Rēzekne, mazās Dondas un gailis

Igors Šuvajevs: Latviešu vārds “vēsture” ir divnozīmīgs. Ar to apzīmē gan pagātni, gan zinātni. Kas ir vai, pareizāk sakot, kādai ir jābūt vēsturei kā zinātnei?

Aivars Stranga: Tas ir ļoti substancionāls jau­tājums. Varu pateikt, kādu vēsturi kā zinātni, kādu grāmatu cienu. Šaubos tikai, vai pats kādreiz tādu varēšu uzrakstīt. Mans ideāls ir vēsture, kas radās Lielbritānijā 18. gadsimta beigās. Tās lielākais piemineklis ir Gibona grāmata Romas noriets. Šāda vēsture tika attīstīta 19. gadsim­tā, un 20. gadsimtā tās vainagojums ir vēl dzīvs esošais Ēriks Hobsbaums. Viņa četri sējumi varbūt arī ir ideāls. Pirmais sējums ir par Franču revolūcijas laikmetu, otrais — par kapitālismu, trešais sējums — par impērijas laikmetu, ceturtais ir par ekstrē­misma laikmetu, proti, 20. gadsimtu. Šī vēsture ir naratīva, stāstoša vēsture, turklāt tai bija jābūt literāram darbam. Stāstījumam bija jābūt mākslas darbam. Tas bija īpašs literatūras žanrs. Vēsture tika stāstīta asprātīgi, aizraujoši, gudri, un valodai bija tikpat liela nozīme kā pašai vēsturei, bet dažreiz pat lielāka nekā saturam. Taču nekas netika darīts uz analīzes rēķina. Analīze tikai pa­sniegta saturīgā stāstījumā. Vienvārdsakot, vēsture bija vienlaikus zinātne un māksla. Pēdējais šādas vēstures mohikānis ir Hobsbaums, dzimis Pirmā pasaules kara laikā. Pirms viņa tāds pats vēsturnieks bija Alans Teilors, kurš nomira 1990. gadā; 1999. gadā Latvijā tika izdota viņa grāmata Habsburgu monarhija. Tā ir vēsture, kurā ir vieta gan anekdotei, gan analīzei, gan humoram, gan traģēdijai. Šāda vēsture varbūt attīstās pēc kādas sengrieķu traģēdijas likumsakarībām. Tāds, lūk, ir mans ideāls.

Šuvajevs: Latvijā šādu vēsturi tik bieži nenākas sastapt.

Stranga: Nevaru teikt, ka Latvijā šādas vēstu­res gluži nebūtu. Teiksim, Švābe vai Dunsdorfs, it īpaši lielajos darbos. Bet Latvijas vēsture... tai pieder nākotne. Runāt par latviešu vai Latvijas vēsturi — tie ir divi dažādi temati. Mēs pārsvarā runājam par vēsturi, ko raksta paši latvieši vai cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Šādai vēsturei vēl pat nav 100 gadu. Tā ir ļoti jauna. Es neizslēdzu, ka šāda vēsture patlaban jau top. Tai jau ir daži pieminekļi, taču 100 gadi ir ļoti īss posms.

Šuvajevs: Jūsu darbs ir saistāms ar politikas vēsturi. Tajā iekļaujas arī ebreju temats. Kā tas ir izskaidrojams?

Stranga: Nu, es neesmu, es... tas būtu pārsteidzīgi, tas būtu pārspīlēti, ja teiktu, ka esmu vēsturnieks, kas specializējies ebreju vēsturē. Kaut ko nedaudz gan esmu rakstījis, kopā ar profesoru Ferberu Latvijas Universitātē esam izveidojuši Jūdaikas studiju centru, kura mērķis — iepazīstināt cilvēkus ar ebreju vēsturi, radīt priekšnoteikumus, ka varbūt kādreiz kāds no studiju dalībniekiem arī kļūs par vēsturnieku.

