Rēgu psiholoģija

Rakstā aplūkota grāmata
Ola Tunander.
The Secret War Against Sweden: US and British Submarine Deception in the 1980s.
Frank Cass, New York, 2004

Mediju ietekme uz sabiedrisko domu, protams, nav nekāds jaunums. Jebkuru ziņu var ap­skatīt visdažādākajos griezumos, pielāgot tās izklāstu vienas vai otras grupas interesēm un piegādāt izvēlētajai mērķauditorijai, jau iepriekš paredzot tās reakciju. Tas, kā darbojas ideoloģiskā mašinērija, vismaz primitīvā līmenī, ir skaidrs. Taču, turpinot populāro metaforu, kas medijus pielīdzina ieročiem, īpaši interesanti šķiet paši notikumi, ar kuriem šos ieročus pielādē. Kad pagājušā gadsimta 80. gados Zviedrijas ūdeņos sākās svešu zemūdeņu manevri, tieši pateicoties plašajai rezonansei medijos, neviens, šķiet, vairs nešaubījās, ka tās piederēja Padomju Savienībai, un sabiedrības viedoklis veidojās, balstoties uz šo faktu. Taču 2004. gadā Ņujorkā iznākusī norvēģu autora Ūlas Tunandera grāmata minēto faktu padara par pieņēmumu un sniedz versiju, ka viltus padomju “zemūdenes” esot iesūtītas no Rietumiem tieši tādēļ, lai ievirzītu sabiedrisko domu pareizajās sliedēs. Pat ja šī grāmata arī ir tikai labi argumentētu pieņēmumu krājums, tā lieliski ilustrē to, cik viegli ievainojams ir izplatīts viedoklis un kā tas mainās, pielāgojoties apstākļiem. Ironiski, bet grāmatas lasītājs pats tam kļūst par dzīvu ilustrāciju.Hošfjerdena ziemeļos 1982. gada 1. oktobrī, netālu no klintī iekaltās Muskes jūras karabāzes, pa savu ierasto maršrutu pārvietojās neliels transporta kuģis. Visu rītu ūdens virsma bija gluda un mierīga, taču ap pusdienlaiku divi Zviedrijas armijas jaunkareivji, vēlāk atskaitēs minēti kā L. un J., uz ūdens virsmas pamanīja dīvainu ķīļveida vilni, kas slīdēja Berjas virzienā. Pēc brīža no ūdens 30 cm augstumā pacēlās divas metāla caurules ar plakanu augšdaļu – tie nepārprotami bija zemūdenes peri­sko­pi. Pagrozījušies L. un J. redzeslokā apmēram minūti, tie iegrima atpakaļ zem ūdens.

Literatūrā un sarunvalodā zemūdenes mēdz salīdzināt ar spokiem. Attiecināta uz 80. gadu Zviedriju, šī metafora izklausās pamatota – no 1980. līdz 1986. gadam Zviedrijas arhipelāgos risinājās nepārtraukti un šķietami labi koordinēti ārzemju zemūdeņu manevri. Šajā laika posmā tika reģistrēti 100–200 ziņojumu par teritorijā pretlikumīgi peldošām ārzemju zemūdenēm, vidēji 17–36 gadā. Nevienam nebija skaidrs, ko šīs zemūdenes dara Stokholmas arhipelāgā, starp klusām zviedru vasarnīcām, un, vēl jo vairāk, no kurienes tās ir ieceļojušas. Zemūdeņu “uzvedība” likās diezgan provokatīva – viena no tām esot uzpeldējusi pašā Stokholmas centrā, dažu metru attālumā no Karaļa pils.

Pēc 1982. gada 1. oktobra incidenta Hošfjerdenā Zviedrijas bruņotie spēki tika mobilizēti vērienīgām un dramatiskām zemūdeņu medībām, kurām sekoja simtiem žurnālistu un par kurām tā vai citādi bija informēts teju katrs Zviedrijas iedzīvotājs. 1983. gada 26. aprīlī Zemūdens aizsardzības komisija nāca klajā ar ziņojumu, ka pie Zviedrijas krastiem peldošās zemūdenes pieder Padomju Savienībai.

Hošfjerdena zemūdeņu medības sakrita ar laiku, kad pie varas nāca Sociāldemokrātu par­­tija un Zviedrijas premjerministra amatā pēc sešiem opozīcijā pavadītiem gadiem stājās Ūlofs Palme. Viņš atbalstīja kampaņu pret kodolieroču izvietošanu Ziemeļvalstīs un strādāja pie tā saucamās Palmes komisijas izveides – tās uzdevums bija uzsākt dialogu starp Padomju Savienību un Rietumiem par atbruņošanos un Eiropas drošības sistēmas reorganizāciju. Taču līdz ar Hošfjerde­na incidentu Palmes jaunā, vēl praktiski nenoformētā valdība tika diskreditēta un atbruņošanās iniciatīvas zaudēja jebkādu ticamību: “Jūs, lūk, mums stāstīsiet par Zviedrijas militāro neitralitāti, taču paši nespējat sakārtot drošību savos teritoriālajos ūdeņos.”

