena; afrikāņu Ieva satiekas ar som­ugru Ādamu; Vecās derības āzis, saēdies sav­vaļas vīnogas, pārnāk no ganībām ie­rei­bušā stāvoklī; Pļavnieku 119. sērijas dzī­voklī integrēta strādniece, drosmīgi si­tot traukus, sarīko scēnu savam greiz­sir­dī­ga­jam, spalvainajam Jahvem un pieprasa, lai vīrieši tiktu atzīti par nacistiem vai komunistiem; es jūtu priecīgu satraukumu un uzskatu, ka mums, iespējams, būtu kāds iemesls satikties nākamgad.

*Lai dzīvo Lielais Oktobris! (leišu val.)