Mēs katrs nākam no savas bērnības, tā ir trivialitāte. Ļoti grūti izskaidrot, kā un kā­pēc radušies noteikti priekšstati. Es nāku no Rēzeknes, no tās Rēzeknes, kur man bērnībā vēl bija ebreju draugi, divas ebreju meitenītes Dondas, ar kurām neviens cits negribēja draudzēties. Es nāku no tās Rēzeknes, kurā bija koka sinagoga, kuru ļoti reti kāds apmeklēja. Tikai vēlāk, lasot profesora Taivāna darbus, es sapratu, ka Rēzeknes centrs ap tirgu faktiski ir ebrejiskas pilsētas centrs. Līdz Pirmajam pasaules karam puse no tur dzīvojošajiem bija ebreji. Līdz ar to interese par ebreju vēsturi varbūt ir ģenētiska.

Otrām kārtām, ebreju vēsturē, un vēsturē vispār, mani ir fascinējusi ne tik daudz pašu ebreju vēsture, cik attieksme pret viņiem un izcilu personību (vēsture vispār ir interesanta tikai kā izcilu personību vēsture) cīņa pret šo attieksmi. Cīņa par to, lai cilvēks tiktu akceptēts kā vienlīdzīgs pilsonis, kā cilvēks un lai šādam jautājumam, ka tu esi ebrejs, būtu otršķirīga nozīme. Jo šādam jautājumam vispār nav nekādas nozīmes. Šajā ziņā ir vairākas personības, kas mani ir ļoti fascinējušas. Pirmā ir Rahele Varnhāgena, kas pazīstama ikvienam, kurš pārzina vācu vēsturi. Viņa ir dzimusi 1760. gadā, un 1791. gadā viņa atklāja tolaik spožāko Berlīnes, varbūt pat Eiropas, salonu. Viņa radīja Gētes kultu, viņa ievadīja pasaulē Heini. Savā mūžā viņa uzrakstīja 10 000 vēstuļu. Viņa varbūt bija sava laika visgudrākā sieviete, taču viņa bija ebrejiete. Varnhāgena gribēja, lai viņu atzīst tāpat kā citus, viņa pieņēma kristietību un apprecējās ar vācu aristokrātu, taču nomira ar apziņu, ka tas viss ir bijis velti. Jo galu galā sabiedrība viņu neatzina, iespējams, ka viņa nomira ar atziņu, ka nevajadzēja aiziet no sava ebrejiskuma. Nevajadzēja cīnīties, lai tevi akceptē kā kristieti un vācieti, un zaudēt ebrejiskumu. Visinteresantāk, manuprāt, par to ir rakstījusi Hanna Ārente, un provocējošāk. Viņa teica, ja gribat, lai jūs pilnīgi akceptē, un jūs gribat asimilēties, tad jums ir jāpieņem viena šīs sabiedrības raksturīga īpatnība, proti, antisemītisms.

Otra personība, par kuru reizēm stāstu studentiem, ir Valters Rātenavs. Viņš bija liels vācu biznesmenis un politiķis, ārlietu ministrs 1922. gadā. Viņš nāca no ļoti turīgas vācu ģimenes, un tomēr vienā no savām 1911. gada grāmatām viņš rakstīja, ka katra vācu ebreja dzīvē pienāk brīdis, kad tu apzinies — lai cik tu būtu spējīgs, lai cik tu būtu talantīgs, tu tomēr esi otršķirīgs pilsonis. Viņš ļoti vēlējās pārvarēt šo otršķirīguma izjūtu. 1922. gadā, kad Vācijā bija krīze, viņš pieņēma ārlietu ministra amatu un iestājās par sadarbību ar Rietumiem, kas tolaik bija nepopulāri. Einšteins viņu brīdināja, teikdams, lai nepieņem šo amatu, jo, lai kādi būtu rezultāti, panākumu gadījumā būs skaudība, bet neveiksmes gadījumā runās par ebreju sazvērestību. Viņš pieņēma šo amatu, lai pierādītu, ka Vācijas ebrejs var būt ļoti labs ārlietu ministrs. Par to viņš samaksāja ar savu dzīvību, tā paša gada jūnijā viņš tika nogalināts. Rātenavs rada milzīgu interesi par personības tieksmi apliecināt sevi, pierādīt sevi, noraidot jebkurus aizspriedumus. Un milzīgā cena, kas par to ir jāmaksā. Tas mani vienmēr ir šausmīgi fascinējis ebreju personībās, to esmu centies izprast.

