Riteņiem klaudzot

Indijā dvēsele tiecas pēc mistiskā jeb, kā teiktu neaizmirstamais Veņička, virsgarīgā. Jo vienkārša garīguma šeit ir cik uziet. Tas ir visapkārt, tempļos, klosteros, kalnos un okeānā, tas laistās budisma un hinduisma zeltā – arī šodien, tāpat kā pirms tūkstošiem gadu. Bet svarīgākais Indijā tomēr ir cilvēki! Kādus tik neprātīgus svētos un svētus neprātīgos var sastapt uz Indostānas ceļiem! Kādas tik sarunas var noklausīties indiešu vilcienu plackartes vagonos! Tomēr arī starp šiem neparastajiem iepazīšanās gadījumiem un sarunām dažkārt gadās kaut kas īpašs – kaut kas tāds, ka gribas iekniebt sev auss ļipiņā, lai pārliecinātos, ka esi nomodā. Tas, ka atcerējos Veņičku, nebija nejauši. Es vispār viņu vienmēr esmu uztvēris par garīguma mērauklu, bet šoreiz, daļēji pateicoties viņam, man gadījās iepazīties ar kādu neparastu cilvēku.

Mēģinādams patverties no aprīļa ellīgā karstuma, es nopirku biļeti no Deli līdz Pathānkotai. No turienes es plānoju ar autobusu aizkulties uz Dharmsālu un tālāk uz Himalajiem. Normāli ceļotāji pa Indiju pārvietojas slīperos. Visvairāk tie līdzinās mūsu pašu plackartes vagoniem, taču starp tiem pastāv vismaz 28 atšķirības – tieši tik daudz man izdevās saskaitīt, braucot no Kāravāras uz Deli. Galvenā atšķirība ir tāda, ka indiešu vilciena kupejā ir nevis sešas lāvas, kā pie mums, bet gan astoņas – pa trim cita virs citas un vēl divas gar sāniem. Turklāt pasažieru skaitam nav obligāti jābūt astoņi – to var būt tieši tik, cik ietilpst kupejā.

Zinādams par šādu Indijas dzelzceļa īpatnību, es ierados Deli stacijā pusstundu pirms vilciena atiešanas, sameklēju savu vagonu un iekārtojos uz zemākās lāvas. Vilciens lēnām pildījās. Virs manis iekārtojās samērā jauna Pathānkotas iedzīvotāja. Mēs apmainījāmies dažām frāzēm, un viņa apsolīja Pathānkotā aizvest mani līdz autoostai.

Vēl augstāk, pašā augšā, apsēdās divas studentes. Troksnis vagonā ar katru mirkli pieņēmās spēkā. Jāpiebilst, ka indieši, kuri parasti ir miermīlīgi un labi audzināti, vilcienos pārtop par īstiem izdzimteņiem. Ja viņi iekāpj naktī, tad noteikti ieslēdz gaismu un auro tik skaļi, it kā, izņemot viņus, vilcienā neviena cita nebūtu, turklāt katrs no viņiem būtu kurls. Turpretī, ja brauciens iekrīt diennakts gaišajā pusē, tad, sasēdušies uz apakšējām lāvām, viņi klaigā vēl skaļāk nekā naktī. Pārsteidzoši arī, ka tas traucē tikai eiropiešiem.

Dažkārt man liekas, ka indiešu maņu orgāni nav iekārtoti tāpat kā baltajiem. Piemēram, naktī uz šosejas nevienam pat prātā nenāk izslēgt tālās gaismas, ja pretī brauc mašīna. Brauc, skatās viens uz otru un smaida. Pavadot šādā braucienā desmit minūtes, es gandrīz zaudēju redzi, bet šoferis Saīds tikmēr bez bēdu stūrēja savu ambasadoru, ik pa brīdim krustojot gaismas ar tikpat nejutīgiem pretībraucējiem kā viņš pats. Un vēl man vairākkārt ir gadījies novērot, kā indieši, salējuši stikla glāzēs tikko no uguns noceltu masalas tēju[1. Masalas tēja – melnā tēja ar garšvielām; dažādos Indijas reģionos tai pievieno ingveru, kanēli, krustnagliņas, kardamonu u.c.], satver glāzi ar pilnu plaukstu un pat acis nepamirkšķina. Arī pret skaņu, kura pārsniedz visus iedomājamos decibelus, viņi izturas tieši tikpat vienaldzīgi...

