Revolūcijas atslēgas

“Kafkas laukumā Prāgā uzstādīta “Atslēgu skulptūra”. Tās autors Jiržijs Davids tādā veidā centies atspoguļot čehu sabiedrības stāvokli divdesmit gadus pēc Samta revolūcijas. Skulptūras pamats ir vārds “revolūcija”, kas salikts no dažāda lieluma burtiem. Uzpūšot vējam, “Atslēgu skulptūra” sāk šķindēt, atgādinot par notikumiem pirms divdesmit gadiem.”

Radio Brīvība: http://www.svobodanews.ru/content/article/1981434.html

Francam Kafkam, kas skumji veras uz pasauli no tās pašas mājas stūra, kur viņš dzimis, būs jāpiecieš vēl vienas mokas. Viņam iepretim – viņa vārdā nosauktā nelielā laukumiņā, kas atrodas aiz Tīnas katedrāles un Prāgas rātsnama ar astronomisko pulksteni, dažu metru attālumā no pretīgas ceptu desiņu smakas un krievu-itāļu pūļa – uzstādīta šķobīga konstrukcija pelēkā krāsā, pie kuras mīņājas ziņkārīgie. Lai gan cilvēkam, kurš trīs reizes centās apprecēties ar divām dažādām meitenēm un tomēr apprecējās ar trešo (un tūlīt pat nomira ar tuberkulozi), rakstniekam, kura labāko stāstu krājumu sauc “Strafe” (Sodi), vēl vienas pēcnāves mocības gandrīz neko nenozīmē. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Jiržija Davida skulptūru “Revolūcija” pēc dažiem mēnešiem aizvedīs, tā izdaiļos vienu čehu pilsētu pēc otras, līdz beidzot to atstās kādā centrā vai mūsdienu mākslas muzejā starp citiem tādiem pašiem aktuāliem un bezcerīgi bezjēdzīgiem izstrādājumiem. Vai arī otrādi, “Revolūciju” sava ofisa pagalmā uzstādīs kompānija, kas pasūtījusi šo šedevru.

Tas iesākās pagājušajā rudenī, kad teleoperators Vodafone vērsās pie tēlnieka Jiržija Davida ar priekšlikumu radīt kaut ko interesantu, iamantojot pašas vienkāršākās atslēgas no pašām vienkāršākajām slēdzenēm. Davids piekrita. Vodafone uzrunāja savus klientus, un drīz vien 85 tūkstoši izejmateriāla vienību gaidīja tēlnieku. Tobrīd māksliniekam jau bija skaidra iecere. Projekts būs politisks. Tas būs metafizisks. Tas būs ļoti fizisks. Visbeidzot, tas būs pragmatiski izdevīgs – kompānija kārtējo reizi sevi izreklamēs (pie tam izdevīgā sociāli kulturālā veidā), bet pats Davids nopelnīs. Vārdu sakot, jebkurai pusei – tikai patīkami.

Projekta politiskais konteksts ir acīmredzams. No 85 tūkstošiem atslēgu Jiržijs Davids 2700 stundu laikā sameistaroja DNS spirāles veidā sagrieztu vārdu “Revoluce”. Runa, protams, nav par 1917. gada Oktobra sociālistisko revolūciju un pat ne par islāma revolūciju Irānā, bet par tā saucamo 1989. gada Samta revolūciju, kas pielika punktu komunistiskajam režīmam, par prezidentu izvirzot bohēmisko dramaturgu un disidentu Vāclavu Havelu. Pašreizējā politiskā iekārta tiek uzskatīta par tiešu to notikumu mantinieci, tā ka no šī viedokļa jaunā skulptūra ir ideoloģiski izturēta. Vēl vairāk, tā simbolizē transnacionālā kapitāla un mūsdienu mākslas nesatricināmo savienību – ultramūsdienīgs un visai respektabls savienojums.