Šuvajevs: Vācijas vēsture šajā ziņā, protams, ir ļoti interesanta. Vācijā ir ebreji, kas bijuši vāciskāki par pašiem vāciešiem. 1512. gadā Luters publicē grāmatu Liber vaga­torum, tā ir par zagļiem, “gauneriem”. Tā acīmredzot ir pirmā grāmata, kurā zagļu valoda tiek pielīdzināta ebreju valodai. Vācu valodā pat ir iestrādāti atbilstīgi vārdi, proti, mauscheln un judeln. Eduards Engels, ebrejs, 1917. gadā publicē grāmatu Runā vāciski! Viņš iestājas par tīru vācu valodu, šī “tīrība” attiecas gan uz pašiem vāciešiem, gan uz izdzimušajiem, kā domā Engels, ebrejiem, kuri nāk no Austrumiem. Tā ir sarežģīta vēsture, un komplicēta ir arī pašu ebreju attieksme pret sevi un citiem. Tā ir vēsture, kurai cauri vijas pašienīšana. Sanders Gilmens 1986. gadā ir publicējis interesantu grāmatu Ebreju pašienīšana. Taču labāk runāsim par Latviju. Vai šeit nav bijušas šādas izcilas personības?

Stranga: Latvijā ebrejus var iedalīt trīs daļās. Tas, kas mani vienmēr ir interesējis, bet kur ļoti viegli krist naivismā, ilūzijās, ir Latgales ebrejība. Tā bija xthnf jctlkjcnb, rajons, kur cilvēki varēja dzīvot. Šis rajons stiepās no Ukrainas līdz Latgalei. Tā bija speciāla planēta, un visšausmīgākais ir tas, ka šī planēta ir aizgājusi bojā. Aizgāja bojā vesela kultūras pasaule. Holokausts nevis vienkārši iznīcināja tik un tik cilvēkus, bet iznīcināja visu šo Austrumeiropas ebreju pasauli. Tā bija idišs, hasīdiskās kultūras pasaule. To tagad var idealizēt Holivudas movies, taču tā bija ciešanu, trūkuma pasaule. Un šai pasaulei vislielāko pieminekli ir uzcēlis Marks Šagāls, neviens to nav izdarījis labāk par Šagālu, kas piedzima nemaz ne tik tālu no mums, Vitebskas piepilsētā Lioznovo. Šai pasaulei bija grūti asimilēties, tas bija gandrīz neiespējami, jo šie ebreji bija ļoti ortodoksāli. No latviešiem viņus atdalīja idišs, reliģija, īpašs tās paveids — hasīdisms, viņus atdalīja tradīcijas un normas. Es neticu, ka visi ievērojas 613 normas, kas jāievēro ortodoksam, taču daudzi ievēroja. Šādā vidē dzīvojot, grūti asimilēties. Taču šī vide radīja ārkārtīgu tieksmi izrauties no posta, pārvarēt to. Šī vide lielā mērā radīja Holivudu. Cilvēki bēga no posta ar apņēmību pierādīt, ka viņi ir tādi paši pilsoņi, tādi paši cilvēki. Šī vide radīja lielos 20. gadsimta uzņēmējus, māksliniekus un Holivudu. Šīs vides asimilēšanos latviskā vidē ir grūti iedomāties. Tās bija pārāk atšķirīgas. Dažās Latgales pilsētiņās ebreju bija vairāk par latviešiem. Teiksim, Varakļānos, Preiļos viņi veidoja savu pasauli. Un šī pasaule aizgāja bojā, neatgriezeniski. Līdz ar to Latvija kļuva nabagāka.

Par asimilāciju varēja runāt sakarā ar Rīgas un Kurzemes ebrejiem, kuri neveidoja tik noslēgtu pasauli, kuru valoda bija vāciska vai krieviska. No šīs pasaules varēja nākt atsevišķas personības. Man grūti iedomāties, nezinu tādu mūsu vēsturē. Tuvu tam bija Meierovica tēvs, viņš bija kristīts ebrejs. Kurzemē šāda asimilēšanās tendence varēja pastāvēt. Taču kādu piemēru minēt ir pagrūti.

Šuvajevs: Vācijā var dzirdēt atzinumu, ka, iznīcinot ebrejus, tā ir daudz ko zaudējusi intelektuālajā dzīvē. Vai tas attiektos arī uz Latviju?