Es biju gatavs turpināt savas pārdomas par indiešu biezādainību, bet tajā brīdī kupejā iespērās pieci jauni aborigēni. Jaunieši apsēdās man pretī, cieši piespiedās cits citam un sāka izmisīgi pļāpāt. Lai kaut nedaudz norobežotos no jautrās kompānijas, es izņēmu no mugursomas grāmatu un sāku lasīt. Bet lasīdams pat nepamanīju, kā uzradās vēl viens pasažieris. Pēc visa spriežot, viņš bija iekāpis pēdējā brīdī, kad vilciens jau bija sakustējies. Kaut kādā neizskaidrojamā veidā vīrietis iekaroja vietu tieši man pretī. Viņš bija drukns un neglīts. “Neglīts” pat būtu maigi teikts! Viņš izcēlās ar to sokratisko kroplīgumu, kas cilvēku padara nozīmīgu un liek pret viņu izturēties ar godbijību. Uz brīdi mūsu skatieni sastapās, bet es tūlīt pat pievērsos grāmatai.

Grāmatām Indijas apceļošanā ir īpaša nozīme. Pirmajās pāris nedēļās tu lasi visu, ko esi paņēmis līdzi no mājām, bet tad rezerves apsīkst. Tuvākajā pilsētā tu dodies uz grāmatu veikalu, kurā, sev par nelaimi, atklāj, ka kaut kāds Krišnamurti, piemēram, nebūt nav rakstījis tādā angļu valodā, kādu esi mācījies skolā. Vēl jo vairāk, vienas grāmatas cena ir līdzvērtīga trīs dienu iztikas budžetam Indijā. Tā nu tu izej no grāmatu veikala vīlies un garīgi nepilnveidojies. Par laimi, kad tirgus attiecības nestrādā, talkā nāk naturālā apmaiņa. Viesnīcā tu pēkšņi pamani vairākus grāmatu plauktus, kuros rēgojas grāmatu muguriņas visās pasaules valodās. Noteikumi ir vienkārši: atdod dažas savas grāmatiņas un vietā paņem to vienu, kura ir piesaistījusi uzmanību. Ko tik te nevar atrast! Varkalā uz šāda grāmatu galda es atradu “Jaunā frēzētāja rokasgrāmatu”, izdotu Voroņežā 1962. gadā. Bet Bengalūru uzdūros perestroikas un glasnostj laika bibliogrāfiskam retumam ukraiņu valodā ar nosaukumu “Ceļš pie Dieva”. Uz pēdējā vāka, vietā, kur parasti tiek publicēti fragmenti no apskatiem presē, bija nodrukāta tikai viena atsauksme. Atceros to gandrīz vārds vārdā, lai arī tulkojumā uz krievu valodu. “Tu turi rokās to vienīgo grāmatu, kura jāizlasa katram, kas dzīvo uz Zemes. Tā kļūs par galveno grāmatu tavā dzīvē un piešķirs tavai esībai jēgu. Pēc tās izlasīšanas tev vairs nebūs jautājumu par to, kādēļ esi nācis šajā pasaulē un ko tev tajā darīt. Jo šī ir labākā grāmata, kāda par Mani ir sarakstīta.”

Nākamajā rindā sekoja paraksts: “Dievs”.

“Rokasgrāmata” un “Ceļš” piederēja pie diviem populārākajiem grāmatu tipiem, kas sastopami plauktos: pirmā bija pieskaitāma pie rīcības instrukcijām, otra – pie mistiski moralizējošiem sacerējumiem. Es par šo grāmatu biju nedaudz zemākās domās. Visvairāk mani apbēdināja, ka es to biju ieguvis apmaiņā pret daudz noderīgākajām “Tibetas mirušo grāmatu” un “Kā atvērt trešo aci”. Lai nu kā, citas lasāmvielas man nebija, un neatlika nekas cits kā ar mokām lasīt par pinkaino lupatlasi, caur kuru grāmatas autors izzināja dzīves jēgu.

Pavisam negaidīti mani uzrunāja kaimiņš no pretējā sēdekļa.

– Jūs lasāt krieviski? – viņš jautāja, pārkliegdams blakussēdētāju smieklus. Viņam bija izteikti pareiza britu izruna.

– Vai tad jūs protat krieviski? – Es biju pārsteigts: līdz šim krieviski runājošus indiešus biju sastapis tikai Goa.

– Centos apgūt pašmācības ceļā, bet tālāk par alfabētu netiku.