Metafiziskā ziņā pasākums ir vēl patīkamāks. Kā atzīmē pats Davids, DNS spirāle simbolizē “evolūciju”; šāds vārds iznāk, ja no “Revoluce” atrauj pirmo R. Un noraut to gribas: pirmais burts skulptūrā ir lielāks par pārējiem un izskatās, ka tas ir gatavs sagrūt zem sava smaguma. “Revolūcija rada evolūciju” – šī ideja ir tikpat acīmredzama, kā arī labi domāta. “Metafizika” šeit līgani pārplūst “fizikā”: 85 tūkstoši atslēgu, kas uzvērtas uz Jiržija Davida izgatavotā korpusa, kustas, jo ir piestiprinātas tikai vienā punktā; jebkurš vējiņš var piespiest tām sākt žvadzēt, tādējādi simbolizējot mēmo masu, kas pēkšņi ierunājās, sakustoties Vēstures gaisa masām. Tā taču tas arī notika 1989. gadā: demonstranti žvadzināja vienīgo, ko varēja atrast mēteļu un jaku kabatās – atslēgas. Tā ka vēstures patiesība (un tā ir arī dzīves patiesība) ir saglabāta.

Viss būtu labi, pat lieliski, taču Davida (un Vodafone kompānijas) triumfs izrādās sakāve – ja vien piespiežas un kā nākas padomā par šo artefaktu. Vispirms, pašreizējā Čehijas republika, kuru satricina korupcijas skandāli, kuru vada dīvains kungs, kurš par Lukoil naudu cīnās pret Eiropas Savienību un atmasko viņam netīkamos ekologus, valsts ar desmit procentu bezdarbu un lejupslīdošiem ienākumiem no tūrisma – tas nepavisam nav tas, par ko sapņoja Samta revolūcijas aktīvisti. Šodien celt Samta revolūcijas pieminekļus par lielā biznesa naudu šķiet visai ciniska nodarbošanās, lai neteiktu – muļķīga. Vēl vairāk, Revoluce uzslēja “vienkārši tāpat”: komunisma krišanas jubileju nosvinēja pusgadu iepriekš, nekādu citu svinīgu datumu nebija. Iznāk, ka vēsturiski pieminekļi tiek uzstādi tad, kad to sagribas teleoperatoram; nevis Vēsture ar savu vēju kustina tautas atslēgas, iedvešot bijību dīkdieņos, bet lielā nauda. Tad arī Revoluce var tikt saprasta kā monuments monumentālai naudai.

Ar atslēgām arī viss nav kārtībā. Zināms, cik erotiska metafora ir atslēga un slēdzene. 85 tūkstoši atslēgu, kas ķekariem nokarājas no metāla stieņiem – ko tas nozīmē? Neviena slēdzene tuvumā nav manāma; turklāt atslēgas, kas nevarīgi karājas pie Revoluce karkasa – vai tas nav totālas impotences simbols, kura savukārt mūs no erotiskās sfēras atkal pārvirza pie politikas? Un arī vienādo metāla priekšmetu daudzums jau vairs apziņā neizsauc vis revolucionāras (vai liberālas), bet jau itin orveliskas asociācijas – ikvienam čeham vajadzētu iedomāties, ka viņš ir tāda atslēdziņa, kas klusi atradās sava saimnieka kabatā, bet pēc tam tika izvilkta, lai mazliet pašķindētu, – bet tad pēc kompānijas Vodafone gribas dotos uz Jiržija Davida darbnīcu un tur iekārtos līdzās citiem tādiem pašiem citam no cita neatšķiramiem dzelzs gabaliņiem. Piedevām lai vēl kaut kādas pavisam velnišķīgas ironijas dēļ tā tiktu izstādīta Kafkas vārdā nosauktā laukumā.

Es nostāvēju pie pieminekļa minūtes piecpadsmit, božoties no asā aukstā vēja. Atslēgas tā arī neiešķindējās.