Stranga: Katra valsts zaudē, jebkura valsts, kurā mākslīgi tiek iznīcināti ebreji, zaudē. Par Vāciju esmu lasījis, ka brutāli tika izgriezta smadzeņu, tā teikt, enerģiskākā daļa, kas radīja idejas un milzīgus sasniegumus. Tā bija Einšteinu, Heiņu un visu pārējo daļa. Katrā valstī, kur tiek vajāti vai apspiesti ebreji, tiek apspiests brīvs gars, jo tas ir ļoti raksturīgs ebreju tautai. Viņi vēlas pierādīt, ka ir tādi paši kā citi, un izrauties no šīs apspiestības. Līdz ar to tautā ir ārkārtīgi spēcīgi attīstīts taisnības ideāls, tieksme pēc taisnīguma — nacionālā, sociālā taisnīguma. Bieži vien tā ir tieksme teikt patiesības, kuras citi vēl apšauba. Latvijā līdz Pirmajam pasaules karam bija 180 tūkstoši ebreju. No šīs vides, patīk tas mums, vai nepatīk, nāca cilvēki, ar kuriem Latvija vispār ir pazīstama pasaulē — Jesaja Berlins, Sergejs Eizenšteins, Jese Bene. Pirms Otrā pasaules kara bija 94 tūkstoši ebreju, uz pusi mazāk. Bet arī šī pasaule daudz ko deva, piemēram, Oskara Stroka tango, kurus dziedāja no Belgradas līdz Tallinai. Tagad ir 9 tūkstoši ebreju. Latvijai visdrūmākais būtu tas, ja šī kopiena vienas paaudzes laikā izveidotos tāda, kāda tā ir Skandināvijā. Pats par sevi tas nav nekas ļauns. Skandināvijas valstīs ir pa 500 vai 600 ebrejiem. Bet mums šādas mazītiņas kopienas nekad nav pastāvējušas.

Šuvajevs: Teiktais ir arī norāde uz antisemītismu. Vai Latvijā pastāv antisemītisms, kā tas izpaužas?

Stranga: Antisemītisms, iespējams, ir vismīklainākā parādība. Par to ir uzrakstīts simtiem, tūkstošiem grāmatu. To nevar izskaidrot, racionāli ir grūti izprast, kāpēc tiek ienīsti tādi paši cilvēki kā mēs. Antisemītismam ir daudz un dažādu cēloņu, Latvija bija un ir tāda pati valsts kā visas pārējās, tikai liktenis pret Latviju ir bijis šausmīgi nežēlīgs. Būdama tāda pati valsts kā citas, Latvijā bija antisemītisms, diemžēl nav valstu, kurās nebūtu antise­mītisma. Taču Latvijā antisemītisms nebija plašs un aptverošs. Četri, teiksim, galvenie antisemītisma centri 19. un 20. gadsimtā, kad tika radīts modernais antisemītisms, t.i., rasistiskais antisemītisms — uzskats, ka visa ļaunums ir asinīs un ka jāiznīcina asiņu nesējs, bija Vīne, Pēterburga, Berlīne un Parīze. Antisemītisms, lai cik tas paradoksāli skanētu, prasa tādu dekadentisku kultūras attīstību. Jābūt intelektuāli šausmīgi filigrānam, lai to visu sadomātu kā, piemēram, anisemītisma bībelē — Eduarda Drumona grāmatā Ebrejiskā Francija. Jābūt ļoti artikulētai nācijai, lai sapītu tik mistiskus murgus par vispasaules ebreju sazvērestību. Latviešu sabiedrība 19. gadsimtā neko tādu nevarēja radīt. Kur lai zemnieku vidē rastos šādi murgi?! Antisemītisms moder­na­jā formā Latvijā ienāca diezgan vēlu, divdesmitajos, trīsdesmitajos gados līdz ar Pēr­koņkrustu, ar nacisma iespaidu. Domāju, ka esam normāla valsts, kurā varbūt ir antisemītiski aizspriedumi, taču valsts politika nav antisemītiska. Tomēr jāņem vērā — un tas ir dramatiski — Latvijā ir tikai 9 tūkstoši ebreju. Ar to saskaroties, jums vienmēr jātestē savas izjūtas. Kādas būtu izjūtas, ja būtu 180 tūkstoši ebreju? Turklāt ja viņi, kā, teiksim, tas bija pirms kara, kontrolētu pusi no tirdzniecības. Sterilos apstākļos jūs varat nebūt antisemīts. Antisemītismu var testēt tādos apstākļos, ja katru dienu pārbaudāt savu attieksmi. Un Vācijā tas tā bija, kad 20. gadsimta sākumā masveidīgi tur sāka ieplūst Austrumeiropas ebreji, kuri atšķīrās pat pēc izskata. Viņi bija hasīdi, ar bārdām, melni ģērbti. Valters Rātenavs, kurš pats bija Vācijas ebrejs, vācu patriots līdz kapa malai, bija pret šo ebreju iebraukšanu Vācijā. Viņš teica: tie atšķiras no mums. Viņš sevi, protams, definēja kā vācieti.