– Nu, es pieļauju, ka mūsu alfabēts ir daudz vienkāršāks nekā jūsējais, – es pieklājīgi, cik nu kliegšana var būt pieklājīga, piebildu un, uzskatīdams, ka saruna ir beigusies, bez sevišķas vēlmes turpināju lasīt. Taču kaimiņš, šķiet, netaisījās pārtraukt sarunu. Viņš nokāsējās un, manāmi kautrēdamies, atkal mani uzrunāja:

– Gribētos parunāt par jūsu literatūru... Neiebilstat?

Es klusējot pamāju un jau gatavojos uzklausīt slavas dziesmas “Karam un mieram” vai “Noziegumam un sodam”. Taču jau nākamā frāze izkliedēja manu bezrūpību un lika izbrīnā uzlūkot sarunu biedru.

– Jūs esat bijis Gailīšos? – viņš teica un blenza uz mani tā, it kā no manas atbildes būtu atkarīga visa viņa nākotne. Drošības pēc pārjautāju, vai runa ir par Jerofejeva “Gailīšiem”. Indietis atbildēja apstiprinoši.

Taisnību sakot, par spīti manai mīlestībai pret Veņičku, es neko daudz nezināju par šī apbrīnojamā darba tapšanas vēsturi. Arī pašu autoru biju redzējis tikai vienreiz, teju nejauši iemaldījies Donskoja klosterī uz viņa apstāvēšanu. Lai cik banāli tas izklausītos, toreiz Venedikts Jerofejevs mani pārsteidza ar savu skaistumu. Viņš gulēja zārkā un it nemaz nebija līdzīgs tam Veņičkam, kura portretu biju radījis savā iztēlē, klausoties viņa grāmatas fragmentus BBC viļņos. Nāve nebija izkropļojusi viņa sejas pantus – tie bija skaidri un pareizi. Matu cirtas, it kā atteikdamās pakļauties nebūtības likumiem, patvaļīgi klājās pār augsto pieri, bet āda bija tik gaiša, ka uz brīdi man likās, tā ir sākusi spīdēt. Kas attiecas uz Gailīšiem un citām poēmas reālijām, nekad nebiju aizdomājies, vai tās patiešām eksistē vai arī autors tās ir gluži vienkārši izfantazējis.

To visu es izstāstīju zinātkārajam indietim, un viņš aizrautīgi klausījās. Tā turpinājās līdz brīdim, kad mans stāsts pietuvojās šaubām par Gailīšu eksistenci. Sarunu biedrs sarauca uzacis un pārtrauca mani ar dīvainu jautājumu.

– Kādēļ, – viņš jautāja, – jūs ticat, ka Kremlis ir īsts, lai gan Veņičkam tas acīmredzami bija nemateriāls un vispār svešas pasaules produkts, un vienlaikus pieļaujat, ka Gailīšus viņš varētu būt izdomājis pats?

Es nespēju rast atbildi.

– Jums tas varbūt liksies dīvaini, bet es viņu uztveru kā krievu Vivekānandu, bet viņa Gailīšus – kā analogu Indostānas dienvidu galapunktam, Kumāri zemesragam, uz kuru slavenais skolotājs gāja kājām cauri visai Indijai. Par spīti daudzām atšķirībām, Veņička ir tāds pats kā Vivekānanda, viņš ir mūks! Un eņģeļu vārdi viņam ir saprotamāki nekā tie, kurus izrunā blakussēdētāji vagonā un cilvēki vispār. Bet zināt, kas autoram ir Kremlis?

Es ieplestām acīm vēroju kaimiņu. Viņš bija tik ļoti uzbudinājies, ka viņa plakstiņš neviļus raustījās. Bija jūtams, ka viņš runā par lietām, kuras jau sen ir nodarbinājušas viņa prātu. Viņa uzbudinājums pārceļoja arī uz pārējiem pasažieriem. Jaunatne apklusa, no lāvas, kas atradās virs manis, nokārās samērā jaunā Pathānkotas iemītniece, kura bija apsolījusi mani aizvest līdz autoostai, un arī augšā, pie pašiem griestiem, bija redzamas abu draudzeņu studenšu vērīgās sejas. Radās iespaids, ka mūsu sarunu noklausās arī blakus nodalījumos.