Ziņas, ka padomju zemūdenes, iespējams – bruņotas ar kodolieročiem, spokojas Zviedrijas te­­ritorijā, radikāli mainīja valsts politisko ainu. Konservatīvās partijas līderis Ulfs Ādelsons pa­­ziņoja, ka šis esot pirmais bruņotais konflikts Zviedrijas teritorijā kopš 1809. gada. Pirms Hošfjerdena incidenta tikai 5–10% zviedru uz­­­tvēra Padomju Savienību kā draudu, bet nu jau šis skaitlis pārsniedza 40%. 80% Zviedrijas iedzīvotāju PSRS darbības novērtēja kā agresiju. Par labu nenāca arī tas, ka Hošfjerdena medības nesniedza tiešus rezultātus – operācijas laikā neizdevās sagūstīt nevienu zemūdeni, lai gan vairāki avoti apgalvoja, ka zviedru aizsardzības spēki esot tās sagūstījuši, taču pēc tam atbrīvojuši.

Taču līdz ar Berlīnes mūra krišanu Zemūdens aizsardzības komisijas 1983. gadā sniegtie pierādījumi sāka izraisīt jautājumus. Piemēram, cen­šoties pierādīt Padomju Savienības izdarītos te­­ritoriālos pārkāpumus pirms dzelzs priekškara krišanas, Karls Bilts, Zviedrijas premjerministrs no 1991. gada, lūdza sa­vam mili­­tārajam padomniekam Emīlam Svensonam izsniegt vie­­nu no 1982. gada zemūdens skaņu ierakstiem. Šādi ieraksti patiešām ti­­ka veikti, taču tagad izskanēja viedokļi, ka Svensona izsniegtajā lentē ir dzirdama nevis padomju zemūdenes dzenskrūves, bet gan garām peldoša ūdele vai siļķu bars. 1995. gadā aizsardzības ministrs Tāge Petešons norīkoja jaunu Zemūdens aizsardzības komisiju, kura vairs nebija tik droša, ka rēgainās zemūdenes Zvied­rijas ūdeņos tiešām piederējušas padomju bruņotajiem spēkiem.

2000. gadā Zviedrijas valdība lūdza vēstnieku Rolfu Ekeusu, ilggadēju Apvienoto Nāciju komisāru Irākā, veikt speciālu izmeklēšanu saistībā ar zemūdeņu manevriem un militāro dokumentu iespējamo falsifikāciju. Sastādot ekspertu komisiju, Ekeuss par vienu no ekspertiem iecēla Oslo Miera pētniecības institūta (PRIO) profesoru Ūlu Tunanderu. Tas, kas vēlāk pārtapa par grāmatu “Slepenais karš pret Zviedriju”, sākumā bija iecerēts kā Ekeusa izmeklēšanas gaitā veikto interviju un apkopoto materiālu protokols. Taču Tunanders šajā lietā bija ieinteresēts jau agrāk un turpināja neatkarīgu izmeklēšanu. Grāmatā, kas tapa kā šīs izmeklēšanas rezultāts, viņš skaidri norāda, ka tā nav uztverama ne par Ekeusa galīgo slēdzienu, nedz arī par valdības oficiālo pozīciju. Ūlas Tunandera apjomīgais darbs nopietni apstrīd 1983. gada Zemūdens aizsardzības komisijas sniegtos pierādījumus pret Padomju Savienību, taču skaidri norāda, ka Hošfjerdena zemūdenes visdrīzāk iesūtītas no ASV un Lielbritānijas kā daļa no ambiciozas maldināšanas operācijas.Spoku medības Hošfjerdenā sākās brīdī, kad jaunās sociāldemokrātu valdības sa­­stāvs vēl nebija apstiprināts. Palmem nā­­kot pie varas, Zviedrijas armijā tika nomainīta liela daļa augsta ranga militārā personāla, tādēļ pirmie iebrukumi tika veikti brīdī, kad Zviedrija bija īpaši viegli ievainojama. Kopš 50. gadiem Savienotajām Valstīm vienmēr ir bijusi garantija, ka nepieciešamības gadījumā Zviedrijas valdība nodrošinās ASV bruņotajiem spēkiem pieeju savai teritorijai un ļaus to izmantot par militāro operāciju centru. Palmes neitralitātes un atbruņošanās politika šīs vienošanās kontekstā Sa­­vienotajām Valstīm bija ārkārtīgi neizdevīga – Tunanders to uzsver kā vienu no galvenajiem motīviem psiholoģiskajām manipulācijām pret Zviedriju.

Pirms ķerties pie pierādījumu analīzes, Ūla Tunanders savā grāmatā sniedz iespaidīgu un detalizētu pārskatu par Zviedrijas flotes virsnieku kuģa žurnāliem, saraksti, atskaitēm un citiem materiāliem. 1982. gada 1. oktobrī virs ūdens paceltos zemūdenes periskopus Tunanders skaidro kā provokāciju. Bijušais Zem­ūdeņu diviziona komandleitnants Nilss Bruze­liuss intervijā Tunanderam saka, ka navigācijas nolūkos zemūdenes periskops ir jāpaceļ dažus centimetrus virs ūdens un tikai uz pāris sekundēm. Vēl jo vairāk, normālos apstākļos nav pilnīgi nekādas vajadzības pacelt abus pe­­riskopus vienlaikus. Hošfjerdena zemūdene koķetēja ar zvie­dru kareivjiem – tās mērķis bija pievērst sev uzmanību.