Šuvajevs: Paradoksāli, taču vēsturē var vērot, ka antisemītisma elementus uztur tieši paši ebreji. Tas pat ir izdevīgi. Tomēr jautāt gribu ko citu — ko mūsdienās nozīmē būt ebrejam?

Stranga: Ko nozīmē mūsdienās būt ebrejam? Lūk, te ir franču žurnāla La Pointe pēdējais numurs, kas tieši veltīts šim jautājumam. Te ir Mareka Haltera pārtdomas, viņš ir ļoti populārs Francijas ebreju rakstnieks, kurš visu mūžu ir meklējis atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt ebrejam. Grāmatā Jūdaisms, ko man izstāsta brālēni viņš raksta, ka jūdaisms ir enigma, noslēpums, jautājums. Kas ir ebrejs, tas joprojām ir jautājums. Viņa uzskats, ko daudzi nepieņem, ir šāds: ebreji nav nedz reliģija, nedz rase. Ebrejs, viņš raksta, tas nav liktenis, ebrejs — tā ir izvēle. Intelektuāla, kulturāla izvēle, piederība kādai tradīcijai. Ne visi Francijā atbalsta viņa uzskatu, jo pieņem, ka ebrejs var būt tikai cilvēks, kura māte ir ebrejiete. Cits viedoklis bija Sartram, kurš pēc kara teica: ebrejus rada tikai antisemītisms. Tikai antisemītisms rada apziņu, ka tu tiec pazemots, rada kopības izjūtu, vēlmi uzturēt sevi. Ja, viņš teica, nebūs antisemītisma, kas tad mūs uzturēs kā ebrejus? Domāju, ka jautājums “Kas ir ebrejs?” ir ļoti interesants. Kāpēc pievērsos tieši Francijai? Neviena valsts nav uzdevusi šādu jautājumu. Un atbildi var demonstrēt ar vienu personību, proti, Žanu Lustižē. Viņš ir Parīzes kardināls, katoļu kardināls, kurš dzimis Krakovā ebreju ģimenē. Visa ģimene tiek iznīcināta Aušvicē, vienīgais puisēns no šīs ģimenes izglābās un pēc kara ieradās Francijā, kur kļuva ne tikai par katoļu garīdznieku, bet arī par Parīzes kardinālu. Ar viņu tie uzdots jautājums “Kas ir ebrejs?” Vai viņš, būdams katoļu kardināls, ir ebrejs? Pēc asinīm — jā. Domāju, ka tas ir intelektuāls jautājums, kas fascinē ikvienu, kuru interesē tāda lieta kā identitāte, kultūras piederība. Vispār šis jautājums sintezē, hm, būtisku jautājumu par to, kas ir cilvēks. Jautājums “Kas ir ebrejs?” ir ļoti interesants, tas ir interesants arī mums Latvijā.

Šuvajevs: Vai šāds jautājums tomēr nav noteiktas tradīcijas ietekmēts? Es runāju par Rietum­eiropas tradīciju. Teiksim, anglosakšu pasaulē primārais ir cilvēks, indivīds. Savukārt šajā rietumeiropeiskajā tradīcijā cilvēks ir pakārtotais, primārais ir tauta, nācija vai valsts. Varbūt šis jautājums ir sadomāts, jo attiecas ne tikai uz ebrejiem, bet principā uz jebkuru cilvēku?