– Nu lūk, Veņičkam Kremlis iemieso materiālo pasauli. To pašu pasauli, kuru mēģināja notvert un nenotvēra ukraiņu filozofs Skovoroda. Atceraties? – indietis mani triumfējoši uzlūkoja. – Tikai Veņička nevis bēg no pasaules, bet pats bez panākumiem cenšas to satikt. Ja vēl varētu uzzināt, kam viņam tas bija vajadzīgs... Kam viņam Kremlis, ja visi viņa nodomi ir saistīti ar debešķīgajiem Gailīšiem? Viņam taču pat dzeršana nozīmē atsvabināšanos no zemes važām un iekrišanu debesīs. Un arī viņš pats – viens no izcilākajiem mistiķiem un praviešiem – izvēlas vilcienu. Un arī mēs ar jums esam izvēlējušies vilcienu... Katram savi Gailīši... Riteņiem klaudzot...

Blakussēdētāja mēle sāka mežģīties. Izskatījās, ka viņš šeit pat sarunas laikā būtu pamanījies slepus izdzert puspudeli šņabja. Bet es labi zināju, ka tā nevarēja būt! Tāpēc uz mirkli uzzibsnīja doma – vai man viss kārtībā ar galvu? Es vairs neklausījos, ko runā kaimiņš, bet apstulbis vēroju, kā manu acu priekšā mainījās viņa seja. Tā ierāva mani kā atvars, kurā starp nepievilcīgajām detaļām veidojās jauni sejas panti: gaiša matu šķipsna pār pieri, pelēkas, smaidīgas acis, taisns deguns... Tas nevarēja būt nekas cits kā vien hipnoze. Es zināju drošu paņēmienu, kā izlauzties no hipnotizētāja varas: bija jāuzdod viņam kāds jautājums.

– Kas jūs esat pēc profesijas? – es vērsos pie Veņičkas cienītāja. Mans jautājums, šķiet, izskanēja pārāk strauji – viņš satrūkās un atbildēja ar aizkavēšanos.

– Skolotājs... Botānikas skolotājs. Bet kāds tam sakars ar grāmatu?

– Nezinu, – es atbildēju, ar prieku vērojot, kā kaimiņa seja atkal kļūst ierasti neglīta. Tagad tikai atlika novirzīt sarunu no tās nelaimīgās poēmas, un es psihiatra tonī apjautājos, ar kādiem krievu literatūras darbiem vēl ir pazīstams šis neparastais pasažieris.

– Esmu izlasījis visu Platonovu, – vīrietis tūlīt atsaucās, – bet visvairāk man patīk “Čevengura”. Atceraties ainu, kurā kolhoznieki, lai uzsāktu labāku dzīvi, savu veco vārdu vietā pieņem jaunus? Viņi vēl par piemēriem izvēlējās Grakhu Babefu, Bēbeli un citus revolucionārus... Vai jums nešķiet, ka Platonovs labi pazina indiešu mācību par avatārām?...

Kaimiņam atkal sāka raustīties plakstiņš, un likās, ka attālums starp acīm ir pusotrkārtīgi palielinājies.

Pathānkotā mēs iebraucām pret rītu. Botānikas skolotājs izkāpa divas stundas agrāk, nelielā stacijā, kuras nosaukumu es neiegaumēju. Viņš neatvadījās un vispār centās pazust cik vien iespējams nemanāmi, it kā būtu izdarījis ko nepieklājīgu. Pēc dažām nedēļām Dharmsālā kādā itāļu kafejnīcā es iepazinos ar slavenu tibetiešu literatūras tulkotāju uz krievu valodu. Viņš man izstāstīja par literatūras medijiem – cilvēkiem, kuri tik ļoti iejūtas grāmatās, ka spēj aizgūt savu mīļāko personāžu īpašības fiziskā līmenī. Vilciena Deli–Pathānkota notikumos, pēc mana jaunā paziņas domām, neparasti bija tas, ka medijs iemiesojās nevis Mahābhāratā vai Upanišadās, kā tas parasti mēdz notikt, bet gan krievu grāmatās.

– Turklāt jūsu ceļabiedram, pēc visa spriežot, ir lieliska gaume! – tulkotājs piebilda un iedzēra sīku malciņu aromātiskās kafijas, kādu Indijā tikai itāļu kafejnīcās vien gatavo. – Nav izslēgts, ka iepriekšējā dzīvē viņš bija bijis jūsu tautietis. Un, pat ja nebija, tas tikai lieku reizi pierāda, cik varena ir krievu literatūra!