Stranga: Domāju, ka tieši tas ir visfascinējošākais ebreju vēsturē, ka caur to, caur šīm personībām mēs uzdodam sev individuālus jautājumus. Kas ir nacionālā identitāte? Kas ir cilvēks? Jā, piekrītu, ka šie jautājumi varbūt atšķiras reģionāli. Par starpkaru Poliju nevar teikt, ka poļi sevi īpaši nodarbinātu ar šādu jautājumu. Viņi zināja, kas viņi ir, viņi sevi definēja “mēs un viņi”, viņi bija citi. Bet poļu smalkākais liriķis 20. gadsimtā, kas attīstīja poļu valodu līdz perfekcijai, ir Jūlians Tuvims, Polijas ebrejs. Viņš rakstīja dzejas, kuras, pat nezinot poļu valodu un lasot tulkojumā, baudām kā kaut ko nepārspējamu. Slovimskis bija ebrejs. Viņi, būdami ebreji, attīstīja poļu valodu līdz tādam līmenim, kas pēc Tuvima varbūt pat vairs nav sasniedzams. Tas liek uzdot citu jautājumu. Viņi taču bija dzimuši, kā rakstīja Tuvims, “pie manas mātes kapa Lodzā”, bet viņi bija poļu rakstnieki. Domāju, ka tas ir neatbildams jautājums, taču tieši tas ir fascinējoši. Tas ir jautājums par identitāti, par izvēli, ar ko sevi identificēt. Mareks Halters iestājas par brīvu izvēli. Ebreji var nebūt ebreji, ja viņi sevi neidentificē ar kultūru, valodu, tradīciju, un, viņaprāt, pat neebreji var sevi ar to visu identificēt.

Šuvajevs: Vai teiktais netiks izprasts kā filosemītisma izpausme? Teiksim, tautieši latvieši jutīsies aizvainoti, ka viņi apieti, toties ebrejiem gandrīz vai slavas dziesma tiek dziedāta. Vai tas netiks izmantots kā iegansts antisemītismam?

Stranga: Antisemītisms ir šausmīgs, jo tas noved pie cilvēku bojāejas. Neaizmirsīsim un padomāsim, ka sešu miljonu ebreju iznīcināšana bija katastrofa, ko Eiropas civilizācija radīja pati sev. Bet filosemītisms ir šķebinošs. Tas ir bezgaumīgs. Filosemītisms nav ļauns, taču tas ir bezgaumīgs. Mums nav jābūt filosemītiem, nerunājot jau nemaz par antisemītiem. Ebreju vēsture un šie jautā­jumi, kurus uzdodu kā neprofesionālis, kā cilvēks, kas vienkārši par to interesējas, tie ir mūžīgi jautājumi. Tam nav nekāda sakara ar filosemītismu. Tam ir sakars ar mums pašiem. Filosemītisms manā izpratnē ir pilnīgi cita lieta. Filosemītisms varētu būt kāda apzināta politika, ka cilvēki, savā dvēselē būdami varbūt pat antisemīti, kaut kādu apsvērumu dēļ — saprotot, teiksim, ka pastāv kaut kāds politisks korektums vai intereses — izliekas, ka tādi ir. Man tas nav vajadzīgs, jo mani pirmie iespaidi ir aptuveni sešdesmitie gadi Rēzeknē. Tā bija šausmīgi skaista. Es dzīvoju Dārzu ielā, un mazajām Dondām viņu māte nesa gaili, kuru kāva atbilstīgi jūdu tradīcijai. Mēs, bērni skrējām uz šķūni skatīties. Tas bija interesanti, tur nebija nekāda naida, tur bija interese… Latgalē nebija jautājuma, vai tu esi filosemīts vai antisemīts. Un jautājums, kā tas tiks uztverts, mani absolūti nenodarbina. Tas man ir nebūtiski. Būtiski ir tas, ka Latvijā bija ebreju kopiena, tā aizgāja bojā. Mēs nekad vairs nebūsim tādi, kādi bijām pirms kara. Līdz ar to vienīgais, ko es varu vēlēties, izjūtot savu misiju, — veicināt interesi par to, lai cilvēki mācītos.